Eksperti/Blogeri / Diena / Eksperti/Blogeri / Diena

Tas nav gaumes jautājums © DIENA (13)

Arī man ilgu laiku šķita, ka gaume ir pietiekami cienījams un inteliģents arguments, ar ko pieklājīgā sabiedrībā attaisnot savus neiecietības uzliesmojumus. Jo mēdz uzskatīt, ka gaume, lai arī kopjama, kaut kādā ziņā ir arī iepriekšnoteikta.

Peldošie sižeti © DIENA (26)

Kā (joprojām) ideālists esmu spiests konstatēt, ka teātru plānos nav neviena īsta pārsteiguma

Rajona sirds © DIENA (34)

Saprotams, visiem vietas centrā tik un tā nepietiks, tāpēc Rīgā parādās arvien jaunas iniciatīvas pārvērst "guļamrajonus" par teritoriju, kur patīkami atrasties arī nomodā

Sir Ļīgo © DIENA (110)

Pirms kāda laika šajā slejā rakstīju par cilvēku migrāciju un zināšanām, ko apgūt. Cita starpā toreiz padalījos ar savu vīziju par bērnu skološanu: "...piedzimstot meitai, es gara acīm redzēju viņu mācāmies hieroglifus pie ķīniešu auklītes. Mums diemžēl vēl nav ķīniešu ievirzes dārziņu, bet Rīgas valodu centros šādi kursi ir pieejami bērniem no piecu gadu vecuma. Vēl gads jāpaciešas."

Pret acu vēzi © DIENA (14)

Un te mums ir maizes krāsns, saglabājusies vēl no muižas laikiem, – aptuveni pirms nedēļas dažiem nejaušiem garāmbraucējiem no Rīgas skolas saimniecības pārzinis izrādīja tagad vasarā kluso un tukšo skolas ēku.

Pareizā nakts © DIENA (86)

Tas ir kaut kas psiholoģisks, ka cilvēks jūtas neērti, ieejot nezināmajā, kam piemīt tradīcijas un stabila kopiena

Pārdomas Dikļos © DIENA (23)

Šie bija latviešu tautasdziesmas, nevis komponistu ambīciju vai jauno tehnoloģiju svētki

Brīvība nebaidīties © DIENA (105)

Pēdējā laikā tāda sajūta, it kā es būtu iestājusies neoficiālā un neakreditētā, bet ļoti labā augstskolā, – dažādu publisko lekciju, diskusiju, sarunu klāsts ir tik liels, ka kādu iespējams apmeklēt teju katru dienu.

Kiš-miš, un ir! © DIENA (34)

Latvijas Radio jaunākais projekts Pieci.lv okupējis ēteru, cenšoties uzrunāt plašāku jauniešu auditoriju

Jūtas plašumā © DIENA (94)

Reizēm, kad agros rītos eju mājās pa Tērbatas vai Barona ielu, jūtos liels, tāds vismaz līdz otrajam stāvam.

Galvaspilsētas skaņas © DIENA (50)

Kad noklusa aplausi, cauri Lielās ģildes vecās ēkas biezajām sienām un necaurredzamajiem logiem ieplūda basa skaņas no Līvu laukuma vasaras kafejnīcās spēlētās mūzikas. Vēl labāk par klausītājiem to, visticamāk, sadzirdēja visi trīs no Krievijas atbraukušie _Brāmsa trio _mūziķi.

Tu būsi nākamais © DIENA (99)

Asaras ir laba valūta. Notikumi pēc mūziķu aiziešanas rada iespaidu, ka daži to vien gaidījuši. Uzrodas jauni albumi, tiek organizēti koncerti

Autora teātris © DIENA (15)

Aptuveni trīsdesmit Eiropas muzeju šogad pretendēja uz Eiropas Gada muzeja goda titulu. Tikko Tallinā darbu beigušais Eiropas Muzeju forums paziņoja uzvarētāju – tas ir _Nevainības muzejs/Masumiyet Müzesi _Stambulā

Baigais pavasaris © DIENA (84)

Pavasaris Latvijā ir ekstrēms gadalaiks. Viss sākas ar 16. marta cirku, kad lāpnešu partija mēdz pieprasīt kāda ministra atkāpšanos vai viņu ministrs nolemj upurēties un pamest nozares vadīšanu par godu iespējai tieši vienpadsmitos nolikt ziedus vietā, kur tajā brīdī sapulcējušies visi kliedzošie Rīgas pensionāri.

Kārtējo reizi jāatzīst, ka ne tikai lielā, arī mazā – mākslas – pasaule ir sarukusi līdz dūrītes mērogiem. Mēs sen dzīvojam kopīgā informācijas un tēlu telpā

Kopš sabrucis Bābeles tornis, mums ir laupīta iespēja saprasties. Gan saprast, ko mēs katrs savā valodā runājam, gan saprasties, pat ja runājam vienā valodā.

Ar dižo dramaturgu ir tāpat kā ar Makbeta raganām – kamēr nenoticēsi, nesastapsi vaigā

Daniela Kēlmana slavenajā romānā Die Vermessung der Welt (Pasaules mērīšana; to 2006. gadā Anitas Muitnieces tulkojumā izdevusi Dienas grāmata) ir tāda vieta, kuru anotācijās nekad neiepin, – viena no pirmajām lietām, ko grāmatas varonis matemātiķis Karls Frīdrihs Gauss atklāja, vēl bērns būdams, ir, ka neviens negrib domāt.

Latvijā, šķiet, ignorance un apātija pret vēsturi, zināšanām un pieredzi, kas bijusi pirms mums, ieguvusi katastrofālus apveidus

Tumsā kāda pretim braucošā mašīna Rīgas ielā nomirkšķināja ar tālajām ugunīm, brīdinot, ka jāuzmanās. Policija, droši vien likās. Taču burtiski pēc pāris metriem pāri ielai gāja ezis. Un tā mēs tur bijām – divas pretim braucošas mašīnas vēlā naktī ar sievietēm pie stūres un ezītis, kas aizgāja medībās. Tas bija skaisti. Maigi. Un vienkārši. Tāda bezvārdu saprašanās – kaut vai viena maza dzīvnieka dēļ. Lai viņš tiktu mājās no medībām. Kā paņemt saujā un nosargāt.

Šodien