Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +8 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 17. februāris
Konstance, Donats

Dzejas krājuma Pieaugušie recenzija. Dzeja pieaugušo dzīves pabērniem

Zudušais laiks, pieņemot gan bērnības un jaunības atmiņu, gan tautas un cilvēces vēstures veidolus, krājumā tēlots ar īpašu, tikai Kārlim Vērdiņam raksturīgu vieglumu un skumjām

Kārlim Vērdiņam jauna grāmata – reti kurš notikums latviešu dzejā varētu šķist vienlīdz gaidīts un nozīmīgs. Pieaugušie ir Vērdiņa ceturtais dzejoļu krājums, un, tāpat kā iepriekšējiem, lai gan, iespējams, vēl izteiktāk nekā jebkad, tam ir savs koncepts. Kāds tas ir un kādas pārmaiņas piedzīvojusi Vērdiņa dzeja, un kādas robežas tā iezīmē – par to arī šajā recenzijā.

Efektīva komunikācija

Krājuma nosaukums – Pieaugušie – precīzi atklāj, kas ir tā pieredze, no kuras autors smēlies iedvesmu saviem darbiem. Dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi – tam mūsu kultūrā, protams, ir vairākas konotācijas, un diemžēl grūti atrast tādu, kas tālāk asociētos ar "kaut ko vieglu". Darbs, atbildība, rutīna. Padošanās klišejām, piemēram, bēdīgi slavenajai atziņai, ka "zāle reiz bija zaļāka". Šim fiasko savukārt var sekot doma, ka klišejas nav nemaz tik aplamas, kā šķita pirms kļūšanas par pieaugušo, un ka laiks galu galā ir uzvarējis, proti, tas beidzot tiek uztverts nopietni. Un cilvēks, kurš apjēdzis laika nestos postījumus, pret nākotnes pieaugušajiem izjūt zināmu sirsnību – tiesa, arī distanci: "Labvakar, mūsu mazo draudziņ!" (7. lpp.) Vērdiņš lieliski pārzina dzejas arhitektūru, un, lūk, jau ar pirmo krājuma rindiņu skaudri piesaka savu skumjo stāstu.

Tomēr skumjas nav nomācošas, jo tāpat kā iepriekšējos Vērdiņa krājumos tās eksistē kopā ar ironisku pasaules tvērumu. Nav viena bez otra. Tomēr Vērdiņa ironija nekad nav zobošanās uz sarkasma robežas, bet gan veids, kā iejusties citos pieaugušo dzīves pabērnos. Un, protams, autors nesmīn tikai par citiem, bet arī pats par sevi, tādējādi nostādot sevi vienā līmenī ar savu dzejoļu varoņiem un šo dzejoļu lasītājiem. Vēl pieaugušie mēdz atbrīvoties no visa liekā, kas traucē efektīvai komunikācijai. Šķiet, šī tendence atstājusi nospiedumu arī Vērdiņa dzejā, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem krājumiem, kļuvusi lakoniskāka, tajā samazinājies skaistu valodas detaļu, kā arī literāru atsauču īpatsvars, arvien vairāk "gaismas" atvēlot eksistenciālam un melanholiskam vēstījumam. Tiesa, tādi teksti kā Sarunas par mākslu (27. lpp.) un Dārzkopju iela (52. lpp.) nav tie asprātīgākie garlaicības portretējumi, tāpēc tiem būtu noderējuši kādi izskaistinājumi kaut vai sintaktiskā, ja ne leksiskā līmenī.

Atkārtošanās lāsts

Bērns Vērdiņa krājumā apzīmē radošu domāšanu, turpretim pieaugušie pārstāv iegrožojošu sistēmu. Šis pretnostatījums labi atklājas bērna monologā no grāmatas tituldzejoļa: "Garus gadus es klausījos, mācījos,/ daudz ko jums varētu pastāstīt,/ tikai vienmēr tās karotes maisās pa vidu – // pusvārdā apklust, pusvārdu norij/ mana mute, brīnumu pilnā." (69. lpp.) Cilvēcības brīnums Vērdiņa jaunākajos dzejoļos bieži vien ir kaut kas atlikts. Vairāki teksti liecina tieši par to, ka pieaugušajiem gaužām reti ir kaut kas vērtīgs, ko pavēstīt, – vienalga, estētiski vai konceptuāli. Jau pieminētās Sarunas par mākslu noslēdzas ar sekojošu četrrindi: "Bet nebēdā, nāc pabeigt pudeli/ un neskaties tik drūmi, pastāsti kaut ko –/ ko rāda teātros? Kas notiek mūzikā? Tu filmas skaties? Varbūt lasi grāmatas?" (28. lpp.) Šie jautājumi it kā pauž interesi par otru, bet vienlaikus arī signalizē garlaicību, atkārtošanos, noslēgtību.

Atkārtošanās Pieaugušo kontekstā šķiet būtisks mehānisms. Pirmām kārtām jau ieskicētās ikdienas rutīnas ziņā. Taču atkārtošanās skar arī autoru, kas apcer šo rutīnu, autoru, kurš pats ir šīs rutīnas noteikts. Arī dzejas rakstīšana ir rutīna, literatūras tradīcija ir iegrožojoša sistēma, kas atražo pati sevi un cilvēka vēlmi radīt kaut ko "oriģinālu" mudina uzskatīt par naivu. Iespējams, tieši tāpēc Vērdiņa – kurš ir ne tikai dzejnieks, bet arī literatūrzinātnieks – teksti kļuvuši vēl prozaiskāki. Atdarināt ikdienas valodu grāmatā par ikdienas dzīvi ir prātīgāk, nekā to pašu tēmu "izpušķot" ar tai svešiem, "augstajā mākslā" sagrābstītiem dekoriem. Proti, ikdiena šeit nepaceļas sev pāri, bet paliek savās robežās. Tā ir Pieaugušo savdabība.

Vērdiņa iedziļināšanas pagātnē ir aizkustinoša – zudušais laiks, pieņemot gan bērnības un jaunības atmiņu, gan tautas un cilvēces vēstures veidolus, krājumā tēlots ar īpašu, tikai Vērdiņam raksturīgu vieglumu un skumjām. Šajā ziņā gribas izcelt tādus dzejoļus kā Roka (35. lpp.), 1991 (48. lpp.), La Terre Heureuse (60. lpp.) un Rudzupuķes (56. lpp.). Pagātne ir brīnumu pilna – kā bērna mute. Savukārt nākotne rādās jau robustāka un draudīgāka – dzejoļos pavīd pa kādam robotam un citplanētietim, tiesa, viņiem piemīt cilvēciskas īpašības, jo Vērdiņš Pieaugušajos ir neglābjams humānists. Tomēr šie it kā reti izmantotie tēli kopā ar atkārtošanās lāstu norāda uz atteikšanos domāt radoši un subjektīvi – vai samierināšanos, ka tas kļūst arvien mazāk iespējams. Šķiet, par to liecina arī Vērdiņa aizraušanās ar konceptuālo literatūru, kas varētu veidot viņa nākamo dzejoļu (lai šo vārdu neliktu pēdiņās) krājumu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skrejritenis

Olgai Žitluhinai 9. februārī bija apaļa jubileja. Viņa gribētu, lai saku "Oļga". Tā jau ir, ka krievu valodā nav nekāda "Olga" ar cieto "l". Bet pierasts. Oļga ir in...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja