Čehu filmas A klases festivālos (Karlovi Vari ir izņēmums) tiek izrādītas pat retāk nekā latviešu un ne jau tāpēc, ka ir sliktākas par tām. Bet tāpēc, ka tā vienkārši gadās. Un arī tāpēc, ka māksla nav sports. Taču fakts, ka šogad Kannu festivāla laikā Maskavā pie Latvijas vēstniecības deg latviešu režisoru simbolizējoša lelle, daudzos aspektos varbūt ir pat vēl spēcīgāks nekā iespēja latviešu režisoram oficiāli pastaigāt pa Kannu paklāju. Zelta palmas zars, protams, ir prestiža (manuprāt, vissvarīgākā) kinobalva, taču tas, ka filma Padomju stāsts liek Krievijas Valsts domes deputātam protestā salauzt savu zeltīto Parker pildspalvu, arī ir ļoti svarīgi. Tāpēc apsveicu, Edvīn Šnore! Ar to, ka jūs kāds vēlas sadedzināt tāpēc, ka divdesmitais gadsimts ir bijis tāds, kāds tas ir bijis. Tāpēc, ka neatdzīvosies miljoni nošauto un nomocīto un nenodzīvos savas vienīgās dzīves, lai vēsture būtu tāda, kādu to grib lasīt jaunieši no Molodaja Rosija un viņu musinātāji no Kremļa.
Laila Pakalniņa: Viņu dedzina
Katru gadu maijā atkal tiek konstatēts, ka neviena Latvijas filma nav iekļauta Kannu festivāla oficiālajā programmā. Es, protams, negribētu noliegt, ka jebkuras filmas izrādīšana Kannu festivāla ir sasniegums, taču, ja Kannas būtu nacionālā kinematogrāfa pašmērķis, tad, piemēram, Čehija, kur gadā uzņem vairāk nekā simt pilnmetrāžas aktierfilmu, varētu vienkārši pārtraukt tās ražot.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.