Kad, sākot no astoņdesmitajiem gadiem, grupas NSRD jeb Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca dalībnieki devās gājienos uz Bolderāju, skaidra iemesla tieši šī galamērķa izvēlei nebija. Patiesībā labi argumentēts pamatojums, lai kaut ko darītu, būtu grupas darbībai visai neraksturīgs. "Tieši tāpēc, ka ne vienmēr bija racionāli un loģiski izskaidrots, kāpēc mēs tā darām, radās sirreāla sajūta, lidojums. Darbības veicām, būdami pieauguši cilvēki, bet tās bija rotaļas. Tās radīja brīvības sajūtu un prieku," Inguna Rubene atceras savu sadarbību ar Hardiju Lediņu un Juri Boiko. Bērniem ir paslēpes, bet NSRD – gājiens uz Bolderāju.
Meka Bolderāja
Inguna min, ka tas, iespējams, bija izlūkgājiens. Hardijs dzīvojis netālu no Bolderājas ceļa, Juris savā bērnībā – Iļģuciemā. Dzelzceļu tajā virzienā noslogoja preču, nevis pasažieru vilcieni, līdz ar to vieta likās grūtāk sasniedzama. Tas, ko var redzēt ceļā uz Bolderāju, viņiem bija noslēpums. Bērni parasti grib iet ekspedīcijās un atklāt, "mums arī bija kaut kas tāds", skaidro mūziķe. Taču, protams, "nevar vienkārši tā truli kaut kur iet". Bija noteikumi. Piemēram, iet jāsāk naktī, tādā laikā, lai, saulei lecot, gājēji būtu Bolderājā. Vēl Hardijam īpašs bija Bolderājas mētelis. Arī Ingunai Juris bija sagādājis spilgti lillā lietusmēteli ar melnu apkaklīti. "Tas vēl tagad būtu modīgs," domā Inguna.
Grupa meklēja piedzīvojumus, vēroja, fotografēja, pierakstīja sajūtas. Reiz, pabraucot garām, preču vilciens viņiem tieši pretim sliežu otrā pusē atstājis ļoti lielu, vecu, neparastu, brūnu čemodānu no sešdesmitajiem gadiem, kurā pat cilvēks varētu ietilpt. "Čemoče-modāns, čemočečeče-modāns," iedziedas Inguna. Tā piedzīvotais pārvērties Dzelteno pastnieku dziesmas tekstā.
Hardijs gājienos un NSRD iesaistīja dažādus cilvēkus, kas ne vienmēr bija saistīti ar mūziku, tomēr bija aicināti dziedāt līdzi, uzstāties. Katrs gājiens bija performance. Tas viss kopā bija fiziski grūti, un beigās «tu jau esi autopilotā», taču ir prieks. Izturēts pārbaudījums. Tas bija kā svētceļojums, bet Bolderāja – tā mērķis.
Citāda vibrācija
"Bolderāja ir ne tik labvēlīgs rajons un ar tādu noskaņu bijusi vienmēr," savos iespaidos dalās Inguna. Tajā pašā laikā tur ir interesanta arhitektūra, vecas mājas ar savu raksturu un "pilnīgi citāda vibrācija nekā jebkurā citā Rīgas vietā".
Rajons nereti cilvēkiem no malas liekas nelabvēlīgs. Izdzirdot, ka SestDiena dodas apskatīt Bolderāju un intervēt vietējos, ne viens vien piebilst, ka labāk tur neuzkavēties līdz dienas tumšajai daļai. Arī, piemēram, Google meklētājā ierakstot "gājiens uz Bolderāju" (cerībā atrast informāciju par NSRD performancēm), kā viens no rezultātiem pirmajā lapā parādās raksts Gājiens uz bāru Bolderājā beidzas letāli.
Kad SestDiena Bolderājas grupas aktīvistei Sandrai Jakušonokai vaicā, vai arī viņa kādam dotu padomu pa mikrorajonu nestaigāt apkārt tumsā, viņa vienkārši atbild: "Es staigāju." Ir bīstamas vietas, kur var satikt iedzērušus, nepatīkamus cilvēkus, tomēr "pa galvu var dabūt arī Rīgas centrā". To apstiprina arī Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Toms Sadovskis un Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava – Rīgā nav reģiona, kas būtu bīstamāks par kādu citu. "Cilvēkiem patīk padarīt kaut ko par leģendu," komentē Sadovskis.
Sandrai gan šķiet – pēdējos gados pilsētas politika ir bijusi sociālo māju būvniecību koncentrēt tieši Bolderājā. "Tas ir diezgan briesmīgi," viņa saka. Vēlmē attīstīt pilsētas centru visus, kurus uzskata par nelabvēlīgiem, "nostumj nost".
Tomēr, viņa stāsta, te dzīvo arī pensionāri, mūziķi, baletdejotāji, karikatūristi, te ir daudz mazu, īpatnēju, perfektu vietiņu. Un neparasta radoša rosība Bolderājā nav ne sākusies, ne beigusies ar NSRD.
Kā pastāsta Vera Auziņa, kura dzimusi un augusi Bolderājā, vieta drīzāk ir nevis bīstama, bet pat mazliet garlaicīga. Vietējo iedzīvotāju dzīve ir tāda, kāda tā būtu jebkurā mazpilsētā. Tāpēc, ja vēlies ko spraigāku, tas vai nu jāmeklē citur, vai jārīkojas pašam. Un daudzi vietējie rīkojas.
Humāns cietoksnis
Viena no aktīvākajām iedzīvotājām, kura ar to ir pazīstama arī ārpus mikrorajona robežām, ir Bolderājas grupas Sandra. Viņas lielākais rūpju bērns – Daugavgrīvas cietoksnis. Kopš neatkarības atjaunošanas tas izlaupīts, un vēsturiskās ēkas turpina drupt. Salīdzinot ar to, ko viņa cietoksnī redzējusi astoņdesmitajos gados, "tās ir divas atšķirīgas pasaules". Visur bijuši logi, un metāla priekšmeti vēl stāvējuši savās vietās, viņa atceras.
Ilgstoši cietoksnim bijis privāts apsaimniekotājs, tomēr pārmaiņas nav bijušas uz labu. Tagad uzņēmumu nomainījusi Bolderājas grupa un prāto, kā vietu atdzīvināt.
Sandra saka, ka ar valsts palīdzību vairs daudz nerēķinās, un meklē savu ceļu. Ir daudzi plusi. Cietoksnim ir bagāta vēsture. Viņa saka: "Vienīgais, kas līdz šejienei neatnāca, ir Napoleona karaspēks." Citi cietoksni mēģinājuši ieņemt un detaļas labi aprakstījuši. Ja cietoksnim jāsaglabājas kā vēstures liecībai, netrūkst ziņu par to, kā te bijis agrāk. Tomēr Sandrai ir citāda ideja: "Manuprāt, daudz svarīgāk cietoksnim būt kā vietai, kur cilvēki dzīvojas." Telpas pamazām tīra, te notiek gan festivāli, gan koncerti, gan izstādes. Nedēļas nogalēs, kad cietoksnis atvērts cilvēkiem, tur pastaigājas mammas ar bērnu ratiņiem, klusumu meklē sirmgalvji, bet skolas vecuma bērni cer atrast apslēptus dārgumus. Ik pa laikam var arī satikt pa kādam cilvēkam ar pilnu iepirkumu maisu, kurā salasītas skābenes, nātres vai kādi citi augi. "Cilvēki no vietas ņem [to, ko uzskata par pareizu] neatkarīgi no tā, ko domā valsts. Viņi mierīgi veic savu saimniecisko darbību un saprot cietokšņa vērtību. Katram tā ir citāda," stāsta aktīviste. Viņasprāt, jāatrod veids, kā varētu sadzīvot miers, kultūras dzīve, cilvēki, lapsas, zaķi, gārņi un jebkurš cits, kam šī vieta ir nepieciešama.
Sākotnēji Sandra min, ka nav gluži izplānojusi, kas kurā ēkā varētu atrasties, ja būtu pieejami neierobežoti līdzekļi un visu varētu atjaunot pēc viņas ieskatiem, taču, staigājot kopā pa cietokšņa teritoriju, var dzirdēt ideju pēc idejas. Sieviete atradusi vietas, kas piemērotas brīvdabas koncertiem, bet viena no ēkām ar tās daudzajām, plašajām, kantainajām telpām ir kā radīta mākslas galerijai. Būtu labi, ja teritorijā varētu izbūvēt pirtiņu, bet pēc tam ielēkt kanāla ūdenī nopeldēties.
"Cietoksnis nav nekas romantisks," saka Sandra. Tas ir uzbūvēts kā nogalināšanas mašīna, tomēr visu var pagriezt cilvēkiem par labu, un, ja uz to skatās citādi, mēģinot vietu attīstīt humānisma vārdā, "te sanāktu tiešām ideāla operas skatuve" – viņa rāda uz vienu no bastioniem.
Visu rakstu par SestDienas ceļojumu uz Bolderāju lasiet 30.jūnija žurnālā!
Grieta