Profesors intervijā teic, ka nebaidās par latviešu pārkrievošanu, toties bažas viņam ir par latviešu aizbraukšanu no valsts. «Ja 50 procenti latviešu, ieskaitot ģimnāzistus, aptaujās atzīst, ka brauktu uz mūžīgiem laikiem dzīvot un strādāt uz citām valstīm, tā ir ļoti liela problēma. Ja nevaram paši savus tautiešus piesaistīt savai zemei, tad psiholoģiski jūtamies kā zaudētāji».
Viņš arī norāda uz paradoksu – brīvība ir izcīnīta, bet «pēkšņi prāva daļa laižas prom». Cita sabiedrības daļa nostalģiski atskatās uz padomju laikiem. «Sabiedrībā notiek polarizācija – nacionāli noskaņotie latvieši kļūst nacionālāki un mobilizētie krievi dodas uz otru pusi, notiek attālināšanās,» saka J.Dreifelds.
Profesors liek atskatīties uz ulmaņlaikiem un «ieraudzīt, kādā veidā panākt Latvijas mīlestību». «Paraugieties – visa ulmaņlaiku literatūra ir viens liels «patriotisma celtniecības projekts». Iesaistīt tautu, no mazām urdziņām veidot milzīgu straumi – tas bija svarīgi,» saka profesors.
Viņam nav izprotams, kāpēc joprojām Latvijas sabiedrība strīdas – mācīt Latvijas vēsturi vai nemācīt. «Nav visiem jābūt mobilizētiem nacionālistiem, bet jābūt skaidriem par savu lietu, jābūt patriotiem. Skolās jāsāk ar dzimtenes mācību,» uzskata J.Dreifelds.
Politologs uzskata, ka jāizvērtē, kāpēc valda tāda divdabība par Latvijas vēsturi. «Atbilde – tāpēc, ka mums ir divas vēstures. Krievu viedokļa vēsture un latviešu viedokļa vēsture. Ja krievu skolās mācītu Latvijas vēsturi tā, kā mēs to saprotam, tad ir jāizrunā skarbās patiesības par okupāciju – ka galvenokārt krievu tautības cilvēki Latvijā ieradās kā okupanti. Tā vēsture ir divpusgriezīgs zobens,» teic J.Dreifelds.
Vienoties tagad var uz valodas pamata, vēl vajadzētu izveidot «ģildes sistēmu, kur valsts atalgotu zināmu līmeni sasniegušus kultūras cilvēkus – lai viņš, nerūpējoties par ikdienu, var ražot literatūru, mūziku». Ir jāstiprina kultūra. Latvijas daba un ainava, kā arī dzīves baudīšana jeb dzīves svinēšana var būt latviešus vienojošs faktors - latvietim «vajag pirtiņu, tusiņu, sasaukt draugus, iedzert aliņu un – apkampt dzīvi».
J.Dreifelds uzskata, ka latvietis «ģenētiski ir tāds mistrojums – viņa dabā kā labā zupā ir no daudz kā pa druskai: ir krievu sāls, poļu pipari, ebreju mērcīte, vēl šis tas no vikingiem...»
Politologs: latvietī ir krievu sāls, poļu pipari, ebreju mērcīte
Kā atrast «psiholoģisko cementu», kas atkal tautu apvienotu, šodien intervijā Latvijas Avīzē vaicā Kanādas Broka universitātes politoloģijas profesors Juris Dreifelds. Un atbild – «kur to jāsāk darīt, atbilde ir – skolās».
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.