Melbiksis: Latvijā trūkst intelektuālu dumpinieku 62

  • 0
  • Pievienot

"Dumpinieks savā kaleidoskopā redz tālāk nekā visvarenais savā digitālajā tālskatī. Dumpinieks redz rītdienu. Tas ir tiesa, ka dumpinieki klejo vēstures naktī, taču viņi to dara, lai nonāktu rītdienā. Ēnas netraucē viņiem darīt kaut ko savā ģeogrāfijā, šeit un tagad."
(Subkomandante Marko, vēstule no kalna Meksikas dienvidaustrumos 2003. gada martā)

Man patīk pastaigāties pa kapiem. Daļēji dēļ mierīgās un klusās atmosfēras, kas ļauj kaut uz brīdi atslēgties no ikdienas steigas. Taču arī tāpēc, ka šī vide atgādina par vienu būtisku lietu, ko mēs bieži vien nezin kāpēc aizmirstam. Mums katram atvēlētais laika sprīdis uz šīs zemes ir ļoti ierobežots. Protams, nav veselīgi uz šo faktu meditēt gan no rīta, gan pusdienlaikā, gan vakarā. Taču reizēm, vērojot politiķu aktivitātes, tā vien gribas nosūtīt viņus ekskursijā uz tuvāko mirušo atdusas vietu - tā teikt, lai paskatās uz gaišo nākotni un padomā, vai ir vērts tērēt laiku, muļķojot vēlētājus ar savām varas intrigu spēlītēm.

Un vēl kapos var atrast visādas interesantas lietas. Tā kādas pastaigas laikā Rīgas Brāļu kapos es uzdūros kapakmenim ar uzrakstu ”Dumpis”. Es saprotu, domāts jau uzvārds. Tomēr šodienas situācijā man neviļus rodas tiešākas asociācijas.

Rodas jautājums - varbūt īstā dumpja gars mūsu valstī patiešām ir miris un sen jau apglabāts?

Krietna daļa lasītāju šajā vietā droši vien piekrītoši māj ar galvu un domās piebilst: ”Dumpju laiks ir beidzies, un labi, ka tā.” Taču vēsture mums māca, ka tieši radikāli dumpinieki, disidenti un opozicionāri ir bijuši spēcīgākais dzinulis sabiedrības progresā. Šo cilvēku idejas detaļās ne vienmēr ir bijušas prātīgas, taču kopumā tās ir palīdzējušas atbrīvot tās utopiskās enerģijas, bez kurām nekādas pārmaiņas nemaz nav iedomājamas.

Diemžēl Latvijā situācija neaprobežojas ar dumpja idejas nāvi. Mūsu politikas cirka izrādē dumpinieku loma tiek piešķirta cilvēkiem, kuru idejās nav ne miņas no īsta sacelšanās un pretestības gara. Gluži pretēji – šo viltvāržu izpausmēs ir skaidri redzamas reakcionāras tendences, svaigu ideju trūkums un intelekta stagnācija.

Svaigākais piemērs šādiem viltvāržiem ir Saeimas deputāte Iveta Grigule ( Zaļo un Zemnieku savienība) ar savu dedzīgo vēlmi ”iet līdz galam” cīņā pret eiro ieviešanu, kā arī viņas ”gandrīz, gandrīz, bet tomēr īsti līdz galam nē” atbalstītāji no Saskaņas centra. Šādi mūsu valstī izskatās politiskā opozīcija. Un šādi mūsu valstī izskatās skepticisms pret eiro. Nav brīnums, ka galma politologs Ivars Ījabs par visu šo it kā iespējamo eiro referenduma rosināšanu liberālā cinismā secina: ”Latvijas pilsoņu vidū neizbēgami ir arī zināms procents pilnīgi atsaldētu indivīdu, kuri arī tiek pārstāvēti.” Ar ”atsaldētajiem indivīdiem” laikam ir domāti, piemēram, tie dīvainie aktīvisti, kuri internetā izvērš kampaņu pret eiro zem pašpuiciska nosaukuma ”Tautas Mediji”. Šiem censoņiem šķiet pilnīgi normāli retvītot Deivida Aika vēstījumus par Eiropas Savienības konspirāciju – protams, pilnībā ignorējot faktu, ka šis kungs ir autors visnotaļ amizantai teorijai par ķirzaku vispasaules kundzību. Lūk, cik intelektuāli attīstīti ir mūsu brīnumzemes dumpinieki!

Es varētu apstāties pie šiem skumjajiem secinājumiem, taču – par laimi vai nelaimi – manas smadzenes nav gluži atsaldētas. Nedomāju, ka gan Obama, gan Dombrovskis patiesībā pieder kosmisku ķirzaku sugai, kas pakļauj un kontrolē visu cilvēci, un ka tieši Latvijas gadījumā šī ļauno astaiņu kontrole izpaudīsies kā eiro ieviešana. Tajā pašā laikā man arī nešķiet, ka eiro ieviešanas datums ir tik svarīgs jautājums, par ko ir vērts sacelt tādu politisko jezgu, kādu pašlaik varam vērot – un turklāt pie tās nebūt nevar vainot tikai mūsu (tā saukto) politisko opozīciju un aktīvisma parodētājus.

Mūsu dārgā varas elite izmanto šo viltus dumpinieku ālēšanos savā labā – ir taču tik ērti vilkt taisnas paralēles starp eiro pretiniekiem un Kremli, ”sarkanajiem”, 5. kolonnu un sazin ko vēl ne, bet sevi izcelt kā vienīgās patiesības bruņiniekus. Diemžēl pilnībā tiek aizmirsts pienākums skaidrot Latvijas pilsoņiem, kāda tad īsti ir reālā situācija. Apstāsimies uz mirkli un padomāsim. Kas ļauns notiks, ja eiro ieviesīsim, teiksim, nevis ar 2014. gada 1. janvāri, bet gan ar 1. februāri? Tieši tā – nekas nenotiks. Taču tāpat arī nekas tik dramatiski nemainīsies, ja eiro ieviesīsim saskaņā ar iecerēto grafiku. Nu neradīsies no tā automātiski darba vietas, un nekāda Eiropa mūsu latvisko kultūru arī neaprīs.

Mūsu valstī pietrūkst īstu, intelektuālu dumpinieku, kuriem pietiktu saprāta šādas pozīcijas aizstāvēšanai. Taču tieši tādi cilvēki pašlaik ir vitāli nepieciešami. Jo diskusija par vai pret eiro Latvijā ir mākslīgi uzkurināta. Tas ir pseidojautājums.

Kamēr mēs muļļājamies ar politiskās spēlītēs balstītām diskusijām, vienpadsmit vadoši Eiropas intelektuāļi (to skaitā Umberto Eko, Jūlija Kristeva, Bernārs Anrī Levī un Salmans Rušdijs) atklātā vēstulē brīdina par Eiropas traģisko situāciju un aicina politiķus rīkoties, kamēr nav par vēlu. ”Eiropa nav krīzē. Eiropa mirst. Protams, ne jau ģeogrāfiskā nozīmē, bet gan Eiropa kā ideja. Eiropa kā sapnis un projekts,” tā autori konstatē tekstā, kurš publicēts norvēģu laikrakstā ”Aftenposten”. Tajā tiek norādīts, ka krīze līdz ar sevi ir nesusi milzīgu postu arī ārpus ekonomikas sfēras – Eiropas valstīs no austrumiem līdz rietumiem, no ziemeļiem līdz dienvidiem izplatās populisms, šovinisms un citas naida ideoloģijas. Vienpadsmit no Eiropas asākajiem prātiem secina, ka eirozonas problēmas nav iespējams atrisināt bez ciešas politiskas savienības. Izvēle ir starp šādu politisku savienību vai barbarismu. ”Vēl konkrētāk: starp federālismu vai sabrukumu – kam sekos sociālā atstumtība, nedrošs darba tirgus, atlaišanu vilnis un nabadzība,” prognozē autori, norādot arī uz iznīcinošu karu iespējamību.

Lūk jums, opozicionāri un dumpinieki, varas elites bezatbildīgi pieļauta situācija un katastrofas scenārijs! Varbūt laiks rīkoties, lai tas nepiepildītos? Ak, pareizi, tas netiks darīts, jo deputāte Grigule taču satraucas tieši par virzību uz Eiropas federālismu... Ir tik ērti ieņemt kaut vai teatrālu dumpinieka pozīciju iepretim izfantazētai ļaunajai Eiropai – nu kā gan to nedarīsi! Tikai šeit nedrīkst aizmirst, ka valdības partiju funkcionāri nav ne par matu labāki. Kurš no viņiem ir tik drosmīgs, lai skaidri un gaiši pateiktu, ka Eiropas valstīm ir jāvirzās uz ciešāku politisko integrāciju? Ka mēs patiešām ejam uz federālismu un ka tieši to ir nepieciešams darīt, ja nevēlamies pieredzēt desmitkārtīgu krīzi?

Vienpadsmit Eiropas intelektuāļi savā vēstulē atzīst, ka šādu kursu pietiekami nopietni neapsver nevienas (!) valsts līderis. Politiķiem to varētu piedot – dumpinieka kurpes visbiežāk viņiem šķiet pārlieku neērtas. Taču vienkāršajiem pilsoņiem Latvijā tās lieti noderētu. Citādi jau pavisam drīz līdz kapiem man nekur tālu nebūs jāiet, un arī politiķus nekur nevajadzēs sūtīt, jo visi varēsim izbaudīt dzīvi kopīgā, pašu rokām izraktā Eiropas kapā.

Pievieno komentāru

Viedokļi

Kā es stājos partijā/s
Kā es stājos partijā/s  48   

Ak vai! Sen jau garām manas stingrās pārliecības laiki, ka tieši bezpartejiski un partijām klaji nesimpatizējoši ļaudis...

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0