Vasarā pieaug bērnu traumatisms. Kas ir galvenie cēloņi?
Nevis hronoloģiskā vasara, teiksim, no 1. jūnija, ir laiks, kad mums sākas karstā sezona, bet patiesībā visu nosaka laika apstākļi. Labais laiks bieži vien ir jau 1. maijā vai aprīļa beigās. Tad, kad cilvēks visu ziemu nocieties, jo nevar neko aktīvu darīt, un kad ir pirmais siltais vīkends, tad visi lec, skrien, brauc... Un, protams, otrais vilnis šajā ziņā ir tagad, kad bērniem nav jāiet uz skolu un viņiem ir daudz vairāk brīvā laika. Ne visiem ir iespēja aizbraukt pie vecmāmiņām, vectētiņiem uz laukiem, daļa paliek arī pilsētā, vecāki ir darbos, un bērnu pieskatīšanas iespēja reducējas.
Tagad daudzi saka, ka bērni ir kļuvuši mazkustīgi – spēlē nevis ar reālu bumbu, bet to, kas telefonā.
Ja mēs no traumatisma viedokļa skatāmies, tad, protams, telefons ir tas, kas traumatismu bremzē. Ja cilvēks sēž ar acīm ieurbies mazā ekrāniņā, tad viņš neskrien pa rotaļu laukumu, nekrīt no līdztekām... Grūti pateikt, kas ir labāk, – tās situācijas ir atšķirīgas. Bet katrā ziņā mums gadu no gada ir vesela virkne biežāko, aktuālāko traumu, kas ir tieši saistībā ar silto gadalaiku – tas nemainās.
Piemēram?
Kā iestājas siltais gadalaiks, uzreiz aktīvi tiek lietoti batuti, velosipēdi, skeiti, dažādas ierīces, ar kurām pārvietoties.
Runājot par batutiem, tipiski, ka cilvēki bieži vien taupa naudiņu un batutu gan nopērk, bet nepadomā, ka ne visiem batutiem komplektā ir aizsargtīkls vai speciālās uz atsperēm liekamās malas.
Pārdot batutu bez šī minimālā aprīkojuma manā skatījumā būtu vispār nepieļaujami.
Mums bieži saka: jūs, ārsti, esat pret jebkādu aktīvo atpūtu. Pilnīgi noteikti tam negribu piekrist. Mans personīgais viedoklis ir tāds – ja cilvēks jebkuru lietu izmanto pareizi, tad risks gūt traumas ievērojami mazinās. Nav tā, ka mēs esam pret batutu kā tādu – tikpat labi pēc analoģijas mēs arī ar parastu nazi vai dakšiņu varam gūt ļoti nopietnas traumas, bet tas jau nenozīmē, ka netaisīsim sviestmaizītes.
Kā saprast, ka batuts nepareizi novietots?
Bieži vien ir tā, ka tas tiek nolikts ļoti tuvu kaut kādām cietām virsmām. Es pats esmu redzējis, ka batuts novietots pie ēkas, kas vēl ir būvniecības procesā, pie kaut kādas būvgružu kaudzes. Bērni lēkā, un nav brīnums, it īpaši, ja aizsargtīkla nav, ka gadās pārkrist pāri batuta malai. Un mums bijuši ievesti slimnīcā tādi cietušie, kas traumas guvuši ne tieši no batuta, bet no tā, ka piezemējušies būvgružu kaudzē, uzdūrušies uz kaut kāda armatūras stieņa. Tāpat bieži problēmas rada tas, ka pa batutu lēkā trīs, četri, pieci, reizēm pat vairāk bērnu. Tādā gadījumā no traumām neglābj pat aizsargtīkls – bērni sakrīt viens otram virsū, ar savu ķermeņa svaru izraisa traumas. Jo neviens jau īpaši neņem vērā to, ka ražotāji lielākajā daļā gadījumu ir lieliem burtiem uzrakstījuši "lēkāt pa vienam", "ievērot visus noteikumus" utt. – kurš tad pie mums lasa instrukcijas...
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 11. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pareizaisvirsraksts
veca patiesība