Turklāt ir aizdomas, ka viltots dokuments, ar kuru cukurfabrikas darbinieki pilnvaro pārstāvi, kurš ar vadību saskaņojis agrāk solītā pabalstu apjoma izmaiņas.
Cukurfabrikas likvidācija ilga divus gadus, kuru laikā nojauktas vairākas ēkas un atbrīvoti 224 darbinieki. Lai likvidētu uzņēmumu, arī izmaksātu kompensācijas atlaistajiem darbiniekiem, tika ņemts kredīts. Naudas izlietojumu varēja plānot pats cukura ražotājs, rēķinoties ar ES solīto kompensāciju — 34 miljoniem latu Liepājas un Jelgavas cukurfabrikām, arī cukurbiešu audzētājiem. LCF bija paredzēti 10 miljoni latu, no tiem 1,2 miljoni latu — kompensācijas atlaistajiem darbiniekiem. Sākotnēji tā dēvētais sociālais plāns, ko izstrādāja cukurfabrikas vadība, vienojoties ar darbiniekiem (apstiprināja Labklājības ministrija), paredzēja, ka vidēji katrs darbinieks saņems ap 5000 latu atlaišanas pabalstu. Lai vairāk naudas saņemtu uz rokas, pēc arodbiedrību pārstāvju lūguma valdībā tika apstiprināti Ministru kabineta (MK) noteikumu grozījumi, kuri pabalstu par nostrādāto periodu, atlaišanas pabalstu un pirmspensijas pabalstu noteica kā kompensācijas, tā atbrīvojot ne vien no ienākuma nodokļa maksāšanas, bet arī sociālo iemaksu veikšanas. Taču aptuveni 149 000 latu, kas netika novirzīti sociālajām iemaksām, nav piemaksāti visiem darbiniekiem (kā to izdarīja Jelgavas cukurfabrikas vadība), bet sadalīti tiem, kas no darba atbrīvoti pēdējie, — palielinātas algas un pabalsti, kā arī kompensēti neizmantotie atvaļinājumi pat trīs gadu garumā.
Bijusī LCF ģenerāldirektore Valija Zabe skaidro, ka baidījusies piemaksāt jau atlaistajiem, jo domājusi, ka juridiski tas būtu pārkāpums. Lai gan iepriekš NRA V.Zabe izteikusies, ka daļa no šīs naudas varētu tikt akcionāriem, Dienai viņa apgalvoja: "Akcionāri nesaņēma ne santīma." LCF kontrolpakete piederēja SIA DiKK (īpašnieki Zofija Kuļika, Romāns Dolgopolovs, Ludmila Kozlova), ap 40% akciju — fabrikas darbiniekiem, ap 10% — cukurbiešu audzētājiem.
Agrākā uzņēmuma arodbiedrības priekšsēdētāja Svetlana Gajevska uzskata, ka šāds naudas sadalījums nav godīgs. Tādēļ pērn augustā 82 bijušie strādnieki vērsušies pret cukurfabrikas vadību Liepājas tiesā ar prasību piedzīt katram neizmaksātos 400 līdz 1500 latus. Tagad skaidrs, ka labāk nauda būtu samaksāta nodokļos, jo tad aprēķinātu lielāku bezdarbnieka pabalstu un pensiju. Trešā daļa bijušo darbinieku joprojām ir bez darba. Gandrīz tikpat daudz cilvēku ir pirmspensijas vai pensijas vecumā.
Zemkopības ministrijas (ZM) pakļautībā esošais Lauku atbalsta dienests (LAD), kas administrē naudas pareizu izmantošanu restrukturizācijas gaitā, apgalvo, ka būtiski pārkāpumi nav konstatēti. Visas kompetentās valsts institūcijas ir apstiprinājušas, ka restrukturizācija atbilst likumiem un LCF pārskaitīta ES kompensācija. Sociālais plāns ticis koriģēts, taču EK regulā neesot noteikts, ka tā izstrādes gaitā obligāti jākonsultējas ar darbiniekiem. MK noteikumi gan paredz, ka ministrijām ir jāizvērtē, vai cukurfabrika apliecinājusi, ka, sagatavojot sociālo plānu, cukura ražotājs konsultējies ar cukurfabrikas arodbiedrību vai darbinieku pārstāvjiem. LAD rīcībā ir dokuments, kas apliecina vadības vienošanos ar darbinieku izvirzītu pārstāvi par kompensācijām, taču LAD vadītāja vietnieks Juris Spručs atklāj: "Nav paskaidrots, par ko ir vienošanās."
S.Gajevska uzskata, ka darbinieku pārstāvi izvēlējusies fabrikas vadība, nevis darbinieki sapulcē, tādēļ it kā notikušas darbinieku sapulces protokols esot viltots, par ko viņa vērsusies prokuratūrā. Ja sapulce tomēr notikusi, tad tas nozīmē, ka 49 darbinieki lēmuši par kompensāciju palielinājumu sev, apejot iepriekš atlaistos, kas rēķinājušies ar sākotnējo sociālo plānu.