Deviņus gadus tukumniece Ilze Verlāte bija pārliecināta, ka suņa viņai vairs nebūs. Pirms tam ģimenē bija taksenīte Beta, kuras piederība šķirnei gan bija apšaubāma, jo sune savulaik bija pirkta no rokas, bez papīriem. "Dabūjām visai slimīgu suni, ar visām iespējamām veselības problēmām. Pirms deviņiem gadiem Beta aizgāja," Ilze stāsta.
Bet pērn pavasarī, staigājot pa mežu, doma, ka tomēr vajag suni – aktivitāšu un pastaigu kompanjonu, uzradās kā no skaidrām debesīm un nepārprotama. Ilzes kritēriji bija šādi: lai suns ir kluss, bez tendences riet, jo jādzīvo būs dzīvoklī, lai ir mīlīgs ar bērniem, jo ģimenē aug piecgadīgā Alise, un lai ir ar viegli kopjamu kažoku, "jo man ir divi garspalvaini kaķi, un es zinu, kā tas ir". Šiem parametriem atbilstošie mazie dekoratīvie sunīši Ilzi nesaistīja, greihaunds šķita par lielu, bet vipets – tieši laikā. "Man kopš bērnības ir suņu grāmata, un, kad biju maza, rādīju tajā mammai vipetu un teicu – ārprāts, cik nesmuks suns! Nekad tādu negribēšu! Nu ir izrādījies, ka man šie suņi ļoti patīk," stāsta Ilze. Mājās no kādas Latvijas audzētavas ieradās kucēniņš Benksijs.
Gudrs, bet lemj pats
Zinātāji raksturo, ka kurti ir sarežģīta šķirne un vipets iesācējiem esot vieglākais kurta variants, ar ko ir visvienkāršāk tikt galā. Ilze stāsta – vipets ir ļoti gudrs, attapīgs un viegli apmācāms, lai gan bezierunu paklausības te nebūs, jo šī šķirne ir radīta, lai pati pieņemtu lēmumus, piemēram, medību laikā.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 26. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!