Ticiet, ceriet, meklējiet un atradīsiet © DIENA(3)
Tumši pelēkā slapjā novembra nogales rītā portālā Facebook ierakstīju: "Skumji. Šorīt pie manis vērsās garāmbraucošs velosipēdists, sakot – uz Lielvārdes ielas gājēju celiņa starp Astras un Biķernieku ielu sēž maziņš sunītis. Vai es varot aiziet paskatīties, varbūt viņam var palīdzēt. Puisim bija jāsteidzas uz darbu, nevarot kavēties. Aizgāju. Jā, sēž tāds dīvānsunītis, nosalis, nobijies, trīcošs. Garām minas cits velosipēdists. Lūdzu paturēt manu suni, mēģināšu to nabadziņu dabūt rokās, pēc tam kaut ko izdomāšu. Puisis paņēma manu Beibi, es mēģināju satvert trīceklīti, taču neveicās. Sunītis bija pārbijies, pat ar kārumiņu, kas man vienmēr kabatā, nevarēju pievilināt. Mazais radījums kāpās atpakaļ, vēl solis un būs uz ielas, kur traka mašīnu straume. Tad suņuks pagriezās un nozuda Biķernieku slimnīcas virzienā. Sapratu, ka es viņu nepanākšu. Paliek vien cerība, ka šo ierakstu izlasīs saimnieki un meklēs norādītajā rajonā. Vēl padomāju – melns izmisums tajā pārbiedētajā sirsniņā un lielas sāpes tiem, kuri viņu pazudēja. Turies, bēdu kamoliņ, varbūt vēl palaimēsies..."