Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

SestDienas salons

Dzīvo emociju nekas neaizstās © DIENA(12)

Vienmēr jau žēl, ka tā tūre ir tik īsa, – nosaka Prāta vētras līderis Renārs Kaupers un piebilst, ka fotogrāfs Antons Korbeins viņu vērienu Skārda bungu tūres rīkošanā sauc par neprātu, jo normāli tādas skatuves konstrukcijas taisa simt koncertiem, nevis tikai dažiem. Bet Skārda bungu tūrē, kura pēc pirmajiem koncertiem Jelgavā jau tikusi nosaukta par labāko mūsu slavenākās grupas vēsturē, ir tikai pieci koncerti – pēdējais koncertšovs, saukts arī par Prāta vētras dziesmu svētkiem, notiks 17. augustā Mežaparka Lielajā estrādē. Prāta vētras mūziķiem tas būs viņu trešais Mežaparks.

Kauliņi var krist visādi © DIENA(29)

Simtgades vasara izdevusies tik lieliska, ka tādā laikā nemaz negribas domāt par to, kādu dāvanu Latvijai lielajā jubilejā pasniegs 13. Saeimas vēlētājs. Jo reitingu procenti un prognozes pagaidām neko spožu nerāda, nevar pat pilnīgi izslēgt iespēju, ka Latvijas simtgadi sagaidām ar pašu rokām austu prokremlisku koalīciju. Arī tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS valdes loceklis Arnis Kaktiņš nevar noslēpt, ka viņam, mērot un vērojot šos procesus, ir skumja sajūta. Tiesa, ne tik konkrēti nākamo vēlēšanu sakarā, cik tāpēc, ka Latvijā demokrātijas svārsts nestrādā, un tas radījis ieilgušu uzticēšanās krīzi, kam agri vai vēlu esot jāizlaužas sprādzienā. Raksturojot Latvijas politiskās elites kvalitāti, Kaktiņa intonācijā sadzirdu pat tādas kā Jāņa Skuteļa notis…

Degs, kamēr izdegs © DIENA(3)

Drausmīgs skats, bezpalīdzības sajūta – savus iespaidus, 1992. gadā ierodoties naktī vienā no ugunsgrēka vietām Slīterē, atceras Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts zoologs Vilnis Skuja. Slīteres rezervātā viņš sāka strādāt 1980. gadā, un kopš tā laika ir piedalījies vairāku meža un purva ugunsgrēku dzēšanā, ieskaitot minēto 1992. gada ugunsgrēku, kad izdega 3300 hektāru. Tas ir vismaz trīsreiz vairāk, nekā pašlaik deg Valdgales pagastā, bet Vilnis to komentē bez optimisma: vēl ir laiks… Kā arī atgādina, ka Slīteres ugunsgrēka seku un dabas atjaunošanās pētījumi palīdzējuši izgaisināt dažu labu mītu par to, kas būtu jādara mežos.

Neesam nekādi iznireļi! © DIENA(3)

Augusta sākumā savu darbību atjaunos Āgenskalna tirgus. Brāļi Mārtiņš un Kārlis Dambergi, kuru uzņēmums Kalnciema iela uzvarēja konkursā par nomas tiesību iegūšanu tajā, vēlas stāstu par tirgu vēsturiskajā paviljonā turpināt pēc iespējas ātrāk, lai atgādinātu apkaimes un visas Rīgas iedzīvotājiem – šeit ir un atkal būs tirgus. Tiesa, vienlaikus tirgus nomas tiesības nozīmē arī pienākumu atjaunot vēsturisko paviljonu.

Māras abi Staburagi © DIENA(1)

Rakstniece Māra Svīre (81) izdevusi vienu jaunu grāmatu un jau domā par nākamo, un stāsta gan par obligātajām dziesmām svētkos, gan māju nozīmi latvietim un būtisko, kas jāsaglabā atmiņās.

Mākoņcilvēks Pāvels © DIENA

Mākslinieks Pāvels Hafizovs (39) ir dzīvs apliecinājums slavenajai Koelju frāzei par pasauli, kas sadodas rokās sapņu piepildīšanai. Tagad viņš glezno mākoņus, ko pats sauc par savu kriptovalūtu.

"Austrumi" un "Rietumi" ir mākslīgi jēdzieni, kas neatbilst realitātei. Saruna ar kultūrvēsturnieku Kasparu Kļaviņu © DIENA(13)

"Islamizāciju cenšas realizēt cilvēki, kas paši no islāma un Tuvo Austrumu kultūrvēstures mantojuma zina maz. Drīzāk tā ir stulbināšana. Un viss ir atkarīgs no pašas Eiropas pārvaldniekiem. Vienlaikus Eiropai draud sociāli ekonomiska un tehnoloģiju disfunkcijas noteikta katastrofa vēl daudz ātrāk nekā jebkas cits," norāda kultūrvēsturnieks Kaspars Kļaviņš, grāmatas Savienotie trauki autors, kurš ieniris Austrumu un Rietumu starpkultūru aisberga dziļumā un ieraudzījis tur islāmistu radikalizācijas iemeslus, depresijas reitingus un bēgļu problēmas risinājumu.

Ir jāsvin! © DIENA

Kad pienāk svētku brīvdienas, arī Jāņi, man nav ne mazākās vēlēšanās atrasties burzmā, atzīstas diriģents Māris Sirmais. Viņš uzskata, ka Latvijas simtgade ir jāsvin, ir jāpriecājas, bet vislabākie Jāņi viņam aiz muguras, tāpat kā laiks, kad vēl bijām spiesti visā būt radoši un paši veidot svētkus, nevis tikai patērēt un baudīt.

Nav spējis nogalināt pat vistu. Saruna ar režisoru Valteru Sīli © DIENA(5)

Nevienas brīvas vietas pat teātra darbiniekiem – tādas ir pirmās ziņas par abu dusmīgo putnu Baloža un Sīļa tandēma, proti, dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa, jaunajai izrādei Mežainis veltīto publikas interesi. Sīlis, kura radošajā biogrāfijā ir tādas populāras izrādes kā Svina garša, Osedžas zeme, Visi mani prezidenti, Leģionāri, Būt nacionālistam, Veiksmes stāsts, tiek dēvēts arī par konsekventāko politiskā teātra kopēju Latvijā. Mežaiņa pamatā ir stāsts par pēdējo mežabrāli, 1995. gadā pēc 50 gadu slēpšanās no pagrīdes iznākušo Jāni Pīnupu. Vispirms izmēģināts Lietuvā Kauņas teātrī, tagad Pīnupa stāsts sākas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

Turiet muguru taisni! © DIENA(2)

Esmu vienīgā trakā, kas 95 gadu vecumā vēl dejo uz skatuves. Man nebūtu nekas pretī, ja kāds mani ierakstītu Ginesa grāmatā. Kāpēc gan ne, ja tāds ir fakts? Tā saka leģendārā latviešu dejotāja Vija Vētra.

Pievienotā vērtība ķeizarvalstī © DIENA(1)

Tas ļautu valstī labāk saimniekot, pamatojot sava jaunā pētījuma nepieciešamību, uzsver Jānis Turlajs. Viņš jau izpētījis, ar ko pamatojama nostalģija pēc ulmaņlaikiem kā zelta laikmeta, un nu ir apņēmības pilns apgāzt sūnām apaugušus mītus par valsts tautsaimniecību mūsdienās.

Lai oligarhi izģērbjas © DIENA(24)

KNAB varēja arī nebūt – vienu no galvenajiem apsvērumiem kandidēšanai uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatu atklāj Jēkabs Straume. Uz 2002. gadā dibinātā biroja darbu sabiedrība lika lielas cerības, kamēr vienā brīdī attapās, ka korupcijas apkarošanas vietā biroja vadošie darbinieki galvenokārt apkaro cits citu. Kad 2016. gada rudenī bez rezultāta beidzās konkurss uz jauna KNAB vadītāja vietu, nebija īpaši tālu no iespējas, ka biroju var arī slēgt…

Jaunais zelta laikmets © DIENA(7)

Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma par to, kāpēc nepaģība tramvaja pieturā, kā simtgades filmas vieno ģimenes un kas notiks ar vislabāko latviešu filmu.

Pasaules kara nebūs, bet… © DIENA(27)

14. aprīļa rīts, kuru dažs labs sliecās salīdzināt gandrīz vai ar 1962. gada Karību krīzes kulminācijas brīdi, tomēr pienāca, dabiskās saules apspīdēts, dodot iespēju analītiķiem vērtēt, kas īsti ir bijusi naktī veiktā ASV, Lielbritānijas un Francijas kopējā operācija – 103 raķešu trieciens pa tiem objektiem, kuri saistīti ar Sīrijas valdības ķīmisko ieroču programmu. Vērtējumi ir bijuši dažādi, sākot ar "nokdauns Krievijai", "Putins atkāpjas", "veca zaporožeca nespēja sacensties ar modernu BMW" un "Asada ķīmisko ieroču laboratoriju precīza iznīcināšana" un beidzot ar to, ka triecienam ir bijusi tikai pīāra vērtība un Krievija pierādījusi, ka rietumvalstis Sīrijā ar to rēķinās. Kurš īsti uzvarēja, kā pēc šiem triecieniem varētu attīstīties situācija Sīrijā un kā tas ietekmē Latviju, SestDiena noskaidroja sarunā ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Dr. Māri Andžānu.

Seksualitātē apjukusī Jūlija © DIENA(7)

Būsim godīgi – lai par mani sāktu interesēties prese, man vienkārši vajadzēja apprecēt Artūru Skrastiņu, ir izteikusies Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Attiecībā uz dzeltenās preses interesi Ilzes teiktajā varētu būt daļa patiesības (viens no nepamanīšanas iemesliem varētu būt tas, ka Ilze pieder tām sievietēm, kas dzīvē izskatās labāk nekā fotogrāfijās), bet nomināciju un balvu pēdējos gados ir arvien vairāk, viņa saņem ne jau par panākumiem laulības frontē, bet par spilgtām lomām teātrī. Karmena Karmenā, Ieva izrādē Mana māsa, Ļoļečka izrādē Peldošie – ceļojošie. II daļa, Žanna d’Arka, Marianna Laulības dzīves ainās, Stella Ilgu tramvajā, māsa Rečida izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

Valoda dzimst kafijas biezumos. Saruna ar Ingu Baušķenieku © DIENA(8)

Par Jaunā Rīgas teātra jauno izrādi Dieviņš pillā dzirdētas trīs versijas. Viena – ka režisors Alvis Hermanis to taisījis, lai parādītu, ka Guna Zariņa uz skatuves spēj visu (izrādē viņa spēlē dzejnieku Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli (1939–2001)). Otra versija – Ņurbulis Gunai ticis tāpēc, ka abiem ir līdzīgi deguni. Trešā – ka izrādes varonis ir nevis Ņurbulis, bet Ņurbuļa un mūziķa, Dzelteno pastnieku līdera un arī izrādes mūzikas autora Ingus Baušķenieka krustojums. Uz tādām domām vedina vismaz scenogrāfija, proti, dažādiem lenšu magnetofoniem pilnais kakts, kas skatītājam atgādina Ingus analogo ierakstu studiju.