Ceturtajā Izraēlas ceļojuma dienā, izbraucot no Jeruzalemes, mēs gandrīz uzreiz nokļūstam Jūdejas tuksnesī. Sākotnēji nezinām, ko gaidīt, un jūtamies pat nedaudz vīlušies, kad pelēkdzeltenie smilšu pauguri vairāk šķiet piederamies aizmirstām smilšakmens raktuvēm. Tālāk atklājas jau citi skati – augstās grēdas, kurām cauri vijas šoseja, sāk zaigot visā toņu gammā no krēmkrāsas līdz zeltainam un piesātināti pelēkam. Šur tur ganās kazas un aitas. Smieklus izraisa kādā krustojumā tūristiem uzglūnošs beduīns ar kamieli pavadā.
Tumšo dubļu masku balle
Pirmā īsā pieturvieta – izkāpjam, lai pa gabalu uzmestu aci Kumrānas alām, kur atrasti Nāves jūras tīstokļi, un te jau arī pati Nāves jūra – gluda, zilganzaļa un rāma kā spogulis. Tālāk ceļš ved uz seno cietoksni Masadu, kurš izvietojies augstu klintīs un kur nokļūt var tikai ar gaisa vagoniņu. No cietokšņa virsotnes paveras fantastisks skats uz jūru, aiz tās – uz Jordānijas kalniem.
Seko dienas atraktīvākā daļa – atpūta un peldēšanās Nāves jūrā. Peldes pasaules sāļākajā jūrā ir komplicēta un aizraujoša procedūra. Vispirms iebrišana (jūras gultne ir akmeņaina, un mēs kā īsti latviešu mīkstpēdiņi pārvietojamies visai neveikli), iemērcēšanās – ūdens patiesi tur augumu tā, it kā tas būtu droši iemaukts peldriņķī, paplunčāšanās visos virzienos, tad izlīšana no ūdens, ieziešanās ar slavenajām Nāves jūras dūņām – tumšpelēku, slīdīgu masu, kura atrodama palielā bedrē netālu no krasta un kurā visi neatkarīgi no šaisaulē nodzīvoto gadu skaita kuļas bezrūpīgi kā bērni, kam mamma beidzot atļāvusi smērēt drēbes uz nebēdu, tad pastaigāšanās, citam citu aplūkojot – zem tumšo dubļu maskas nevar saprast, kurš savējais, kurš svešs, tad dubļi tiek noskaloti zem krastmalas dušām un ņemtas kārtējās sālsūdens peldes gan jūrā, gan netālu esošā pārjumtā siltajā baseinā.
Dodamies prom uz ziemeļiem – Galileju, un vispirms uz Nācareti. Nācarete izrādās kalnos noslēpusies noplukusi arābu pilsētiņa. Mūsu centrālais intereses objekts – Labās vēsts bazilika – ir simbolu pārpilna modernās arhitektūras būve. Interesanti: ap baznīcu izveidotajā galerijā katra pasaules tauta novietojusi gleznu, kurā atveidota Dievmāte ar Bērnu šīs tautas acīm. Japāņi Dievmāti redz ģērbušos kimono, taizemieši – tradicionālajās platajās biksēs, ķīnieši – ķiršu ziedu apvītu, dienvidafrikāņi – čalmā. Vācijas pirms 1989. gada dāvātā Dievmāte gādīgi uzlikusi plaukstas uz divu bērnu galvām, kurus šķir akmens mūris.
Otrs priekšpusdienas ceļa mērķis ir Kānas pilsētiņa Galilejā, kurā Jēzus veica savu pirmo brīnumu. Pat tad, ja mēs būtu to aizmirsuši, to tik un tā atgādinātu uz galvenās ielas sarindojušies veikaliņi, no kuriem lielāko daļu sauc First Miracle un kuros tirgo – jā, jūs uzminējāt! – dažādu šķirņu vīnu, kausiņus, krūkas un tamlīdzīgu simboliku. Izejot no pirmajam brīnumam veltītās baznīcas, uzreiz atduramies pret veikaliņu – kā tad, mums piedāvā nogaršot Kānas vīnu, kurš ir sarkans, biezs un salds.
Apelsīnu ziedu smarža
Pasaules ziņas nav iepriecinošas. Jeruzalemē netālu no mūsu viesnīcas sprāgusi bumba. Grūti iedomāties, ko nozīmē pastāvīgi dzīvot vienu soli no kara. Tūristu veikaliņos nopērkamās nozīmītes ar tekstu "Lūdziet par mieru Izraēlā" pēkšņi pārstāj būt par vēl vienu banālu suvenīru.
Laikapstākļi turpina mūs pārsteigt. Nākamajā rītā saule un lietus mainās teju kosmiskā ātrumā. Pirmā pietura ir svētvieta Jardenīts pie Jordānas, iespējams – Jēzus kristīšanas vieta. Starp kokiem apaugušiem krastiem plūst zaļa, mierīga un tīra straume, ne platāka par Ogres upi. Krastā ierīkots brīvdabas baptistērijs. Daļa drosmīgo, to vidū arī es, flīzētā telpā pārģērbjas peldkostīmos un īpaši šim nolūkam Nācaretē iegādātos baltos kreklos un basām kājām plakšķina pa kāpnītēm uz upi. Pirmie soļi ūdenī šķiet ledaini auksti, taču, kad sadūšojusies iegremdējos upē līdz kaklam, ūdens šķiet silts. Vēlāk pamanām, ka ūdeņus iecienījuši ne tikai svētceļnieki, bet arī prāvi sami un pat ūdensžurku ģimene, kas bezbailīgi lien laukā uz akmens pakāpieniem un pieprasa cienastu.
Pa ceļam uz vietu, kurā Kristus savulaik brīnumaini paēdināja 5000 cilvēku, jāieturas arī mums. Pusdienojam no paskata visai aizdomīgā ceļmalas ieskrietuvē, kur galdi klāti ar polietilēna plēvi, zem durvīm sūcas lietusūdens un kafiju pasniedz plastikāta trauciņos. Taču te nu ir mācība neskatīt vīru no cepures – ēdiens aizdomīgajā iestādījumā ir apbrīnojami labs. Vispirms – svaigi cepta tradicionālā apaļā maize ar svaigu humusu, tad – jau no viesnīcām iepazītais salātu bārs – gan svaigi, gan tvaicēti, cepti, marinēti un sālīti dārzeņi, sēnes un saknes, kuras var ēst, cik lien. Tad mums piedāvā slaveno Sv. Pētera zivi (lielveikalā esam to redzējuši saldētā veidā kā tilapiju) – ceptu ar visu galvu, asti un asakām. Protams, Sv. Pēteris šo zivi diez vai ēda ar tādām piedevām kā frī kartupeļi, mēs labprāt notiesājam i vienu, i otru. Noslēgumā tiek pasniegta stipra, salda arābu kafija ar kardamonu un žāvētas dateles. Esam tā pieēdušies, ka lietus šaltis, kas sitas pret logu rūtīm un tek iekšā pa spraugām, spēj raisīt tikai apmierinātus jociņus par Noasa šķirstu. Patvērušies autobusā, esam gatavi interesēties arī par citām zivīm – tām, kuras pavairoja Jēzus.
Lietus ne tikai nerimst – kad pusskriešus esam paglābušies baznīcas krustejā, virs galvas nogrand pērkons. Nu jau lietus gāž aumaļām, un zem krustejas jumta čirkstēdamas saspurdz bezdelīgas. Kad lietus ir pierimies, ap baznīcu virmo apelsīnu ziedu smarža un debesīs starp diviem slaidiem palmu stumbriem iekārusies mirdz varavīksne.
Sajūsma par katru puķīti ceļmalā
Šai zemē ir kaut kas dziļi aizkustinošs, ko grūti noformulēt. Vai tā ir dabas daudzveidība – no priedēm līdz dateļpalmām? Svētvietas? Varbūt tās cilvēku neviltotā mīlestība pret to? Vakaros lasu Dāvida psalmus un tajos saklausu to pašu, kas skan gides balsī, viņai sajūsminoties par katru puķīti ceļmalā. Kaut kas šo tautu (un ne tikai to) stipri sien pie nelielā zemes stūrīša, kurš trīs reizes mazāks par Latviju un kura akmeņainajos laukos "piens un medus tek" vien tiem, kas spēj to ieraudzīt.
Nākamās dienas pirmais ceļa mērķis – Haifa. Iebraucot no "pagalma puses", tā šķiet visai industriāla pilsēta, taču šo priekšstatu pilnībā sagrauj kalnu nogāzēs uz 19 terasēm izvietojušies Baha’i tempļa persiešu dārzi, kas plešas kā zaļraibi viļņi, – palmas un apelsīnkoki, ziedoši krūmi un puķu dobes, strūklakas, dekoratīvas vāzes un zeltīti metāla pāvi. Rūpīgi un simetriski veidotais krāšņums latvieša acij gan liekas nedaudz svešāds. Tālāk dodamies caur druzu (viena no Izraēlas etnokonfesionālajām grupām) apdzīvotiem ciematiem. Ziņkārīgi novērojam viņu tradicionālos tērpus – sieviešu garie, baltie galvauti ir jau ierasts skats, vīriešu platās bikses ar stakli ceļgalu līmenī gan izsauc ovācijas.
Ugunīgs saulriets
Pievakarē pārbraucam uz Telavivu. Viesnīca ir jūras krastā, tāpēc no logiem varam vērot gan piekrastes līniju, gan liedaga viesnīcu daudzstāvu žuburus. Pirms tumsas izejam pastaigāties pa krastmalas promenādi (skati atgādina kaut ko "pludmales" seriālos redzētu – balti saulessargi, muskuļaini sportotāji, nosauļojušās visu gadagājumu daiļavas) un vērojam ugunīgu saulrietu. Saule iegrimst jūrā zibenīgi, un sākas sabats – daudzi veikali un kafejnīcas no piektdienas vakara būs slēgti līdz svētdienai; pat viens no viesnīcas liftiem darbojas "sabata režīmā" un kursē automātiski, pieturot katrā stāvā.
Ceļojuma pēdējās dienas rīts ataust saulains. Vispirms, protams, uz jūru! Pludmalē ievērojam, ka teritorijas, kurās atļauts peldēties, norobežo akmens moli. Paejot tālāk, saprotam arī, kāpēc, – viļņi cērtas krastā ar tādu sparu, ka par peldēšanos var nesapņot. Baltas putas šķīst vairāku metru augstumā. Pēcpusdienā ceļš ved uz seno ostas pilsētu Jafu. Jau sāk krēslot, kad staigājam pa šaurajām ieliņām, ko grezno šejienes galvenās populācijas – ielu mākslinieku – darbi. Ielu nosaukumu vietā ir zilā emaljā atveidoti zodiaka zīmju simboli. Piekrastē novietota amizanta vaļa skulptūra – piemiņa pravieša Jonas izmešanai krastā, kas saskaņā ar tradīciju notikusi šai vietā.
Ceļojuma noslēgumā mums sagādāts pārsteigums – vakariņas Jafas arābu restorānā. Eiropietis ar restorānu saprot balti klātus galdus, spožus traukus un nedzirdami staigājošus viesmīļus, turpretim arābu restorāns sagādā pamatīgu pārsteigumu. Te ir gari galdi – virs galdautiem uzklāts papīrs, trokšņaina publika un melnīgsnēji oficianti, kas nemitīgi saklaigājas un ar traukiem rīkojas kā īsti faķīri – viens nes citu citā samauktu vismaz metru augstu glāžu kalnu, otrs žonglē ar desmit silto ēdienu porcijām vienlaikus. Maltīte ir karaliska, taču ir laiks uz lidostu un mājup.
Domās vēl negribu no šīs zemes atvadīties. Kaut kas vārdos neizsakāms sien prātu pie olīvkoku birzīm, saules sakarsētā ieliņu bruģa un smilškrāsas Jeruzalemes panorāmas ar zelta kupolu centrā. Vēl joprojām kāda maza daļa manis ir tur.