Cilvēki ir mocīti un spīdzināti par biedu citiem visos laikos. Leģendās un teikās lasām, kā vieni ir plēsti pušu uz moku rata, citiem novilkta āda, dzīviem esot, un miesa pārkaisīta ar sāli, vēl citi izbaroti dzīvniekiem
Rit patriotiskais mēnesis. Cilvēki galdā ceļ biešu salātus ar baltiem krējuma viducīšiem, kundzes pielaiko sarkanas kleitas ar baltām jostiņām, un bērni pie baltiem krekliņiem velk dzērveņu krāsas vestītes. Televīzijā no rīta līdz vakaram lepojamies ar kultūras darbinieku sasniegumiem, kopjot Latvijas intelektuālo druvu, un šķiet, visa Latvija sadodas rokās un viļņojas vienā ritmā
Kādreiz, pirms daudziem gadiem, bija ieteikts uzticamu informāciju nemeklēt Vikipēdijā, tās pieminēšana normālās aprindās bija tāds kā sliktais stils. Apmēram kā dzert vīnu ar košļeni mutē
Ja latvju nāciju var iztēloties kā skudru pūzni, kas veido savu drošo valsts mājiņu, tad Dziesmu svētku superkoncertu laikā es kā apdullusi skudriņa mēdzu rotēt ap savu asi, nezinot, kur likt savu skuju
Ziemassvētkos mēs savas vērtības ietērpjam dāvanās: cits saņem ekoloģiskās ziepes, cits zeķes ar smieklīgiem uzrakstiem vai fotogrāmatu par ideālu makšķerēšanu saullēktā. Jāņos mēs paši kļūstam par savu vērtību iemiesojumiem
Katrai vietai ir savs aromāts. Dailes teātris man smaržo pēc kafijas, melnā balzama un matu lakas. Nezinu, kā smaržos jaunais Jaunais Rīgas teātris, bet vecais ilgi smaržoja pēc putekļiem, kas sadega uz karstajiem prožektoriem