Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Par ko būs meža nozares protests?

Ir gadījies dzirdēt mežus dēvējam par Latvijas zaļo zeltu. Gribētos atgādināt, ka tam ir ne tikai simboliska nozīme vien, jo mežs ir arī bagātīgs tautsaimniecības resurss. Vairāk nekā pusi savas valsts teritorijas esam atvēlējuši meža audzēšanai. Diemžēl mežsaimniecība, mežrūpniecība un kokapstrāde vairs nav kaut kas pats par sevi saprotams. Mums būs jāiet protestā – par iespēju būt saimniekiem savā zemē, strādāt, ražot un attīstīties.

Šobrīd Ministru kabinetā atrodas kaudze dažādu ministriju sagatavotu dokumentu, kas ir sākums tam, lai nacionālajā normatīvajā vidē nosēdinātu Eiropas zaļā kursa idejas. Divi piemēri. Informatīvajā ziņojumā “Par Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektora virzību uz klimatneitralitāti” ir tieši pateikts, ka mērķis ir kokapstrādes nozarei samazināt izejmateriāla pieejamību par 2 miljoniem kubikmetru. Savukārt otrs informatīvais ziņojums “Par aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšanas rezultātiem un tālāko rīcību aizsargājamo biotopu labvēlīgas aizsardzības stāvokļa nodrošināšanas un tautsaimniecības nozaru attīstības interešu sabalansēšanai” ar vēl lielāku apetīti norāda uz potenciālu 7500 darba vietu zudumu meža nozarē. Te ir vietā atgādināt, ka viena darba vieta pie mums rada vēl vienu darba vietu vietējo tirgu apkalpojošās nozarēs, nemaz nerunājot par viesmīlības, ēdināšanas, izglītības un citiem sektoriem, kas ir cieši saistīti ar jebkura cilvēka dzīvi un atkarīgi no klientu maksātspējas. Mūsu aplēses rāda, ka reālā visu šo ideju ietekme varētu būt vēl lielāka, sliktākajā scenārijā likvidējot pusi no vairāk nekā 40 000 meža nozarē strādājošo darba vietām, no kurām lielākā daļa atrodas ārpus Rīgas.

Te rodas jautājums – uz kurieni mēs ejam? Vai mums ir tik stabila reģionālā ekonomika, lai vienu no galvenajiem darba devējiem vienkārši “paslaucītu zem paklāja”?

Pretēji izplatītam uzskatam, vērtīgi meži neaug paši

Droši vien nav tāda cilvēka pasaulē, kuram mājās nebūtu kaut kas no koka. Akmensvate, putuplasts (ekspandētais polistirols) un ģipškartons ēku fasādēs un starpsienās slēpj nesošās konstrukcijas no koka; jumts virs galvas turas uz koka brusām un sijām. Vidusmēra latvietis ar augstas pievienotās vērtības produktu meža nozarē parasti saprot mēbeli – galdu, krēslu, kumodi, virtuves leti utt., taču neaizdomājas, cik dārgs patiesībā ir pat vislētākais koka krēsls un cik liela pievienotā vērtība slēpjas koka stumbrā.

Iedomājieties, ka jūs savus ietaupījumus uz vairākiem gadiem investējat kādā finanšu rīkā. Vai nav bail, ka šajā garajā laika posmā var notikt dažādi pavērsieni, kas liegtu atgūt ieguldīto? Un tad iedomājieties zemes īpašnieku, kas izvēlas audzēt mežu. Apsei, ko galvenokārt izmanto tādu produktu kā pirts apdares materiālu, darbarīku rokturu un karogu kātu ražošanā, ir salīdzinoši īss aprites cikls – 41 gads. Tas nozīmē, ka apse ir gatava ciršanai 41 gada vecumā. Melnalkšņa ražu var iegūt 71 gadu pēc iestādīšanas. Komerciāli svarīgākajiem kokiem – bērzam, eglei, priedei – tie ir attiecīgi 71, 81 un 101 vai vairāk gadu. Īsi sakot, mežkopība ir domāta pacietīgiem cilvēkiem: tas nav ātrās ēdināšanas restorāns, kas dod tūlītēju rezultātu – pilnu vēderu, vai lauksaimniecība, kur labība katru gadu no jauna atkal izaug tajā pašā vietā. Tur, kur nocirsts mežs, cilvēka dzīves laikā tieši to pašu mežu vairs neredzēt, un ikviens, kurš stāda mežu, apzinās, ka ražu no tā iegūs labākajā gadījumā viņa bērni. Turklāt tas nozīmē uzcītīgu darbu. Vēl viena skarbā patiesība – lai tiktu pie krēsla, ir jānozāģē simtgadīgais koks, apaļais baļķis jāpadara kantains, iegūtie dēļi jāizžāvē, un tikai tad to var laist ražošanā.

Gribam visu uzreiz, bet nepietiekami uzstājīgi

Latvijas bēda ir tā, ka mēs gribam vērtīgus produktus, bet ceram, ka tie radīsies no gribēšanas vien. Vienu un to pašu koku nevar atstāt mežā un vienlaikus nocirst ražošanai, kaut arī brīžiem rodas sajūta, ka tieši tā domā mūsu lēmumu pieņēmēji.

Vairāk nekā puse Latvijas teritorijas ir meža zeme – jauni, vidēja vecuma, ciršanai gatavi meži. Liela daļa no tiem pieder privātpersonām, un daudzi savus mežus ir kopuši un audzējuši paaudzēm ilgi. Šobrīd Latvija centīgi dzenas pēc kārtējā Eiropas Savienības mērķa, kas paredz ievērojamu daļu sauszemes teritorijas noteikt par aizsargājamu teritoriju, kurā mežsaimniecība nav atļauta, lai arī pats mežs tur aug. Akli sekojot noteikumiem un cenšoties pievilkt maksimālo rezultātu, visi 100 gadi darba, visas meža uzturēšanā un kopšanā pieliktās pūles nonāk, vienkāršoti runājot, kaķim zem astes. Mežu īpašniekiem valsts piedāvā smieklīgi mazas kompensācijas, bet kokrūpniekiem – apaļu neko, jo aizsargājamās teritorijās kokus cirst ir aizliegts.

Ne mirkli neapšaubot nepieciešamību sargāt dabu, kokrūpniekiem līdzīgi kā mežu īpašniekiem tomēr ir svarīga iespēja iegūt no meža ražu, jo tas ir mūsu darbības izejmateriāls, avots produktu ražošanai un iespēja konkurēt starptautiskajos tirgos. Kaut arī veidojam piekto daļu Latvijas eksporta vērtības, likumdošanas līmenī redzam tikai vēlmi mazināt un ierobežot, bet ne attīstīt, pilnveidot un veicināt. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un vienotā tirgus dalībniece, tomēr mūsu pašu intereses ir ne mazāk svarīgas par regulām, un mūsu politiķiem tās būtu jāaizstāv. Piemēram, nosakot saprātīgus un ar reālo situāciju samērojamus dabas aizsardzības mērķus.

Latvijas birokrātisko dedzību Briseles kabinetos parādīt, cik ātri visu varam ieviest un stingri regulēt, citu valstu kolēģi uztver ar vieglu smaidu. Tas ir ne tikai pašcieņas, bet arī reāla valsts budžeta papildinājuma jautājums, jo nacionālo interešu aizstāvības trūkums mūs noliek neizdevīgākā pozīcijā pret citām dalībvalstīm, kas par savu labumu rūpējas vairāk. Starp citu, labs vingrinājums nacionālo interešu aizstāvībā būtu cīņa pret Atmežošanas regulas aplamībām, kas paredz jau šā gada beigās ieviest manuāli, darbietilpīgi un bez automatizācijas iespējām pildāmu datubāzi koksnes produktu izsekojamībai Eiropas Savienības iekšienē. Ziemeļvalstīs un Latvijā jau pastāv augsta līmeņa digitālas sistēmas, taču mums grib likt atkāpties par gadiem desmit atpakaļ tā vietā, lai pārējā Eiropa attīstītu savus risinājumus un pielāgotos mums.

Cenšoties aizsargāt, sasienam rokas paši sev

Koksnes pirmapstrādes sektoram ir galvenā loma izejmateriālu nodrošināšanā dažādām nozarēm, tostarp būvniecībai, mēbeļu ražošanai un enerģētikai. Tomēr tie, kurus parasti, ja ne piemirstam, tad kā minimums skatām atrauti no kokrūpniecības, ir meža īpašnieki. Meža nozares pievienotās vērtības ķēdes pašā sākumposmā ir vairāk nekā 130 000 cilvēku un uzņēmumu, kuru pārziņā ir pats sarežģītākais uzdevums – sabalansēt ne tikai savas, bet jebkura sabiedrības locekļa vides, ekonomiskās un sociālās intereses savā meža privātīpašumā. Turklāt šodien trim ilgtspējīgas mežsaimniecības pamatelementiem mūsu apziņā ir piepulcējusies arī ceturtā – valsts drošība. Mums iespējami ātri jāatsakās no fosilajiem resursiem, un nav labākas alternatīvas par koksni – vienīgo resursu, kas dabā izaug no jauna. To nevar izdarīt nesāpīgi, tomēr izskatās, ka sāpes esam gatavi ciest, nevis operējot vainu, bet gan kosmētiski pielabojot citu orgānu.

Krēslus, protams, var izgatavot no plastmasas un metāla, taču tas ir klimatam nedraudzīgi. Var tos gatavot no koka – tas ir klimatam labvēlīgāks risinājums, bet atstāj zināmu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Vislabākā izvēle no visiem viedokļiem, atskaitot tautsaimniecību, ir pastāvēt kājās. Vienlaikus meža nozares lielā iespēja ir domāt plašāk un tālāk par mēbeļu ražošanu un tiekties pēc daudz treknākas pievienotās vērtības. Es redzu vismaz desmitkārtīgas izaugsmes potenciālu būvniecībā, aizstājot betonu ar koku. Zāģbaļķa lietderīgais iznākums ir 40% no pamatmateriāla; no galdniecībā nonākušas brusas izmantojami ir 60–70%. Arī pārējais nenonāk atkritumos, bet gan skaidu plātņu, granulu, brikešu ražošanā, un arī te ir neizmantots potenciāls, jo pašlaik kokapstrādes atlikumus lielākoties eksportējam uz ārvalstīm. Bet, lai šo potenciālu īstenotu, pirmkārt, ir vajadzīga griba, un, otrkārt, ir jāaudzē meži un jāspēj saskatīt ne tikai dabas trauslumu, bet arī resursus, ko tā glabā.

Mums steidzami ir vajadzīga ne tikai Zemkopības ministrijas, bet arī Ekonomikas ministrijas un Finanšu ministrijas iesaiste un stratēģiskais redzējums par mūsu zemes apsaimniekošanas politiku. Valsts pārvaldei ir vajadzīga lielāka drosme un degsme būt īstiem saimniekiem savā zemē. Birokrātija rodas tad, kad kāds negrib uzņemties atbildību. Ja atbildīgi ir daudzi, pa īstam atbildīgs nav neviens. Bet mežam ir vajadzīgs saimnieks, nevis aizpildīti papīri. Kuru bez koksnes, starp citu, arī nebūtu.

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas