Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Piektdiena, 30. septembris
Menarda, Elma, Elna

Superstāra potenciāla meklējumos © DIENA

Oktobra sākums nenovēršami tuvojas, un politiķi nu jau ir burtiski visur: uz ielas, pie sienas, pasta kastītēs un ekrānos... Šajās pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām var vērot, tā teikt, pilnu spektru politikas instrumentu darbībā – no tiešām reklāmām, karstām debatēm un komentāriem par dažādiem svarīgiem jautājumiem līdz slēptiem dzēlieniem konkurentiem un mediju rīkotiem šoviem ar izklaidējošu noti. Kad ir par daudz?

Nesastaptā karaliene © DIENA

Kad es piedzimu, Elizabete Otrā jau četrus gadus bija Apvienotās Karalistes karaliene. Tātad manā mūžā citas Anglijas karalienes nav bijis. 1952. gadā, kad pēc tēva, karaļa Džordža VI nāves, viņa kļuva par karalieni, Padomju Savienībā vēl valdīja Staļins, bet Lielbritānijā viņa bijušais sabiedrotais Čērčils.

Influenceri uz sarkanā paklāja © DIENA

Šad tad satiekoties pandēmijas laika izkaisītajos, saraustīti neregulārajos notikumos, kinoļaudis lielākoties rādīja drūmas sejas un nepavisam nebija noskaņoti optimistiski. Taču šis rudens un viss nākamais pusgads ir patiess iemesls smaidīt – uz lielajiem ekrāniem gaidāmas veselu divdesmit filmu pirmizrādes, tostarp beidzot savu skatītāju Latvijā, jācer, varēs sastapt arī vīrusa trakuma laikā vairākkārt atliktu pirmizrāžu veidotāji.

Lēti un labi nevarēs © DIENA

Cik daudziem pieaugušo dzīvē no skolas laika palikušas vien gaišas atmiņas, cik daudziem mūžīgas traumas un eksāmenu murgi naktīs rādās arī vēl pēc 30 un 40 gadiem, statistika neuzskaita, un varbūt labi, ka tā. Taču katru gadu septembris pienāk un jauns mācību gads atkal sākas.

Nebeidzama cīņa © DIENA

Zili mirgojošu policijas gaismu pavadībā šonedēļ sākās pēdējā laikā visādi dēvētā pieminekļa demontāža Pārdaugavā. Jāatzīst, pati to negaidīju, taču līdz ar ziņu, ka tā tiešām notiek, pārņēma tāda kā atvieglojuma sajūta – it kā līdz galam neapzināts smagums būtu mācis visu šo laiku. Tā teikt, it kā jau man personīgi no tā nekas nemainās... tomēr tagad kaut kā brīvāk elpot.

Vecās sejas jaunās skaņās © DIENA

Šīs nedēļas sleju sākšu ar ieteikumu – šajā augusta karstumā vērts atkal pakavēties atmiņās vai atmiņu stāstos par Staburaga un mūsu cilvēku likteņiem, aizbraucot līdz tai pusei. Likteņdārzā durvis vēris Saieta nams. Ar akmeņiem, koku saknēm un ābeļziediem, kas vēsta par pagātni, un horizontāli noguldītiem skatu torņu tiltiem nākotnē jau pati šīs vietas ideja ir sāpīgi skaista un vasaras beigu daļai piestāvoša. It kā līdz ar zvaigžņu lietiem pati bezgalība visus aicinātu tā vienkārši pastāvēt nakts vidū atgāztu galvu un padomāt par mūsu eksistences jēgu, tās bezgalīgo skaistumu un zudību vienlaikus.

Parādīt dzīvotspēju © DIENA

Šis laiks vairāk nekā jebkad pierāda, ka vienīgais pareizais ceļš ir dzīvot šeit un tagad – lai cik arī nodeldēta šī frāze mūsdienās izklausītos. Citādi – mēs baidāmies no agresorvalsts, kas blakus, baidāmies no jauniem vīrusa viļņiem, no triecieniem, ko tie var nest līdzi, no enerģētikas krīzes un tai sekojošām problēmām baidāmies. Baidāmies krāt – ka viss vienā mirklī inflācijā nepazūd, un baidāmies tērēt – ja nu situācija pavisam kritiska. Baidāmies pateikt par daudz un baidāmies, ka sapratīsim par maz...

Aizved mani uz Slīteres siliem un tur arī atstāj © DIENA

Šīs nedēļas slejā gribētos turpināt runāt tikai Skujenieka pantos. Nekas tad nebūtu pārspīlēts, jo tajos bija viss – gan mūžīgi skaistais, gan ironiski piezemētais un ne tikai. Tieši viņa dzejoļu krājums Nekā personīga (no kura ņemtas rindas arī šīs slejas virsrakstam) man, nodriskāts, neskaitāmas reizes lasīts un vākus jau gandrīz zaudējis, stāv to lietu kastē, kas vienmēr līdzi ceļos un neceļos.

Par Prātu, par Vētru, par Cilvēkiem

Lielu cilvēku aiziešana vienmēr kaut uz mirkli apstādina, un, šķiet, tukšums, ko tāda personība atstājusi, fiziski telpā sajūtams. Pēdējās nedēļas šajā ziņā ir nežēlīgas – vēl rakstījām SestDienas slejās atvadu vārdus vienam, kad nāca ziņa jau par nākamo. Šīs nedēļas lappusēs piemiņas vārdi ārstam un valstsvīram Georgam Andrejevam. Bet Knuta Skujenieka ausīs visu laiku jau skanošie panti – nākamnedēļ.

Iniciācija XXI gadsimtā © DIENA

Pārliecības, ka nākotnē nekāda kūleņa vairs nebūs, man nav, bet kustība jāturpina! – sarunā ar SestDienu šonedēļ saka uzņēmējs Andis Pikāns. Līdz ar pandēmijas sākumu viņš ķēries pie Lantes muižas atjaunošanas, un, kā pats saka, galvenais ir cīņa ar sevi, lai negribētos šo procesu paātrināt. 24. februāris – kara sākums Ukrainā – licis meklēt jaunu motivāciju, kāpēc vispār jebko turpināt. Un tomēr. Nu jau vairāki gadi viņam pagājuši vienas pussabrukušas vietas atjaunošanā. Kādēļ tas bija vajadzīgs?

Ārējais, iekšējais © DIENA

Ārpolitika pēdējā laikā patiesībā ir tāds neprecīzs termins tajā nozīmē, ka, šķiet, līdz ar 24. februāri nekāda "ārējā" politika vispār vairs neeksistē – tas, kas kādreiz bija kaut kas visai tāls un ar ikdienas problēmām un dzīvi varbūt tikai ilgtermiņā saistīts, pēkšņi kļuvis tuvs, teju taustāms un arī iekšpolitiski tikpat svarīgs, cik lēmumi par skolotāju algām vai nodokļu palielināšanu. Starptautiskā politika pēdējos mēnešos kļuvusi būtiska mums pilnīgi visiem, ietekmējot arī pavisam parastus lēmumus un ikdienu – sākot no tā, vai un cik lielas veidot pārtikas rezerves, un beidzot ar filozofiskām pārdomām, cik vispār droši savā dzīvē un mazajā burbulī varam justies.

Atteikties no ērtības domāšanā © DIENA

Kamēr karš nav noslēdzies, katrs pieņem savu lēmumu par to, kā vēlas ar to tikt galā, norāda ukraiņu režisors un scenārists Maksims Nakonečnijs. "(..) mēs darām visu, lai ātrāk izkāptu no upura lomas. Tas, ka šeit krīt raķetes, nenozīmē, ka tā ir cita pasaule. Tā ir tā pati, kurai piederi tu un tava valsts. Vēlos, lai mēs visi kopā varētu ieņemt kopīgu pozīciju," viņš saka.

Ne jau visa Jāņu zāle, Kas zied Jāņu vakarā: Kaņepīte, magonīte Zied citā sakarā © DIENA

Ja kaņepīti un magonīti izmanto jāņuzāļu vietā, tad Jāņi atnāk paši, bet visos citos gadījumos tiem ir nopietni jāgatavojas. Tad bieži vien tiek lauzīta galva, kā Jāņi būtu pareizi svinami, un roka stiepjas pēc laika mašīnas stūres, jo senāk tie noteikti tikuši svinēti pareizāk – nu, kaut vai tāpēc, ka senāk cilvēki vairāk ticēja tam, ko dara.

13 dienas līdz Jāņiem

10. jūnijs ir gada 161. diena pēc Gregora kalendāra parastajā, negarajā gadā. Līdz gada beigām ir atlikušas 204 dienas, līdz Jāņiem – trīspadsmit, lai gan Jāņi ir tik seni svētki, ka tos varētu svinēt arī pēc vecā stila, 6. jūlijā. Ar saules ritu tas nesakritīs, toties ļaus tikt vaļā no sajūtas, ka atkal (kā katru gadu) Jāņi ir atnākuši pārāk ātri.

Tādi laiki © DIENA

Laika mašīna Latvijā nozīmētu vispirms aizbraukšanu uz to laiku, kad ir labāks laiks. Piemēram, nule aizvadītajā maijā uz 2016. gada maiju, kurš bija kopumā ļoti silts, un pašas maija beigas kā jūlijs, ar karstuma rekordiem. Vai arī uz 2018. gadu, kad jau maija sākumā sākās piecus mēnešus ilgā simtgades vasara, visu maiju bija anticiklons un saule, siltuma rekordi līdz plus 27 grādiem maija sākumā un plus 30 grādi beigās.

Par jaunām sejām. Un Putniem © DIENA

Karš Ukrainā turpinās – nu jau vairāk nekā trīs mēnešus. Pārtikas cenas (tostarp tikko pieminētā Krievijas iebrukuma dēļ) pasaulē kāpj, un jau tagad skaidrs: tā nebūs tikai nabadzīgāko valstu problēma. Tikmēr pašmāju politikā jau pirmsvēlēšanu laika grūstīšanās. Gribētos teikt – tas viss tikai tāds pavasara dullums, bet diemžēl jāatzīst – tuvākie mēneši nudien nezīmējas gaišos toņos, iespējamie risinājumi nešķiet ne spīdoši, ne ātri, un, šķiet, jāgatavojas gan jostu savilkšanai, gan visai košam priekšvēlēšanu laikam, kad solījumu būs daudz, bet, kas no tā vēlāk tiešām “kritīs makā”, grūti prognozēt.

Lai nevajadzētu karāties © DIENA

Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā 9. maija “masoviks” (par svinībām to kaut kā mēle tomēr neceļas dēvēt) pie pieminekļa Pārdaugavā bija diskusiju jautājums. Katru gadu līdz ar šo datumu varēja aktualizēt visu par integrāciju, mēģināt mērīt, vai tautas šoreiz uz šašliku ar Georga lentīti piedevās atnācis vairāk vai mazāk, meklēt kļūdas politikā un ikdienas attieksmē utt., utjp., utml. Karš to ir mainījis.

Vienīgā valoda © DIENA

Kaut kur lasīju, ka esot tāds Sabiedrības integrācijas fonds. 10. maijā beidzot ieraudzījām dabā, ko devuši tam un līdzīgām iekļāvējorganizācijām atvēlētie miljoni, un cik realizējama izrādījusies iedoma, ka Rīgā un vēl vairākās citās Latvijas pilsētās pamatnacmazākums integrēs Krievijas impēristus latviskumā, nevis otrādi.

Burti, no kuriem atteikties © DIENA

Tas, ka pat durvju stiprinājumam uzsisti dēļi burta Z formā rada asociāciju ar kaimiņos esošo agresorvalsti, ne vienam vien vairs nav nekāds pārsteigums. Tāpat kā tas, ka tagad daudz biežāk pamanām un piefiksējam simboliskos krāsu salikumus, esam sākuši atšķirt slāvu valodu nianses un pļavā augoša saulespuķe vairs nav tikai parasts zieds. Brīžam pat šķiet – ne tikai atsevišķi vārdi un burti, bet teju viss jau kļuvis par simboliem, kas "lec laukā" no dažādām pusēm.