Laika ziņas
Šodien
Migla

Sēņu gads 2014!

Finišējis visu laiku ražīgākais Dienas sēnes konkurss. Šogad piedzīvojām tādu baraviku ražu, kāda gadās labi ja reizi desmit gados

Latviešu sēņošanas kaislība ir fenomens, kuru nav spējuši izskaidrot arī paši latvieši, kur nu vēl to zemju iedzīvotāji, kuri no dabas atrāvušies jau tik tālu, ka ne tikai nezina, pa kuru galu govs dod pienu, bet arī nav droši, vai mežā spēs atšķirt sēni no Ebolas vīrusa, tāpēc doma, ka kaut ko tādu kā sēne varētu lasīt un ēst, viņiem šķiet līdzvērtīga dalībai izdzīvošanas šovā, kurā balvas sola tikai nākamajā dzīvē. Ikviens, kurš aizvadītās vasaras beigās un šoruden redzēja lielos automašīnu kvantumus ikvienā Latvijas mežmalā, droši vien piekritīs, ka racionāla izskaidrojuma šai acīmredzamajai statistikai nav — ja vien neatmetam pieņēmumu, ka latviešu ekonomiskā situācija patiesībā ir daudz labāka, nekā anonīmo komentāru vaimanās lasāms, ja reiz varam atļauties sēņu meklējumos nodedzināt daudz vairāk degvielas, nekā par šo pašu naudu varētu nopirkt labu labās baravikas, gailenes un apšu bekas no ceļmalas tirgotājiem. (Te īsti nestrādā pat pretarguments, ka šogad jau nu gan sēņu bija tik daudz, ka ikviens varēja ar vienu gājienu mežā kompensēt degvielas izdevumus, jo sēņu cenas strauji kritās, vienubrīd baravikas, ja atceraties, šur tur varēja dabūt pat par pieciem eiro kilogramā, kas citus gadus tām ir neiedomājami zema cena).

Papardes zieda līdzinieks

Ja racionāla izskaidrojuma sēņošanas trakumam nav (jo, lai vienkārši pakustētos svaigā gaisā, nav jābrauc tik tālu, pietiktu ar Brīvdabas muzeju vai Rīgā sataisītajiem veloceliņiem), tad jāmeklē maģisks izskaidrojums. Kas ir tas iemesls, kurš ļauj apgalvot, ka sēņošana ir viens no latviskās dzīvesziņas elementiem, tātad sēņu mežu intensīva izciršana faktiski būtu nevis īstermiņa materiālu interešu vadīta plēsonība, bet mēģinājums dabūt no šīs zemes prom latviešus, jo latvietis mūsdienās ir gan iedomājams bez svētbirzīm, bet nav iedomājams bez sava sēņu meža?

Viens no ticamākajiem maģiskajiem izskaidrojumiem ir aktualizējies šajā vēlēšanu gadā, vērojot joprojām nedziestošās kaislības cīņās ap Saeimas krēsliem. Šis izskaidrojums sēņošanu ievieto tajā pašā maģisko darbību kategorijā, kurai pieder papardes zieda meklēšana. Teika par papardes ziedu vēsta, ka tā atradējam garantēta mūžīga mīlestība, tāpēc ik Jāņu nakti jauni un ne tik jauni cilvēki dodas mežā šā zieda meklējumos, lai gan pagaidām nav dzirdēts, ka kāds to būtu atradis, un meklētāji bieži vien viļas viens otrā un sastrīdas, jau no meža laukā nākot, kur nu vēl pēc laulībā aizvadītiem gadiem. Līdzīga teika ir arī par sēņošanu. Šī teika vēsta, ka kaut kur Latvijas mežos aug tāda sēne, kuru atradis un apēdis latvietis kļūs smaidīgs un saticīgs, gribēs tikai jautri smiet un laimē diet, nevis vaimanāt, skaust un plēsties ar tautasbrāļiem un māsām. Tātad, ja izdosies atrast šādu sēni, latviešu tauta kļūs, kā reiz teica buramvārdu zinātāja Vaira Vīķe–Freiberga, stipra un varena savā vienotībā.

Minētās kaislības ap 12.Saeimas mandātiem liecina, ka arī šogad šo saticības sēni atrast nevienam vēl nav izdevies. Tas nozīmē tikai to, ka latvietis sēņos arī citus gadus. Varbūt labi, ka tā, jo pilnīgi iespējams, ka saticības sēnes atrašana slēpj sevī tādas pašas maģiskas briesmas kā Rīgas pasludināšana par gatavu. Ja reiz latvieši cauri gadsimtiem ir izdzīvojuši, nemitīgi viens otru cenzdamies nograuzt un noskaust, tad acīmredzot tieši šī nesaticība ir mūsu izdzīvošanas nosacījums. Un, atraduši un iebaudījuši šo saticības sēni un kļuvuši vienoti, mēs vairs nebūtu latvieši, bet kaut kas cits un nepazītu paši sevi. Tāds, kas sevi nepazīst, nemaz nedrīkst iet mežā, kur jāpazīst ne tikai sevi, bet arī sēnes.

Nepazīstamās neēda

Ņemot vērā sēņošanas izcilo nozīmi latviešu dzīvesziņā, laikraksts Diena kopā ar Latvijas Valsts mežiem un Mammadaba pirms četriem gadiem aizsāka projektu Dienas sēne. Līdzās maģiskajai funkcijai projekta otra misija ir bijusi, līdzīgi kā 1997.gadā aizsāktajam konkursam Dienas zivs attiecībā uz ūdeņu bagātību, pārliecināties, ka runas par Latvijas mežu izciršanu ir pārspīlētas, tajos vēl ir pietiekami daudz skaistuma, un arī dabas velšu netrūkst. Konkurss Dienas zivs turpinājās desmit gadus un beidzās, kad savu misiju bija izpildījis, proti, makšķernieki sāka iesūtīt tik lielu zivju foto, ka laikraksta izmēri tām kļuva par mazu (konkursa sākumā Latvijas sama makšķerēšanas rekords bija mazliet virs 50 kilogramiem, bet desmit gadus vēlāk jau virs 80). Dienas sēnei pagaidām šāds liktenis nedraud, — lai gan dažs labs konkursa dalībnieks šogad iesūtīja tik varenas sēņu ražas foto, ka mums radās zināmas bažas par to, vai viss labums satilps lapā, ja reiz nav satilpis grozā.

Atgādinām, ka šāgada konkurss, kura devīze bija Latvieša gēni liek meklēt sēni, nojaušot labu sēņu gadu, tika pasludināts jau 25.jūlijā un ilga līdz 31.oktobrim. Nojausma izrādījās pareiza. Arī mūsu lielākā sēņu zinātāja Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele aizvadīto sēņu gadu vērtē kā izcilu, lai gan jūnijā par to bijušas šaubas, jo vasaras pirmais mēnesis bija tik auksts, ka pat daža rudens sēne parādījās. Tomēr vasaras otrajā pusē siltuma un mitruma kombinācija sēnēm bija tik piemērota, ka piedzīvojām tādu baraviku ražu, kāda gadās labi ja reizi desmit gados. Arī Latvijas Dabas muzeja tradicionālā sēņu izstāde bija apmeklēta labāk nekā iepriekšējos gadus. Protams, rinda uz ielas līdz pat Merķeļa ielai, kā dažkārt padomju laikā, uz izstādi nestāvēja, jo mūsdienās ir daudz lielākas iespējas iegūt informāciju. To sakot, Dāniele piebilst, ka labai sēņu pazīšanai tomēr jāsākas kāda skolotāja, sēņu zinātāja pavadībā, no bildēm vien sēnes pazīt nevar iemācīties. "Labi pazīt sēnes palīdz to fotografēšana," sēņu speciāliste norāda uz konkursa Dienas sēne lielo izglītojošo vērtību. Labajā sēņu gadā savs prieks tika arī zinātniekiem — tika atrasts tāds retums kā melnā zvīņbeka, un Šķēdē dižskābaržu audzē konstatēta pat Latvijai jauna suga — sudrabainā beka. Bet kā ar saindēšanos? Izrādās, tas noticis mazāk nekā citus gadus. "Beku bija tik daudz, ka neviens nemēģināja ēst citas sēnes," smejas mikoloģe Dāniele.

Uzvarētāji

Dienas sēnes noteikumi bija tradicionālie: jāiesūta sēnes foto, jāuzraksta attēlā redzamās sēnes suga, aptuveni jānorāda, cik sēņu izdevies salasīt, jānorāda novads, kurā sēņots. Tas konkursa dalībnieks, kurš saņēmis visvairāk balsu portālā Diena.lv, katru nedēļu balvā saņēma Latvijas Valsts mežu sarūpētu sēņošanas lukturīti. Šo konkursu absolūtais  uzvarētājs ir Inārs Vinte ar foto savu pievienoto bildi Apšubeciņas un baravika. Vai nebūtu jauki, ja tā būtu? Bilde ar sēnēm puķupodos saņēma 464 balsis. Inārs ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, sēnes viņš ratiņkrēslā salasījis Rīgas mežiņā pie sociālās aprūpes mājas.

Konkursā noskaidrots arī ražīgākais sēņošanas novads Latvijā — te, par spīti leģendārajiem Kurzemes baraviku mežiem, pārliecinoši uzvarēja Vidzeme!

Visvairāk lasītā sēne — baravika! Nākošās lasītākās — apšu bekas.

Lielākā sēne konkursā: Zvaigznītes Vīksnes iesūtītā parastā apšubeka un Ilmāra Gruduļa saulsardzene.

Dīvainākā sēne: "divas vienā" jeb Ilzes Pogas un Mārtiņa Zavicka iesūtītās baravikas, kur viena sēne uzaugusi uz otras cepures.

Krāsainākās sēnes: Inetas Čaibes iesūtītā sarkanā mušmire un Ineses Lukjanovičas iesūtītā bērzlape.

Visbeidzot galvenais uzvarētājs: konkursa galvenā balva — laikraksta Diena, kā arī žurnāla Dārza Pasaule gada abonements tiek lielākajam un aktīvākajam sēņotājam Vilnim Gricaičukam-Puriņam no Rīgas. Ne skujas, ne lapiņas nākamajā sēņu gadā novēlam visiem mežamīļiem!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas