Kad pēc olimpiādes pēdējās spēles ar Kanādu uzbrukuma līderim Laurim Dārziņam pavaicāju, vai ir cerība jau drīzumā atkal ieraudzīt tikpat labi spēlējošu un vienotu Latvijas izlasi, Lauris norādīja uz ļoti būtisku kolektīva veidošanas procesu: «Viss jau notika dabiski. Jaunākie spēlētāji uzsūca to, kas bija šajā turnīrā un olimpiskajā kvalifikācijā. Daži kadri pamainīsies, bet citi spēs nodot informāciju tālāk, lai saglabātu spēcīgo komandas garu.»
Lasot starp rindām, runa ir par Sandi Ozoliņu. Kapteiņa nozīme olimpisko panākumu kaldināšanā jau ir apzelēta krustu šķērsu, taču neesmu manījis, ka būtu akcentēts Sanda ieguldījums, domājot par izlases nozīmīgākajiem turnīriem nākotnē. Dārziņš ir pirmais, no kura atklāti to sadzirdēju. Iespējams, tieši Lauris būs tas, kurš pēc gadiem pateiks: «Mani varat kritizēt, bet manus puikas neaiztieciet.» Tie bija Ozoliņa vārdi pēc spēles ar Zviedriju. Pēc tam Latvijas izlase kā vienota komanda apspēlēja pasaules vicečempionus šveiciešus.
Noteikti, ka bija vēl labāki piemēri, par kuriem mēs neuzzināsim, jo tie paliks spēlētāju iekšējai lietošanai, jo tika izteikti komandas ģērbtuvē. Ozoliņa kolektīva saliedēšanas vārdus sadzirdēja ne tikai Arvīda Reķa, Jāņa Sprukta vai Laura Dārziņa gadagājuma spēlētāji, bet arī Miks Indrašis, Ronalds Ķēniņš un Zemgus Girgensons, kuriem karjera izlasē tikai uzņem apgriezienus. Tas nozīmē, ka arī pēc desmit gadiem Latvijas hokeja izlasē vajadzētu būt spēlētājam, no kura būtu pamats sagaidīt - manus puikas neaiztieciet!