Moldovas krusttēvs

Oficiālais un neoficiālais CV  

Kā jau pieklājas šādiem cilvēkiem, Plahotņukam ir divas biogrāfijas – oficiālā un neoficiālā. Pirmā vēsta par censoni no, vārda tiešā nozīmē, dziļiem laukiem, kurš paša spēkiem kļuvis par izcili veiksmīgu uzņēmēju, bet pēc tam ar panākumiem iesaistījies politikā. Savukārt otra – par tādu pašu, tikai kriminālās pasaules censoni, kurš spējis kļūt par visas Moldovas kriminālo krusttēvu un politiku sācis izmantot, lai legalizētos un nodrošinātu neaizskaramību savai impērijai. Jāpiebilst, ka Plahotņuka biogrāfijas neoficiālā daļa joprojām tā arī nav izmeklēta – ierosinātas gan atsevišķas izmeklēšanas dažās valstīs, tomēr nekādas konkrētas apsūdzības viņam nav izvirzītas un nevienas tiesas priekšā Plahotņuks tā arī nav stājies. Šā iemesla dēļ nav izslēgts, ka daļa viņam piedēvēto likumpārkāpumu ir preses vai politisko konkurentu izdomājumi un attiecīgi ir nepatiesi vai nepierādāmi, tomēr kopējo ainu šis fakts tāpat būtiski nemaina.  

Kopīgs abās biogrāfijās ir tas, ka 1966. gadā necilajā Pituškas ciematā dzimušais un augušais Vlads Plahotņuks 1983. gadā ieradās Kišiņevā, kur kļuva par tagadējās Moldovas Tehniskās universitātes studentu. Pa vidu paspējis iziet dienestu padomju armijā, universitāti Plahotņuks absolvēja 1991. gadā, iegūstot profesiju inženieris pārtikas tehnologs. Tiesa, šajā profesijā viņš nekad nav strādājis, jo pavisam drīz kļuva par ekonomistu, kā teikts oficiāli, "uzņēmumos ar ārvalstu kapitālu". Plahotņuka darbības pētnieki gan norāda, ka kapitāls nepavisam nebija ārvalstu, bet gan vietējo noziedzīgo grupējumu līdzekļi, daļēji legalizēti rietumvalstīs. Noskaidrot, kā bija patiesībā, šodien jau vairs diezin vai ir iespējams. 

"Uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu" Moldovā darīja to pašu, ko liels skaits šādu uzņēmumu visā bijušās PSRS teritorijā, – pirka un privatizēja visu, kas vien spēja nest peļņu. Plahotņuks šajā ziņā izrādījās reti apsviedīgs un jau 1995. gadā nodibināja pats savu "uzņēmumu ar ārvalstu kapitālu" – Moldovas un ASV finanšu grupu Angels, kuru vadīja līdz 2001. gadam. Tad viņš kļuva vispirms par komercdirektoru, bet pēc tam par ģenerāldirektoru naftas un naftas produktu importētājā Petrom Moldova, bet dažus gadus vēlāk – arī par vienas no Moldovas vislielākajām privātajām bankām Victoriabank padomes priekšsēdētāju.  

Visus šos posteņus Plahotņuks pameta 2010. gada beigās un 2011. gada sākumā, kad Moldovas Demokrātiskā partija (MDP) pēkšņi izlēma iekļaut uzņēmēju savā parlamenta vēlēšanu kandidātu sarakstā, turklāt ar otro numuru. Viņa reputācija jau tobrīd nebija no tām labākajām (2007. gadā kļuva zināms, ka Plahotņuks ir iekļauts Interpola novērojamo personu sarakstā – aizdomu par ciešiem sakariem ar vienu no Krievijas visietekmīgākajiem kriminālajiem grupējumiem, tā dēvēto Solncevas grupējumu, dēļ), taču tikai pēcāk noskaidrojās, ka Plahotņuks ir MDP galvenais faktiskais sponsors un tai daļai partijas vadības, kura par viņa kandidatūru nav bijusi sajūsmā, it kā izteikts "piedāvājums, no kura nevar atteikties".  

Neoficiāli valda viedoklis, ka iespēju izteikt šādu piedāvājumu Plahotņukam bija pārpārēm. Savu kriminālo karjeru viņš esot sācis kā suteners un jau 90. gadu sākumā izveidojis vairākus elitārus bordeļus, kurus iecienījusi arī toreizējā politiskā elite. Pēc Plahotņuka rīkojuma vajadzīgajās vietās uzstādīta novērošanas aparatūra, un tas laika gaitā ļāvis viņam savākt lielu apjomu kompromitējošu materiālu par daudzām amatpersonām, kuras sev par nelaimi nolēmušas izbaudīt pērkamās mīlas priekus. Tiek arī uzskatīts, ka informācijas vākšana par politiķu un citu amatpersonu nelikumīgajiem finanšu un citiem darījumiem vienmēr bijusi Plahotņuka visvairāk iecienītā nodarbošanās, turklāt gan oficiālie, gan neoficiālie amati viņam šajā ziņā pavēra plašas iespējas. Nav gan nekādu ziņu, ka kādu no amatpersonām jebkad būtu šantažējis vai uzpircis pats Plahotņuks – personiski ar šādām lietām viņš nekad neesot nodarbojies, slidenos jautājumus vienmēr kārtojuši starpnieki. 

Ietekmes virsotne 

Par oligarhu kļuvušā Plahotņuka ienākšana politikā principā gan nebija negaidīta. Jau 2008. gadā, kad krita premjerministra Vasilija Tarleva valdība, viņš bija ļoti tuvu tam, lai kļūtu par Moldovas premjeru. Tobrīd atbalstīt Plahotņuka kandidatūru pēkšņi aicināja dažādu partiju politiķi, kuri visi bija saskatījuši viņā nenoliedzamus valstsvīra talantus. Pietiekami lielu balsu skaitu parlamentā toreiz Plahotņuks savākt tomēr nespēja. Taču pēc tam valstī iestājās politiskā krīze, viens no tās rezultātiem bija arī atklāta oligarha ienākšana politikā. 

2009. gada 5. aprīlī Moldovā kārtējās parlamenta vēlēšanās jau trešo reizi pēc kārtas uzvarēja komunisti, kuri saņēma 49,68% balsu un ieguva 60 no 101 deputāta mandāta. Lai arī nekādi būtiski pārkāpumi vēlēšanu norisē netika fiksēti un arī sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka komunistu popularitāte ir ļoti augsta, proeiropeiskās partijas lielā vienprātībā apsūdzēja komunistus, kas ir izteikti prokrieviska partija, vēlēšanu rezultātu viltošanā un pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu. Divas dienas pēc vēlēšanām, 7. aprīlī, sarīkotais protesta mītiņš noveda pie plašām sadursmēm ar drošības spēkiem, tika ievainoti vairāk nekā 300 cilvēku, kā arī izcēlās ugunsgrēks Moldovas parlamentā. Kad protesta akcijas nedeva gaidītos rezultātus, opozīcija boikotēja Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru, kam nepieciešama 61 balss, kuras komunistiem nebija. Politiskais process bija paralizēts, un 29. jūlijā tomēr notika atkārtotas vēlēšanas. 

Arī tajās gan uzvarēja komunisti, taču saņēma tikai 48 deputātu vietas, un būtiski, ka, lielā mērā pateicoties aktīvajai līdzdalībai protestos, parlamentā iekļuva arī 13 demokrātu deputātu, lai gan iepriekšējā sasaukumā tie nebija pārstāvēti. Tiesa, arī tad vēlēšanu uzvarētājiem neizdevās ievēlēt prezidentu, tomēr šoreiz Moldovas Konstitucionālā tiesa bija daudz iecietīgāka, un nākamās ārkārtas vēlēšanas tika sarīkotas tikai 2010. gada 28. novembrī. Tajās tad arī kandidēja (un tika ievēlēts) Plahotņuks, kurš drīz pēc tam oficiāli kļuva par Demokrātiskās partijas priekšsēdētāja vietnieku, kā arī parlamenta vicespīkeru. Jau vēlāk viņš paspēja divas reizes nolikt parlamenta deputāta mandātu (tas ir, nolikt, atgriezties uz vēlēšanām un atkal nolikt), bet pēc tam kļūt par Demokrātiskās partijas priekšsēdētāju. 

Pēc šīm vēlēšanām no komunistiem atšķēlās daļa deputātu, kas izveidoja Moldovas Sociālistisko partiju (viszinā-mākais no šķeltniekiem bija tagadējais Moldovas prezidents Igors Dodons), un arī turpmāko partijas darbību pavadīja šķelšanās un skandāli. Tas viss kopā beidzās ar partijas popularitātes krasu kritumu (pēdējās 2019. gada vēlēšanās viņi pat neiekļuva parlamentā, saņemot tikai 3,45% balsu).  

Pretrunas, protams, plosīja arī proeiropeisko nometni, un tieši Plahotņuks izrādījās cilvēks, kas no visa šī haosa prata gūt vislielākās dividendes. Oligarhs demonstrēja apskaužamas spējas panākt sev vēlamo cilvēku nozīmēšanu vajadzīgajos amatos, kā arī tādas pašas prasmes parlamentārā vairākuma regulārā nodrošināšanā, lai gan demokrātiskā partija nekad nevarēja lepoties ar lielu deputātu pārstāvniecību parlamentā. Viņa atbalstītāji, protams, uzskata, ka visa pamatā bijušas Plahotņuka sarunu vedēja spējas, savukārt oponenti nekad nav šaubījušies, ka moldāvu Abramovičs ar plašu vērienu izmanto šantāžu un uzpirkšanu. Līdz šīs desmitgades vidum viņa ietekme sasniedza apmērus, kurus bijušais valsts premjers Jons Sturza novērtēja kā valsts sagrābšanu. Tiek uzskatīts, ka Plahotņuka interesēs darbojās ne tikai daudzi politiķi un amatpersonas, bet arī Moldovas Konstitucionālā tiesa, kas vairākkārt atbalstīja ļoti strīdīgus, taču oligarham izdevīgus politiskus lēmumus.  

Izcēlās arī vairāki skaļi skandāli, viszināmākie no tiem ir saistīti ar Eiropas Savienības (ES) Moldovas atbalstam piešķirto līdzekļu izsaimniekošanu, liela mēroga naudas atmazgāšanu caur Moldovas bankām (jeb tā dēvēto moldāvu shēmu) un ar miljarda eiro pazušanu no trim valsts vislielākajām un arī sociāli visnozīmīgākajām bankām. Tieši Plahotņuks nevienā no šiem skandāliem iesaistīts nebija, tomēr netieši daudzas pazīmes liecināja, ka viņš stāv aiz šīm afērām.