Eksperti/Blogeri / Diena / Eksperti/Blogeri / Diena

Eksperti/Blogeri

Skrejritenis © DIENA

Olgai Žitluhinai 9. februārī bija apaļa jubileja. Viņa gribētu, lai saku "Oļga". Tā jau ir, ka krievu valodā nav nekāda "Olga" ar cieto "l". Bet pierasts. Oļga ir integrēta Latvijas dejas vēsturē kā "Olga". Viņai gan vēl aizvien ir nepilsoņa pase. Tāpēc, ka nekad nav īsti bijis laika pa vidu Latvijas dejas nozares attīstīšanai aizskriet un naturalizēties. Tomēr vēl vairāk Olga nenaturalizējas tāpēc, ka jūtas un ir īsta patriote un, kā pati smejas, tāpat ir ļoti "naturāla". #integrācijaspolitikasķezas

Parazītu ballīte © DIENA

Pirmo reizi gada labākās filmas Oskaru saņēmusi neamerikāņu filma – Dienvidkorejas režisora Džunho Bona Parazīts.

Paņemt pauzi © DIENA (4)

Es bieži paskatos uz mājām un domāju, ka varēja arī taču neko nebūvēt. Skatos uz izremontētām istabām un jaunām mēbelēm un domāju, ka varēja arī neko te nemainīt. Skatos uz tukšu vietu un domāju, cik labi, ka tā ir tukša...

Bāzelicu gaidot © DIENA (17)

Visu pagājušo gadu Latvijas Mākslas akadēmija svinēja simtgadi. Bet mēdz būt, ka salūta būkšķos citas skaņas paliek nepamanītas.

Sokrats zina labāk © DIENA (1)

Visiem, kuri strādā par skolotāju, ir zināms – jāapmeklē pilnveidošanās kursi. Triju gadu laikā 36 stundas jāpavada skolas solā un jāiepazīstas ar aktualitātēm profesijā. Pieņemot, ka Latvijā dažāda veida skolās māca aptuveni 30 000 skolotāju, un sareizinot šo skaitli ar 36 stundām, sanāk virs miljona stundu.

Bijām tam gatavi © DIENA (28)

Jura Žagara izraudzīšanās Dailes teātra direktora amatam nav pārsteigums, jo sabiedriskā doma tika sagatavota jau iepriekš, izspēlējot Viestura Kairiša kārti.

Ekspertu mijkrēslis © DIENA (1)

Internets gandrīz katrā kabatā, vairs ne tikai uz balto apkaklīšu darba galdiem, un sprādzienveida demokratizācija, ko atraisījusi viedtālruņu tehnoloģija, – lūk, iespaidīgākais pagājušās desmitgades kultūras fenomens!

Bez vampīriem © DIENA

Balva Zelta mikrofons ir glīta un kārota spēļmantiņa, bet ir laiks mainīt novecojušo kārtību, ka mūziķiem savi darbi jāiesniedz pašiem.

Latvijas māksla: arvien tālāk un labāk © DIENA (14)

Šīs manas pārdomas radušās pēc ļoti interesanta raksta izlasīšanas – Latvijas māksla 2010–2019: maz un vēl mazāk. Tas publicēts interneta žurnālā Satori, un tā autore ir mākslas zinātniece Santa Hirša. Lai nerastos lieki pārpratumi – protams, ne tuvu neesmu tiesīgs izteikt spriedumus mākslas nozares kritikas griezumā (un arī netaisos), taču jutu, ka manī ir vēlme šo vērojumu aplūkot no sava skatu punkta. Tāpat, skaidrības labad, vēlos nepārprotami izteikt, ka ļoti cienu Santu Hiršu par viņas kompetenci, taču pilnai "asinsainai" šīs desmitgades vērojumā es vēlējos atstāt arī savu mazu grāmatzīmi par pieredzēto. Nevēlējos palikt klusējošs.

Viss savās vietās © DIENA (1)

Piesātināta nedēļa – pirmizrādi vispirms Krāslavā, pēc tam Rīgā piedzīvojusi Viestura Kairiša filma Pilsēta pie upes. Nobrieduša režisora intonatīvi daudzslāņains, temperamentīgs darbs, kurā komiskais savijas ar dramatisko, kurā Latvijas, Latgales vēsture izstāstīta bez smagnējības un forsēta patosa.

Stalti un jaudīgi © DIENA (2)

Nedēļas nogalē notikušais Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades koncerts apliecināja: esam talantu tauta.

Nu tik būs © DIENA (5)

Kā būtu, ja mēs vienkārši turpinātu svinēt? Tagad cita pēc citas parādīsies jubilejas, kuras ir vērts pieminēt ar lepnumu.

Es domāju © DIENA

Es domāju, tātad es esmu. Renē Dekarts XVII gadsimtā to pateica tikai vienreiz, bet cilvēki to atkārto atkal un atkal līdz pat XXI gadsimtam. Es atskatos, tātad es atceros. To saku es, bet to noteikti kāds jau ir teicis pirms manis.

Jūtas © DIENA (7)

Par šo es biju domājusi paklusēt, lai neuzjundītu jūtas, lai nebūtu tā, ka izklausās tik interesanti un jūs arī būtu gribējuši redzēt, bet tad izrādās, ka viss beidzies un nav apskatāms.

Tā ir katra paša izšķiršanās, cik patiesam būt, atbildot uz jautājumu, kā esi pavadījis aizgājušo desmitgadi.

Mīļo Ziemassvētku vecīt, rakstu tev vēstulīti. Man iet labi, neko īpaši nevajag, bet, ja nav grūti, es tomēr būtu priecīgs par divām dāvaniņām.

Protams, ne viss šajā Ziemassvētku piedāvājumā ir tik īsts, kā to mālē, bet brīdī, kad maciņš visiem vaļā stāv, darbs kūsāt kūsā.

Esmu sevi pieķērusi, ka telpas interjeru nupat jau kā pusaudzis vērtēju pēc kontaktligzdu pieejamības telefonalādēšanai.

Lielveikalā bieži nopērku vienu ābolu, apelsīnu vai banānu. Tieši vienu, nevis kilogramu vai puskilogramu.

Piedzīvoju trīs lieliskas radikālās dejas izrādes. Pirmdien, 25. novembrī, Sieviešu stendapu. Otrdien – horeogrāfes Alises Madaras Bokalderes izrādi Lolojums. Trešdien – operāciju Gaiļezerā.

Šodien