Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Tekla Šaitere

Šuriks skaidri zina, kurš ir saimnieks mājās

Aiz augsta dzīvības koku žoga iegrimusi privātmāja Ziepniekkalnā klusi gaida pavasari. Dzīvojamajā istabā pirmajā mirklī šķiet, ka esam kā partizānu ieskautā lokā — apkārt klusums, bet jūtam, ka tiekam novēroti. Pie loga uz liela būra sēž papagaiļu sugas pārstāvis sarkanastes žako Šuriks. Zem stiklotā ēdamgalda virsmas uz krēsla noslēpies lielu, zaļu acu īpašnieku ar nedaudz uzrautu deguntiņu un tumšu sprogainu apmatojumu. Devonas rekss Zjuzja nogaida. Vienīgi mīlīgā čivava Terēze izrāda patiesu prieku par atnācējiem.

Spalvainākais asistents, kāds jebkad redzēts

Baibas Baikovskas sejā staro smaids, acis aiz briļļu stikliem ir siltas un mirdzošas, uz nagiem svaigs manikīrs, valodā dzirksteļo humors. Šķiet, ka jaunā sieviete tikai uz mirkli apsēdusies ratiņkrēslā, bet faktiski viņa no tā var piecelties tikai uz īsiem brīžiem. Baibas Baikovskas un viņas suņa Elfas fotogrāfijas pagājušā gada novembrī ieraudzīju t/c Alfa fotogrāfa Valtera Poļakova izstādē Gudro suņu brīvdienas. Fotoattēlos bija parādīta servisa biedrības Teodors apmācīto suņu dzīve. Pašlaik biedrībā Teodors ir piecpadsmit servisa suņu, no tiem faktiski viens suns – labradors Elfa – ir asistents Baibai Baikovskai – cilvēkam ar kustību traucējumiem.

Sakaitētas situācijas ir labvēlīga augsne baumām(4)

Baumu izplatīšanās ātrums ir milzīgs. Vislabākā ēsma baumotājiem ir izdomāts notikums vai nebijis fakts. Viltus ziņa ir kā mazs akmentiņš, kas sāk ripot no kalna un pārvēršas lavīnā. "Akmentiņi" birst darba vietās, sabiedriskajā transportā, veikalā, frizētavās, tirgū utt.

Divi mēneši nodzīvoti izturības režīmā

Tas bija tik sen, kad es ar vīru dzīvoju Lāčplēša ielā, bet blakus mājā – teātra un kino režisors Aleksandrs Leimanis ar sievu aktrisi Baibu Indriksoni un bērniem Elzu un Aivaru. Ģimenē ilgu laiku dzīvoja bokseru šķirnes suņi – vispirms Grifs, kuru, pēc Baibas teiktā, Jānis Streičs atradis klaiņojam pa Juglas ielām un aizvedis pie Leimaņiem uz Berģiem. Pēc tam bija Armo.

Vieni kolekcionē markas, citi tankus, es – vistas(3)

Šķiet pavisam nesen, 2012. gadā, kad godpilnais pasākums Latvijas lepnums vēl bija laikraksta Diena sirdsdarbs, Ingvilda Aumeistere saņēma Zelta ābeli par to, ka nekad nav stāvējusi malā, bet glābusi dzīvniekus visneiedomājamākajās situācijās.

Šajā dzīvē viss iekārtots pašsaprotami

Ar savu suni pastaigu laikā Biķernieku mežā bieži sastopu Kasparu Avotu un viņa suni Rufusu, kurš nav taksis uz garākām kājām, bet vienīgās pašmāju suņu šķirnes – Latvijas dzinējsuņa – pārstāvis. Kaut gan neesmu karojoša mednieku nīdēja, tomēr mēģinu saprast, kas cilvēkam sagādā prieku piedalīties medībās. 31. janvārī beidzās kārtējā medību sezona ar dzinējiem. Mana saruna ar Kasparu notika februāra sākumā.

Vai dūrei tik spēks?(3)

Pagājušajā gadā Latviju pāršalca šokējošs notikums – divi mērgļi ieslodzīja dzīvoklī divus suņus un divus kaķus nomiršanai badā. Zināmi vainīgie, ir pierādījumi, ir atzīšanās, taču 3. februārī Rīgas apgabaltiesa otrajā tiesu instancē pasludināja spriedumu – par dzīvnieku apzinātu nežēlīgu nobadināšanu līdz nāvei vainīgajiem piespriesti sabiedriskie darbi.

Uz šaurās robežas starp būt vai nebūt(1)

Esam Nekurienē. Braucam pa meža ceļu Ķemeru nacionālajā parkā, abās pusēs nīkulīgi koki un purva akači. Pie savu laiku nodzīvojušas divstāvu koka ēkas uz mums raugās iespaidīga auguma suns. Ja jau, braucējus gaidot, nav pielikts pie ķēdes, noteikti nav kodējs. No mājas iznāk dzīvnieku glābēja un uzņēmēja Zanda Briķe – trausla tumšmataina sieviete ap trīsdesmit gadiem.

Kas kaitēja nedzīvot Latgales zoodārzā?(2)

Latvijas austrumos Latgales zoodārza ekspozīcijā un laboratorijās mīt vairāk nekā 75 dažādu sugu tropu zīdītāji, putni, abinieki, rāpuļi un zivis. Zoodārzs darbojas arī kā patversme eksotiskajiem dzīvniekiem. Šajā neparastajā vietā drīzumā gaidāmas grandiozas pārmaiņas, bet pagaidām rit ierasta aktīva dzīve.

Divas nedēļas līdz nāvei(11)

Dzīvnieki patversmēs nenokļūst savas vainas dēļ. Taču daudzi tur nonāk, un saskaņā ar likumu dzīvniekiem dotas tikai divas nedēļas pirms nāves sprieduma, ja suni vai kaķi šajā laikā nepaņem saimnieks vai cits cilvēks. Četrpadsmit dienu patversmē un eitanāzija tiek apmaksāta no pašvaldības budžeta.

Ir izvēle – palīdzēt un darīt vai nedarīt neko(4)

Slokas dzīvnieku patversmē neesmu bijusi desmit gadu. Tagad acīm paveras patīkamas pārmaiņas. Kaķi mīt savos būros un, ciemiņus ieraugot, sāk murrāt un visādi izrādīties. Veseli, spīdīgiem kažokiem, jauni un vecāki, labi baroti, bet katram gribas nokļūt savās mājās, tāpēc viņu acīs vienmēr jautājums – varbūt tu mani ņemsi par savējo?

Īsos vārdos – nākotne ir pašu rokās(1)

Ne Mārim Ozolam, ne viņa draudzenei vācietei Kristīnei Lūkenei zirgi nav vaļaspriekam, toties pārpārēm ir abu dēliņam teju četrus gadus jaunajam Leonardam. Taču zilacainais puišelis vēl ir par mazu, lai vaļotos ar zirgiem.

Meklējiet, kamēr atradīsiet

Gaidījām, gaidījām un sagaidījām, un tagad atgūstamies no prieka, no mīļiem vēlējumiem un haotiskā trokšņa tur – ārā.

Rīgas zoo jauni brīnumi

Mīļie cilvēki, tikai nesakiet, ka Rīgas zooloģiskajā dārzā jau esat bijuši un visu redzējuši. Ziemas naktis šeit pārsteidz vienmēr. Šogad pasākums apmeklētājus gaida jau vienpadsmito reizi.

Vienmēr atgādina par Lapzemi

Cilvēki ir nedaudz apmulsuši, jo Ziemassvētki bija zaļi, arī Jaunais gads neko baltu nesola. Kaut kā gada nogalei pa īstam pietrūkst – egles ir, dāvanas arī, bet sniega nav! Ko darīt? Ar fotogrāfu Aivaru dodamies ciemos pie Bogdanu ģimenes viņu somu Lapzemes suņa Henrija, kas taču no turienes, kur auksts un balts, kur mājas Ziemassvētku vecītim. Turpat bija arī samojeds Džefrijs.

Nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien(60)

Jelgavā ir četras veterinārās klīnikas un LLU Mazo dzīvnieku veterinārā klīnika. Viena no privātklīnikām Sanarius pieder pieredzējušajai veterinārārstei Annai Jeserevičai. Viņa saka: "Mēs visi sadarbojamies, bet universitātes klīnika piedāvā plaša spektra izmeklēšanu un diagnostiku."

Besis jāatstāj stallī uz plauktiņa

Pēcpusdienā pelēki tumšās un smagās debesis Baldones apkārtnē gandrīz pa zemi velkas, tikko nolijis decembrim neraksturīgs silts lietus – nu galīgi nav īstais laiks, lai brauktu ciemos uz lauku saimniecību. Nolliņu saimniece Aiga Ozoliņa, sparīga simpātiska sieviete, izrādot savu saimniecību, ik pa brīdim kaut ko pakārto, kādu lopiņu noglāsta, kādu sabužina un kādam uzliek buču uz vaiga.

Turies pie gaisa, un tikai uz priekšu

Rīgas zoodārza Izglītības centra mācību klasē, kur Renāta ir vecākā metodiķe, tikko beigusies darba diena. Smejos – ja vecuma pensijas piešķirtu, vērtējot cilvēka ārējo izskatu, es Renātai teiktu – ūja, ūja, pastrādā vēl gadus piecus vai 10, un tad varēsi doties pelnītā atpūtā! Renāta smej: ''Pelnītā atpūtā? Es tagad darbā no rīta līdz vakaram, gan ziemu, gan vasaru, tik daudz jāpaspēj izdarīt!'' Ja veselība ļauj, kāpēc ne? Renātai atkal lielie smiekli: ''Kur liksies? Man tikai ūdens celī vēl nav, viss pārējais ir. A ko? Turies pie gaisa, un tikai uz priekšu!''

Valsts labklājības pamatā godbijība pret dzīvību(10)

Šo stāstu varētu sākt iedvesmojoši, jo pirmo reizi vēsturē Rīgas pilī ciemojās suns. Caur gaiteņu anfilādēm viens otram pretī devās Valsts prezidents un dzīvespriecīgs suņuks uz trim kājām. Egils Levits noglaudīja sunim galvu un pasniedza dāvanu – rotaļu lāci. Taču es sākšu ne ar gaišo ziņu, ar citu. Šā gada pavasara pusē Latgalē, Stružānu ciemā, kādā šķūnī, sāpju pārņemts, kauca kucēns. Viņam bija sadragāta priekškāja. Abas epizodes saistītas savā starpā, jo runa tajā ir par vienkāršu lauku suni Badiju.

Kaķu eksperta darbs atver pasauli

Aijas Nuķes dzīvoklī īpašu mājīgumu telpām piešķir dzīvnieki. Pundurpūdelīte Nora, kurai tikai pieci mēneši, iet kā atspole. Šajās izdarībās neatpaliek Gerda – melna divus gadus veca Donas sfinksa šķirnes kaķenīte. Toties abas britu īsspalvainās kaķenes – māte un meita Gabīte un Patiņa – mūs ignorē, paslēpjoties guļamistabā.

Zoopsihiatra palīdzība dzīvniekam(5)

Alberts Čipuštanovs uz tikšanos savā darbavietā, veterinārajā klīnikā Iļģuciemā, atbrauc trijatā, viņam līdzi ir divi beļģu aitusuņi Kajs un Ričs. Kajam jau astoņi gadi, viņš ir prātīgs, līdzsvarota rakstura suns. Ričs, kas Kajam līdzīgs kā ūdenslāse, ir piecus mēnešus vecs, aktīvs, rotaļīgs, grib skriet un lēkt. Kajs ir sava saimnieka vizītkarte – skolots, paklausīgs suns –, bet Ričam vēl priekšā daudzi labas uzvedības mācības mēneši. Alberts Čipuštanovs ir veterinārārsts, dzīvnieku uzvedības problēmu – zoopsihiatrijas – speciālists.

Gudro suņu brīvdienas

Vairākas reizes esmu sastapusies ar maldīgiem priekšstatiem par to, ka servisa suņi pavadoņi, palīdzot cilvēkiem ar invaliditāti veiksmīgi un jēgpilni iekļauties sabiedrībā, ir tādi kā nolemtie. Visu dzīvi viņi vadot tikai saitē, palīdzot vienīgajam savam cilvēkam.

Mērija, ārzemju latviete ar Portugāles pasi(5)

Sestdien laika pareģotāji klāstīja, ka līs tikai pēcpusdienā, bet kur nu – jau ap divpadsmitiem netīri pelēkā mākoņu sega sašķīda kā skrandu apmetnis, un tad jau lija ūdens spaiņi uz kvadrātmetriem! Šķita, ka par intervējamā suņa fotosesiju būs jāaizmirst, jo kurš saimnieks savu suni tādā laikā vedīs laukā? Izrādās, bijām alojušies. Kristofs Blaus un viņa Mērija rudenīgi briesmīgajā ūdens peldē jutās svētlaimīgi. Lūk, ko nozīmē Portugāles ūdenssuns!

Par sagādātajām mokām – lapu grābšana(1)

Gadījums ar diviem nežēlīgi mocītajiem amerikāņu Stafordšīras terjeriem februārī kādā dzīvoklī Silakrogā pāršalca visu Latviju. Notikums nebija no tiem, kas tīts slepenības valgos. Zināma ģimene, kurai ir trīs bērni, pēc sludinājuma avīzē uzņēmās rūpes par suņiem, kad dzīvnieku iepriekšējai saimniecei mainījās dzīves apstākļi. Jaunais īpašnieks Artūrs Dzērve klāstīja, ka ar ģimeni dzīvojot privātmājā un par suņiem rūpēsies no sirds. Bijusī saimniece, pat nepajautājot jaunā īpašnieka uzvārdu, suņus viņam atdeva. Stafordšīras terjeru Marko un Deslindas liktenis bija izlemts. Ne par labu suņiem.

Sāpes šķīstī sirdi(1)

Nesen meža uzkalniņā starp priedēm ieraudzīju cilvēkus – ap desmit gadu vecu meitenīti un viņas vecākus. Meitenīte kārtoja puķītes uz tikko izveidotas kapa kopiņas, un asaras viņai bira kā pērlītes.

Ikviens dzīves solis mūs skolo

Vēsā un lietainā vakarā bērnu ārste Ieva Reinholde savas valsts prakses telpās Artilērijas ielā tikko aizvadījusi pēdējo pacientu. Neliela auguma tumšmate baltā virsvalkā klusi stāsta par savu dzīvi, par sapņiem, sasniegumiem, arī vilšanos, bezgalīgo vēlmi ārstēt un palīdzēt. Kabineta plauktos rindojas pacientu slimības vēstures, uzgaidāmajā istabā jauks bērnu rotaļu stūrītis. Miers un mājīgums. Miers arī dakteres acīs, taču viņas dzīves ritējums dažādos laikos bijis pilns ar neticamiem un aizraujošiem piedzīvojumiem.