Uz Gulbeni – gandrīz kā aristokrāti

Ar vārdu "Gulbene" noteikti asociējas vārds "gulbis". Frāzi no Sprīdīša pasakas: "Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aiznes mani uz laimīgo zemi!" šoreiz nedaudz pārfrāzēsim un teiksim: "Uz pārsteidzošo zemi – Gulbeni!" Jau tad, kad otrā piedzīvojumu diena šeit bija tikai pusē, sākās panika, kā to visu aprakstīt vienā avīzes atvērumā... Un vēl mēs šeit sajutāmies kā nelieli aristokrāti, jo ir tik daudz muižu un piļu, ēšanas reizēs porcijas kā augstmaņiem dzīru laikā, no rīta bērni var doties izjādē un pēc stundas jau spēlēt golfu... Viens pārbaudījums gan ir – Gulbene ir laikam vienīgā lielā pilsēta Latvijā, kur ir nelielas problēmas ar elektroauto uzlādi, jo ir viena privāta stacija un vēl viena pļavas vidū pie bānīša.

Kad līdz gultai jāairē

No Rīgas izripojam ap pusdienām, lai jau pēc pāris stundām nonāktu vietā, kas ir atdzimusi no drupām, – Rankas muižā. Tās teritorijā atrodas 12 ha plašs parks ar skulptūrām un trīs dīķi, un liekas, ka aiz žogiem ir kāda Itālijas pilsēta. Šobrīd ir atjaunotas nu jau vairākas Rankas muižas saimniecības ēkas, piemēram, klēts tapusi par bibliotēku, ir arī Mercedes auto kolekcija. Jaunajā pilī ir iesvētīta Lurdas Dievmātes un Sv. Bernadetes Romas Katoļu kapela, kura bagāta ar gleznojumiem un kurā reizi mēnesī notiek svētā mise. Protams, muižā var arī nakšņot, gardi paēst, saimnieki rīko koncertus ar slaveniem māksliniekiem.

Tā kā pa dienu neesam ēduši, dodamies uz ceļmalas krodziņu Lācītes. Te ir klasiski milzīgās karbonāžu porcijas, bērni ir sajūsmā par milzīgo bērnu laukumiņu, aiz kura, kā izrādās, skatienam paslēpusies ļoti plaša viesnīca, atpūtas namiņi, konferenču telpas, un tas viss – Gaujas krastā. Ideāla vieta lielām sporta spēlēm vai megaballītēm.