Lazurīta zilais sapnis

Pirms diviem gadiem, kad trīs mēnešus nodzīvoju Avdžā – mazmazītiņā Pamira kalnu ciematā Tadžikistānā – un ik dienu no pagalma redzēju pāri upei esošo afgāņu ciemu Validžu, es zināju, ka reiz palūkošos uz Avdžu no otra Pandžas upes krasta. No Afganistānas. Lai gan Afganistāna var skanēt maķenīt baisi, tomēr mans ceļojuma mērķis, abos upes krastos esošais Pamira kalnu reģions Badahšāna, kas reiz sensenos laikos bijusi viena valsts, ir Afganistānas vienīgā drošā daļa. Tiesa, talibi ieperinājušies arī šejienes kalnos, tāpēc simtprocentīgu drošību neviens nevar garantēt, bet, salīdzinot ar to, kas notiek Kabulā un citur, šeit dzīve ir visai mierīga.

Robežsargu vēlējums

Lēmums doties uz Afganistānu ir visai spontāns, tāpēc man nav zināms, nedz kas, nedz kā, nedz kur. Atkal uz diviem mēnešiem esmu Avdžā, neiedomājami skaistā vietā, bet visnotaļ tālu prom no civilizācijas un interneta. Vienīgais Afganistānas brauciena plāns un pieejamā informācija man ir Horugas informācijas centra darbinieka Mirzo iedotie viņa afgāņu drauga Azima kontakti, mana tadžiku "vectēva" brālēna vārds un darbavieta, kā arī viņa drauga vārds un aptuvenais ciema nosaukums. Jā, šajā pusē dzīvojošie nemaz lāga nezina, kā sauc Avdžai pretējo ciemu. Kā vēlāk izrādās – arī paši afgāņi nav īsti droši par ciema nosaukumu, jo tūristi uz to pusi nedodas un tas nevienu neinteresē.
Bruņojusies ar šo visai "bagāto" kontaktinformācijas krājumu, 30 minūšu laikā iegūto vīzu, kā arī tadžiku "vecmāmiņas" līdzi doto svaigi cepto maizi, stopēju uz robežpunktu pirms Iškošimas. Gar vārtiem maršējošais robežsargs man prasa, vai gribu nokļūt Afganistānā. Diez ko gan citu es varētu gribēt, izkāpusi no auto vietā, kur nekā vairāk par robežpunktu nav? Kādu laiku nākas nīkt pie vārtiem karstā saulē, līdz beidzot ierodas kāds cits vīrs, kurš mani pārved pāri pirmajam tiltam. Tadžiku robežsargi, pildot dokumentus, man prasa: "Vai tev tiešām obligāti jādodas uz Afganistānu?" Šāds jautājums no robežsargu puses skan mazliet biedējoši. Dīvains liekas arī viņu novēlējums: "Mēs ļoti ceram tevi sagaidīt atpakaļ!" Vai griezties riņķī, kamēr nav par vēlu? Nē, tikai uz priekšu, pretī piedzīvojumiem! Vēl viena tilta šķērsošana, vēl pāris vārtu un formalitāšu pie afgāņu robežsargiem, un tad jau esmu Afganistānā.

No skatieniem neizbēgt

Līdz vislielākajai šī reģiona pilsētai Sultāniškošimai no robežas ejami kādi pieci kilometri. Lielākā daļa tūristu izmanto vietējo piedāvātos "taksometru" pakalpojumus par 10 dolāriem, bet, būdama pārgājienu mīļotāja, šādu iespēju pat neapsveru. Tiesa, nežēlīgi karstā saule, ceļa putekļi un nepārtrauktais kāpiens augšup pamatīgi nogurdina, tāpēc nenosodu tos, kuri vieglu roku iztērē naudu par komfortu. Toties man tiek iespēja sastapties ar vietējiem, kā arī sīki un smalki izpētīt ceļmalās notiekošo.  

No dubļiem saulē tiek cepināti ķieģeļi, bērni un ēzelīši staipa akmeņus māju celtniecībai, gani nodarbojas ar mājlopu dzenāšanu pa tīrumiem. Dzīvība kūsā. Kad nonāku kādā ciematā, man pretī izspurdz skolnieču bars – visas melnās kleitiņās un baltu lakatu galvā. Skolās mācību gada ietvaros ir apmēram triju mēnešu brīvlaiks, tomēr lielākā daļa no tā Badahšānā ir ziemā, kad klimats ir pārāk auksts, lai bērni varētu doties uz skolu, un dienas tiek pavadītas mājās. Skolnieces man kaut ko uzsauc, kaut ko smejas, bet valodas barjera neļauj saprasties. Pēc brīža no pakalna ar mani sarunu sāk kāda teju bezzobaina ome ar krāsainu lakatu galvā. Tīri vai šķiet, ka viņa cenšas ar mani runāt krieviski, bet zobu trūkuma dēļ viņas teiktais ir nesaprotams. Kad otrā ceļa pusē parādās māja, cik nu daudz noprotu no žestiem un bezzobainās krievu valodas, viņa visai uzstājīgi mēģina mani aicināt tajā iekšā. Pieklājīgi atsakos un soļoju tālāk. Priekšā ir arvien vairāk cilvēku, un visi kā viens skatās uz mani, bet neko nesaka. Atkal uzrodas kāda bezzobaina sieva, kura cenšas man kaut ko ieskaidrot, bet ne pārāk veiksmīgi. Sapratusi, ka nekas nesanāk, viņa ar savu govi aizčāpo tālāk pa putekļaino ceļu.  

Kad esmu nonākusi piepilsētā, kurā notiek aktīvi celtniecības darbi un akmeņu kaudzes un kleķa būdas mijas ar grezniem vārtiem, mani pēkšņi sveicina kāds puisis, kurš saka, ka ir Azims, mana tadžiku paziņas Mirzo draugs. Kopīgi dodamies uz kādu mazu būcenīti, kurā manai pasei tiek uztaisītas sešas kopijas, kā arī tieku nofotografēta. Vēlāk pases kopijas un manas fotogrāfijas tiek izdāļātās dažādās iestādēs visā Sultāniškošimā, tostarp tūrisma birojā, policijā un kur tikai vēl ne – tas ir garš, laikietilpīgs, bet obligāts ārzemnieku reģistrēšanas process Afganistānā. Visur vieni vienīgi vīrieši. Policijas pagalmā sēž astoņi vīrieši, un visi blenž uz mani. Īsti nesaprotu, kā man rīkoties – skatīties pretī vai izlikties, ka neredzu. Visspocīgākais ir tas, ka viņi neko nesaka, vienkārši cieši skatās un nenolaiž skatienu pat tad, kad paskatos pretī. Tomēr visai neparastā kārtā šie skatieni nešķiet izģērbjoši, drīzāk tādi vienkārši pētoši. Kā es pētu viņus, tā viņi pēta mani, tikai es esmu viena, bet viņu ir daudz. Šādus pašus pētošus, caururbjošus un ilgus skatienus no vīriešiem jūtu it visur, kur dodos.

Īpašais zilais tonis

Sultāniškošimas centru veido tirgus, kas izskatās visai neierasti – ielas malās saceltas mazas būdiņas uz kājiņām, un katrā kāds kaut ko tirgo, sākot no arbūziem, afgāņu šallēm un saimniecības lietām līdz pat grezniem vārtiem. Visi tirgotāji ir vīrieši, nevienas pašas sievietes. Secinu, ka afgāņu vīrieši ir visai gari un izskatīgi, lielākā daļa tērpušies tradicionālajā tērpā, kas šķiet ļoti ērts un karstajam klimatam piemērots, – garā kreklā, kas teju izskatās pēc kleitas, tāda paša auduma biksēs, kā arī lakatu ap galvu, ap kaklu vai gan ap vienu, gan otru. Vienīgās pilsētas ielās redzamās sievietes ir tērpušās zilās burkās, kas aizsedz viņu seju no apkārtējiem.

Azims stāsta, ka lielākā daļa šī reģiona iedzīvotāju ir ismailīti, kas ir šiītu musulmaņu atzars, viens no visliberālākajiem islāma virzieniem. Ismailītu sievietēm seja nav jāaizklāj, tomēr pilsētas ielās viņas izvēlas to darīt, lai sevi pasargātu no tiem retajiem sunnītiem, kuri tomēr mājo arī šeit. Sievietes savās lazurīta zilajās burkās izskatās kā tādas tuksneša princeses, kas cēli plīvo Sultāniškošimas ielās. Runājot par lazurītu, ar to pilni šejienes kalni un daudzas sievietes strādā lazurīta apstrādē un rotu izgatavošanā, lai tās vēlāk pārdotu tūristiem. Lazurīta zilais tonis ir vilinoši skaists, tam grūti turēties pretī.

Galvenais kolorīts te ir dīvainais tirgus un cilvēki ielās, tomēr atrodams arī kāds klasiskāks apskates objekts – sens templis. Kad prasu, cik sens tas ir, vienīgā atbilde, ko saņemu, – no pirmsislāma laikiem. Vai tas ir zoroastriešu vai saules pielūdzēju templis, neviens man atbildēt nespēj. Templi sargā kāds vecs vīrs, kurš pats šķiet sens kā pasaule. Atslēgu glabātājs ar laipnām acīm. Viņš izrāda, kur apglabāti svētie, kur tiek kurināta uguns un kur atstāti ziedojumi. Vaicāju, kāda nozīme ir kokos iesietajām lupatiņām, un man saka, ka cilvēki tās iesējuši vienkārši skaistumam, kam nepavisam negribas ticēt.

Agrākos laikos šajā templī viesi atstāja materiālas formas ziedojumus atslēgu glabātājam, bet mūsdienās šie ziedojumi ieņēmuši naudas veidolu. Blakus templim ir ismailītu lūgšanu nams. Lai gan pārsvarā ismailīti lūgšanām izmanto savas mājas, kas būvētas pēc īpašiem principiem, tomēr šur un tur var atrast arī kopīgām lūgšanām celtas ēkas. 

Uz ciemu bez kartes

Vēlāk dodamies meklēt mana tadžiku "vectēva" brālēnu Odinu. Izrādās, viņš vairs nestrādā norādītajā darbavietā, tomēr Azims mistiskā kārtā zina, ka viņa dēls ir menedžeris vietējā slimnīcā – tā nu mans ceļojuma maršruts tālāk ved uz turieni, tpū, tpū, tpū, tikai ciemošanās nolūkos. Odina dēls uzaicina mani aiznākamo nakti pavadīt pie viņiem. Pieņemu laipno uzaicinājumu un ceru, ka nokļūšu pie īstā Odina, nevis tikšu nolaupīta un pārdota kādam vecam afgānim par sievu, jo Tadžikistānā klīst baumas par tādiem gadījumiem.

Neviens īsti nezina, uz kuru ciemu man jābrauc, lai nokļūtu pretī Avdžai. Kad prasu Azimam, vai tad viņam nav reģiona kartes, ja reiz viņš strādā ar tūristiem, vīrietis atzīst, ka karte ir, bet ne man vajadzīgā virziena, jo ārzemnieki turp nedodas. Arī tūrisma informācijas centrā, kurā tieku pie reģistrācijas kartes, man saka, ka vismaz pēdējo gadu laikā esmu pirmā ārvalstniece, kas dosies uz to pusi, un silti rekomendē vienai turp nebraukt, jo vietējie nav pieraduši pie ceļotājiem.

Kad vaicāju par drošības līmeni valstī, Azims stāsta, ka talibi ir visai izkaisīti – ja ASV tiešām gribētu viņus iznīcināt, tas jau sen būtu izdarīts, bet amerikāņi tajā nav īpaši ieinteresēti, jo tad viņu karavīriem nāktos pamest Afganistānu, bet daudz izdevīgāk ir saglabāt savu ietekmi šajā reģionā. Tā nu lielvaru spēlītēs cieš nevainīgi cilvēki. Ziemas laikā Azims studē Kabulā, un tur nav ne dienas, kad nenotiktu kāds sprādziens.
Mans maršruts ved tālāk, un man līdzi ir kāds Azima paziņa, vārdā Huseins. Puisis no Avdžai pretējā ciema, kurš pēc bakalaura grāda iegūšanas sapņo par maģistrantūras studijām Kembridžā vai Oksfordā. Lieli plāni, bet no sirds ceru, ka viņam tas izdosies.

Atgriežoties pie sāktā ceļa – ja man likās, ka Pamira lielceļu Tadžikistānā nekas nevar pārspēt, izrādās, ka Afganistānas pusē ceļi ir vēl katastrofālākā stāvoklī. Tieši tikpat līkumaini, bet daudz bedraināki, daudz putekļaināki un daudz šaurāki, lai gan nešķita, ka tas vispār ir iespējams. Bedres tik dziļas, ka vairākas reizes palecos gaisā un ar galvu ietriecos mašīnas griestos. Ik pa laikam ceļu šķērso lielākas un mazākas upītes, brīžiem liekas, ka ar savu auto kaut kur iesprūdīsim. Starp citu, liela daļa auto šeit ir bez numurzīmēm. Gribēju pārvietoties stopējot, kā līdz šim to esmu darījusi Tadžikistānā, bet, tā kā reti kuram vietējam iedzīvotājam ir auto un reti kurš braukā starp ciemiem, tas nebija diži reāls variants, tāpēc nācās ņemt šoferi un privāto auto. Un nudien – uz ceļa neredzu nedz citus auto, nedz citus stopētājus.