Laika ziņas
Šodien
Migla
Pirmdiena, 3. jūnijs
Ineta, Inta, Intra

Hermanis. Oņegins. Komentāri

Alvis Hermanis: kopā ar aktieriem esam uzrakstījuši principiāli jaunu lugu, kura komentē Puškina darbu.Par literāta Aleksandra Puškina (1799-1837) ģenialitāti šaubu nav - pietiek zināt kaut vai to, kādas valodnieciskas dzīles un rotaļas slēpj pasaulē slavenākā «romāna dzejā» nosaukums/titulvaroņa vārds Jevgeņijs Oņegins.

Liekas - nu, kas tad tur īpašs - krievu vārds un uzvārds. Nekā nebij`.Jāņem vērā, ka Puškins kā vairums tā laikmeta izglītoto cilvēku «domāja» krievu un franču valodā. Šis Oņegins, ko pasaulē pazīst kā Eugene Onegin, nevis kā oriģinālā rakstīja pats Puškins - Евгенiй jeb Eugénie O., jau ir vesela pārsteigumu lādīte - te ir gan atsauce uz Eiropas XVIII literatūras praksi romānos «iekombinēt» tā galvenā protagonista nosaukumu (piemēram, līdzīgi kā L. Stērna Džentlmeni Tristramu Šendiju vai Bairona Čaildu Haroldu, ar kuriem kā ironiski dīkiem sabiedrības vērotājiem bieži un pavirši salīdzina Jevgeņiju Oņeginu), gan norāde uz vārdu un anagrammu spēlēm - kas tad ir pilsonis Eugénie Onegin = génie ou neige - ģēnijs vai sniegs?, turklāt franču genie pēc izrunas sabalsojas arī ar Jevgeņija frivolo mīļvārdiņu Žeņa - un kā nu ne, ja visi poēmromāna varoņi taču ir nepieklājīgi jauni - garlaicības māktajam Pēterburgas dendijam Žeņam ir 26, bet viņa «tuvākais sirdsdraugs» (Nabokova apzīmējums) Ļenskis ir pavisam bērns - jūsmīgs, principiāls un kaisls astoņpadsmitgadīgs jauneklis. Tatjana un viņas māsa Olga arī taču jauni skuķi. Un par ko tad galu galā runā viss romāns?Par to pašu - trim katra cilvēka dzīvē galvenajām lietām, ko vispār vērts mākslā attēlot. Mīlestību, draudzību, nāvi.Vēl varētu bilst, ka Puškina ģenialitāte izpaudās arī apstāklī, ka Eugenie Onegin ir pasaulē pirmais seriāls - romāns tika publicēts daļās jeb fragmentos starp 1825. un 1832. gadu, pats autors uzraudzīja «sēriju» dramaturģisko ritmiku, un, kad nu beidzot 1833. gadā romāns ieraudzīja dienasgaismu pilnā apjomā un vienos vākos, pasaule atklāja arī jaunu dzejformu - poēts bija virtuozi uzlabojis jambiskā tetrametra jeb stancas formu, kuru vēlāk literatūrzinātnē nosauca par Puškina sonetu. Jevgeņijs Oņegins ir universs, pret kuru attiecībā itin viss pārējais - mūsu domas, pārdomas, interpretācijas - būs vienīgi komentāri. Arī Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis ar radošo komandu - scenogrāfu Andri Freibergu un aktieriem - ir tikai godīgi, un jaunās izrādes nosaukums skan Oņegins. Komentāri.Jautājums īpaši dumjiem - kādēļ Latvijai un tagad izvēlējies Puškina hrestomātisko dzejprozas darbu? Un kuru tēmu, motīvu tu Jevgeņijā Oņeginā nosauktu par sev galveno?**Alvis Hermanis. Gribētos iepazīstināt skatītājus ar Oņegina pilno apjomu, jo «visi zina, bet neviens nav lasījis». Raini jau ar neviens īstenībā nav lasījis. Es šeit nerunāju par bērnības traumatiskajiem iespaidiem, kad skolniekiem liek lasīt tādas lietas, ko viņi pat gribēdami nav spējīgi izprast. Otra lieta - pārsvarā priekšstati par šo darbu veidojušies Čaikovska iespaidā. Opera ir par Tatjanu. Puškinam Tatjana ir otršķirīgs tēls. Puškinam triviālais mīlas sižets ir tikai iegansts, lai izveidotu monumentālu tālaika sabiedrības ainavu.Kāpēc Latvijā un tagad? Man pašam mākslas aktualitātes aspekti neinteresē. Esmu no tiem, kuri mākslu uzskata par metafizisku, mistisku un estētisku kategoriju.Ko ietver vārds «komentāri» izrādes nosaukumā?To, ka kopā ar aktieriem esam uzrakstījuši principiāli jaunu lugu, kura komentē Puškina darbu. Piebildīšu, ka šis lugas variants ir absolūti savādāks nekā Berlīnes izrādē (kuru radījām Berlīnes Schaubuehne rudenī), jo vienā un otrā gadījumā aktieri Puškinu komentēja radikāli savādāk. Teksti ir citi.Izrādē poēzija skanēs Puškina dzimtajā valodā. Vai tā nebūs problēma skatītājiem, kas pietiekami labā līmenī nezina krievu valodu?Paša Puškina teksti izrādē ir labi ja 15%. Tie būs krieviski. Dzeju tulkot nav iespējams, kā zināms.Ar «divvalodību» te nebūtu jāmeklē nekāds konteksts. Neredzu, kāds vispār būtu sakars Puškinam un klasiskajai krievu kultūrai ar pārsimts tūkstošu padomju cilvēku, kuri ir apmaldījušies laikā un telpā.Ko tu vispār domā par tādu jēdzienu kā «mūsdienu dramaturģija», kas sen vairs nav tikai lugas?Mūsu luga Oņegins. Komentāri ir latviešu mūsdienu dramaturģijas sastāvdaļa. Tā ir pilnvērtīga un oriģināla luga tāpat kā visas pārējās latviešu lugas, kas tiek sarakstītas pie rakstāmgalda vientulībā. Mēs to darām kolektīvi, bet rezultāts tik un tā ir lugas eksemplārs, kuru pēc gadiem varēs iestudēt citi teātri.Tu jau vairākās izrādēs nodarbojies ar tādu kā vēsturisko restaurāciju vizuālajā «iepakojumā» (Cīrihes Idiots, itāļu Vilkumuižas jaunkundzes, Ķelnes un Rīgas Oblomovs, Čehova Platonovs Vīnes Burgteātrī, Gorkija Vassa Minhenē) un vienlaikus - visi šie darbi pieder t. s. klasiskajiem tekstiem. Tā ir visai radikāla maiņa, ja atceramies tavu saukli par ikviena cilvēka dzīvi, kas ir jaudīgāka par Šekspīra lugās aprakstītajām kolīzijām un «dokumentālajām izrādēm», kas bija JRT «latviešu cikla» būtība. Kādi bija tavi apsvērumi šādai intereses maiņai?Jā, modernizēt klasiskos tekstus, manuprāt, nozīmē - vienkāršot tos. Ja vēlamies būt patiešām precīzi, tad tomēr jārespektē vēsturiskais konteksts. Precizitāte - lūk, visa iemesls. Un ja patiešām esam precīzi, tad arī automātiski tiekam vaļā no visām banālajām klišejām, kas piesūcinājušas kostīmdrāmas ar naftalīnu.Visu teātrī modernizēt un pārtulkot televizora skatītājam saprotamā valodā nozīmē debilizēt un infantilizēt visu pasaules kultūras vēsturi. Rietumeiropas teātris jau ir nodedzinājis visu Aleksandrijas bibliotēku pa otram lāgam, figurāli izsakoties.Nav noslēpums, ka vasarā tu atkal pieņem radikālu izaicinājumu - Zalcburgas festivālā uzvedīsi XX gadsimta modernisma klasiku operu Die Soldaten, kurā kopā ar Vīnes filharmoniķiem un izciliem dziedātājiem uz skatuves būs arī septiņi dzīvi zirgi. Operu izrādes Eiropas slavenākajos teātros Antverpenes La Monnaie, Milānas La Scala, Komische Opera Berlīnē vispār ir tavos nākotnes plānos. Kāpēc tevi ieinteresēja muzikālā teātra žanrs? Apnika dramatiskais teātris un aktieri?Dramatiskais teātris nekādā ziņā nav apnicis un turpinās būt mans galvenais darba lauks. Man beidzot pa īstam sākusi patikt un interesēt opermūzika. Es to daudz klausos, un manī tā aizskar vēl neizjustas zonas. Tas ir tāds dziļš un intīms pārsteigums. Redzēs, kas no tā visa iznāks. Protams, ir arī profesionāla interese pēc jauna adrenalīna. Bet dramatiskais teātris ir mana galvenā teritorija. Manā piezīmju blociņā ir joprojām kādi 20 nosaukumi, kas gaida savu rindu.Varbūt kādas pārmaiņas jaunajā sezonā gaida arī JRT fanus?Nākamās sezonas plānošana šobrīd notiek pilnā sparā. Par to stāstīsim vasarā. Par sevi varu teikt, ka nākamnedēļ jau sākšu Rīgā mēģinājumus izrādei Kabalas noslēpumi pēc Īzaka Baševisa Zingera stāstiem par ebreju ortodoksiem hasīdiem. Ar to Jaunais Rīgas teātris atklās nākamo sezonu.Kinorežija tevi neinteresē? Varbūt izstāžu - instalāciju veidošana (kā Janam Fabram vai Pīteram Grīnevejam)?Negribu aizvainot savus kino kolēģus, bet piederu pie tiem, kuriem radušās aizdomas, ka kino kā mākslas forma ir izsmēlusi sevi. Man kino ļoti patīk skatīties, bet jau sen neesmu redzējis neko jaunu. Neko tādu, kas nebūtu jau radīts XX gadsimta kino praksē.Vai ir kādi citu mākslinieku darbi, kas uz tevi atstājuši spilgtu iespaidu pēdējā gadā/pusgadā?Nupat beidzot redzēju Nanni Moreti filmu par pāvestu. (Habemus Papam jeb Mums ir pāvests - N. N.) Ļoti patika. Nu gandrīz kā Fellīni.Vai teātrim kā cilvēku komunikācijas veidam ir nākotne?**Teātris visu laiku atjaunojas. Varbūt triki ir tie paši vecie, bet intonācija ar katru dienu cita. Varbūt esat ievērojuši, ka atšķirībā no vecām filmām vecas teātra izrādes ierakstos skatīties ir tīrās mocības. Pat diži aktieri pēc pārdesmit gadiem liekas kā no amatierteātra. Teātrī atšķirībā no kino un ekrāna galvenie notikumi tomēr risinās nevis uz skatuves, bet skatītāju galvā.

Top komentāri

Marī
M
Eiropas Savienībai, atšķirībā no PSRS, nav noziedzīgas ideoloģijas, kā vārdā tiek iznīcināti cilvēki
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
DĪVAINI, ka visā eiforijā ap Hermaņa ģēniju, neviens, pat Raivis Dzintars, nav vēl pamanījis, ka Hermanis vēl līdz šim nav iestudējis NEVIENU LATVIEŠU dramaturgu?!? Pat ne Blaumani, ne Gunāru Priedi? Te Puškins, te Šukšins, te Gogolis, un tagad būs Baševis Singers... Un ko Naumanis domā ar "jautājumu ĪPAŠI DUMJIEM" un Hermanis ar, " kāds vispār būtu sakars Puškinam un klasiskajai krievu kultūrai ar pārsimts tūkstošu padomju cilvēku, kuri ir apmaldījušies laikā un telpā" - tam vispār NEĒRTI klāt ķerties. Atvainojiet, neērti.
Taņa
T
Hermaņa izteikumi par nodevējiem sarakstu laikam paver skatu uz viņa personības tumšo pusi, to ko cilvēks tik labprāt neizrāda. Tāpat, kā klausoties Imanta Kalniņa mūziku, negribas atcerēties par viņa izteikumiem, un lasot Māru Zālīti, negribas domāt par viņas vadīto alkatīgo un nekaunīgo AKKAs organizāciju, tāpat skatoties Hermaņa izrādi, negribas domāt, ka esi viens no citādi domājošajiem.. ko viņš labprāt būtu ierakstījis kādā sarakstā. Un patiesībā pat negribas vairs skatīties to izrādi. Kaut gan saprotu, ka varbūt tas ir zaudējums man kā skatītājam, bet.. kaut kas ļoti svarīgs man no JRT burvības ir zudis - tā sajūta, ka māksla ir brīvība un mīlestība.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja