Mēdz teikt, ka otro dzejoļu krājumu ir grūtāk uzrakstīt nekā pirmo. Krišjāņa Zeļģa grāmata Zvēri, kas seko pirms sešiem gadiem izdotajam debijas krājumam visas tās lietas, pārliecina ar pārdomāto struktūru un aktuālo tematiku
Zudušais laiks, pieņemot gan bērnības un jaunības atmiņu, gan tautas un cilvēces vēstures veidolus, krājumā tēlots ar īpašu, tikai Kārlim Vērdiņam raksturīgu vieglumu un skumjām
Filozofa un mākslas teorētiķa Borisa Groisa atskats uz Padomju Savienību daudziem var šķist radikāls, atsvešināts no realitātes, tomēr to ir vērts iepazīt, lai aizdomātos, kā dzīvojam šodien
Vai lasīt trešo Andra Ogriņa dzejas krājumu negaidīti baltos vākos ir kaut kā citādi? Vieglāk? Rindas kļuvušas īsākas un nosvērtākas un atgādina saucienus sniegotā laukā
Pazīstamais telpas filosofs Anrī Lefevrs vienā no savām esejām aizstāv, manuprāt, brīnišķīgu tēzi, ko der aktualizēt Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā, – pilsēta kā urbāns fenomens ir tuvāk mākslas darbam nekā vienkārši materiālam produktam.
Dzejniece Liāna Langa 2010. gada Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijā, saņemot prīzi par labāko oriģinālliteratūras darbu, savā pateicības runā apgalvoja, ka mums nepieciešams jauns valodas avangards. Šādā skatījumā uz avangardu, šķiet, būtisku lomu ieņem ideja par mākslinieku kā valodas uzmodinātāju – ideja, kas iemiesojusies daudzu dzejnieku (piemēram, Paula Cēlana un Ulža Bērziņa) darbos un kas joprojām ir pietiekami aktuāla.
Anna Foma tērzē ar Dievu, Gagarinu un Vāgneru.Annas Fomas (īstajā vārdā Agneses Rutkēvičas) debijas krājumu Jaunā Vāgnera klusēšana, kas čum un mudž no kultūratsaucēm, jūsmas un traģikas, precīzi uz ceturtā vāka raksturojis viens no jaunkundzes iecienītākajiem autoriem Arvis Viguls: "Annai Fomai literatūra vai mūzika ir nevis jau noticis, lasi, miris, mākslas fakts, bet iespēja pielaikot dažādas sejas, meklējot atbildi uz jautājumu "kas es esmu?".
Annas Fomas (īstajā vārdā Agneses Rutkēvičas) debijas krājumu
Jaunā Vāgnera klusēšana, kas čum un mudž no
kultūratsaucēm, jūsmas un traģikas, precīzi uz ceturtā vāka
raksturojis viens no jaunkundzes iecienītākajiem autoriem Arvis
Viguls: «Annai Fomai literatūra vai mūzika ir nevis jau noticis,
lasi, miris, mākslas fakts, bet iespēja pielaikot dažādas sejas,
meklējot atbildi uz jautājumu «kas es esmu?». Un, protams,
jautājums ir svarīgāks par iespējamajām atbildēm.»
Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš intervijā Latvijas Avīzei (2012. gada 6. augusts) stūrgalvīgi turpina tiešāk vai netiešāk apgalvot, ka sabiedrībā latviešu oriģinālliteratūras baudīšana nav iecienīta nodarbe. Hm, te jāpadomā.
Šo tēmu dzejas debitants Toms Treibergs risina lielākoties kvalitatīvā, mierīgā un prasīgā sarunā.Kārlis Vērdiņš jaunajai dzejnieku paaudzei veltītajā rakstā Pasaules pilsoņi apgalvo: «Šķiet, viņi labāk nekā jebkura cita paaudze apzinās, ka nerada tukšā vietā, ka informācijas pārbagātības un paviršas komunikācijas laikmetā pārliecina teksta kvalitāte un prasme uzburt tikai vārdos izsakāmu ainavu, klusa un intīma saruna ar prasīgu, ieinteresētu lasītāju.
No 7. līdz 13. jūlijam piedalījos atdzejas darbnīcā Slovākijā – Smolenices pilī, spraiga darba stundās, kas vainagojās ar lasījumu slovāku un dalībnieku valodās Bratislavā labi zināmajā restorānā un bibliotēkā Sarkanais vēzis (Červený rak).Lieki piebilst, ka pirmoreiz piedalījos tamlīdzīgā pasākumā, tomēr ne par to grasos stāstīt, lai gan atmiņu netrūkst.
Kārlis Vērdiņš jaunajai dzejnieku paaudzei veltītajā rakstā
Pasaules pilsoņi apgalvo: «Šķiet, viņi labāk nekā jebkura
cita paaudze apzinās, ka nerada tukšā vietā, ka informācijas
pārbagātības un paviršas komunikācijas laikmetā pārliecina teksta
kvalitāte un prasme uzburt tikai vārdos izsakāmu ainavu, klusa un
intīma saruna ar prasīgu, ieinteresētu lasītāju.»
Pirms dažām dienām, braucot autobusā, kura salons, starp citu, slīga tumsā, jo nebija pietiekami daudz lasīt gribētāju, saņēmu telefona zvanu no draudzenes. Nākamajā rītā paguvām jautrā gaisotnē apspriest Žanetas Jaunzemes-Grendes izteikumu, ka valsti jāvada filozofiem. Abi bijām vienisprātis, ka, pateicoties kultūras ministrei, iepazīšanās ar jaunākajām ziņām teju nekad negarlaiko un pārsteigumi seko viens pēc otra – kā absurdā kino.
Kopš izlasīju Rutas Štelmaheres lielisko dzejoļu krājumu „Klēpis”, mani nodarbina pirmā dzejoļa ievadošā rinda: „no kalna skatoties viss notiek vienlaikus.”
Vācu domātājs un kritiķis Valters Benjamins (1892-1940) savā 1928. gadā publicētajā prozas darbā Vienvirziena iela (kas, starp citu, veltīts viņa mīļotajai, latviešu aktrisei un režisorei Asjai Lācis), fragmentā Būvlaukums norāda: bērni jo sevišķi mīl uzturēties vietās, kur no veca materiāla tiek radīts kas jauns.
"Rakstniekiem vajag stipendijas, lai taptu grāmatas, nepieciešama kultūras periodika, nepieciešams bibliotēku iepirkums – un tas nekādi nevar būt mazāks par šiem 300 000 latu, ko ar jums jau apspriedām," tā dzejniece Liāna Langa atbildēja uz kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes nu jau par negrozāmu pārliecību kļuvušo uzskatu, ka "rakstnieki šobrīd runā tikai par naudu", lai gan būtu jāspriež par saturu.
Janvārī studiju nolūkos lasīju vācu filosofa Vitorio Hesles (Hösle) grāmatu Tagadnes krīze un filosofijas atbildība: transcendentālpragmatika, galējais pamatojums, ētika (1994), ko pērn Leonijas Vuss-Mundeciemas tulkojumā izdeva LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Tomēr es šeit negribu runāt par to, kā transcendentālpragmatikā, galvenokārt Karla Oto Apela izvērsumā, atrodams filosofijas vispārējais princips un atbilde domāšanas krīzei, kurā šobrīd esam pamatīgi iestiguši. To varētu apspriest kāds profesionāls filosofs tam paredzētā žurnālā (Latvijā šāda izdevuma vairs nav).
Dzeja ir visparadoksālākā un sarežģītāka domāšanas forma, kas piedalās cilvēka būtības būvē un uzturēšanā. Dzeja nav sev to lūgusi vai izcīnījusi - tas ir tās kodols un uzdevums cauri laikiem. No Korāna līdz Gaiķu Māra Es gribu ēst. Tās nozīmīgumu var pierādīt empīriski, pat neskatot dziļākus slāņus.
Dzeja ir visparadoksālākā un sarežģītāka domāšanas forma, kas
piedalās cilvēka būtības būvē un uzturēšanā. Dzeja nav sev to
lūgusi vai izcīnījusi - tas ir tās kodols un uzdevums cauri
laikiem. No Korāna līdz Gaiķu Māra Es gribu ēst. Tās
nozīmīgumu var pierādīt empīriski, pat neskatot dziļākus slāņus.