3+ bērnu ģimene ir tāda ģimene, kas nodrošina stabilu tautas ataudzi. Var strīdēties, vai pabalsti šobrīd ir pietiekami lieli, bet, runājot par māmiņu pensijas kapitāla nodrošinājumu, ir redzami vairāki trūkumi. Pirmā ķeza – bērna kopšanas laika ieskaitīšana darba stāžā – teorētiski ir paveikta, bet pensijas kapitāla veidošana daļā gadījumu ir kā pasīvs sods par bērna radīšanu.
Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp! Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) ekspertēm lūdza salīdzināt triju tipu māmiņu iemaksas pensiju fondā. Pirmais gadījums – strādājoša sieviete, kurai vai nu nevar būt bērnu, vai arī ir izvēlējusies būt bez bērniem. Otrais gadījums – strādājoša sieviete dodas bērnu kopšanas atvaļinājumā trim bērniem. Trešais gadījums – nestrādājoša sieviete, piemēram, studente, dodas bērna kopšanas atvaļinājumā trim bērniem. Visos gadījumos runa ir par 4,5 gadiem jeb 54 mēnešiem no sievietes dzīves. Tomēr šī salīdzinājuma secinājumi nav vienīgā problēma.
Tiec pie darba, plāno bērnus...
Aptuveni šāds vēstījums izriet no veiktajiem aprēķiniem, kas parāda atšķirību starp strādājošas sievietes sociālajām iemaksām un nestrādājošas sievietes sociālajām iemaksām. Triju bērnu gadījumā robs pensiju fonda iemaksās veidojas pietiekami liels, un mūža nogalē šī jaunības «vaļība» sievietei būs kā sods par uzdrošināšanos.
Vispirms par darbu un karjeras veidošanu, proti, par sievietēm, kuras tiek pie darba un plāno bērnus. Lai dabūtu labu darbu, ir jāiegūst izglītība, un vairumā gadījumu bakalaura diplomu iegūst 24 gadu vecumā, bet maģistra – līdz 26 gadiem. Vēl ir jāatrod pieņemama darbavieta, jo vecāku pabalsts ir tieši atkarīgs no izpeļņas pirms dekrēta atvaļinājuma. 1000 eiro algu izvēlējāmies nevis tādēļ, ka tā ir biežāk sastopamā atalgojuma summa, bet tādēļ, ka apaļš skaitlis un visi var viegli izsekot aprēķiniem. Šobrīd sievietes Rīgā meklē darbu ar 2000 eiro bruto atalgojumu, jo sevišķi, ja plāno bērniņu. Savukārt valsts perifērijā dažkārt nav citas izvēles, kā strādāt, saņemot minimālo algu. Izmainot summas, var iegūt citas summas plakātā redzamajos stabiņos, turklāt, jo lielāka ir alga strādājošai sievietei, jo lielāks būs atrāviens pensiju iemaksās no sievietes, kura bērnkopību sākusi, darbavietu neatradusi. Tomēr, domājot par šo netaisnību, ir viena nianse, kas liek aizdomāties. Proti, turpinot karjeras gaitas, tiek tērēti vēl trīs līdz četri gadi. To arī statistiski redzam, pirmais bērns sievietēm Latvijā vidēji dzimst pēc 30 gadu vecuma, turklāt šis vidējais vecums turpina pieaugt. Acīmredzot vēstījums domāt un plānot sievietes sasniedz. Pieņemot, ka pirmais bērns sievietei ir 33 gadu vecumā un ārsti ieteic saprātīgu pauzi starp bērnu dzimšanu, ir skaidrs, ka trešais bērns, ja tādu plāno un rīkojas ar apdomu, sievietei būs pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Lieki piebilst, ka daļa ārstu sievietēm pēc 40 ieteic apdomāt, vai viņas bērnu vēlas. Proti, atkal ir ieteikums domāt un plānot. Iznākumā iegūstam, ka sievietes, kuras vēlas trīs bērnus vai vairāk, mērķi var sasniegt, rīkojoties mazliet neapdomīgi vai krasi neapdomīgi. Neapdomīgi tiekot pie bērniem studiju gados vai arī esot pašnodarbinātai personai, tiek iegūts mazāks pensijas kapitāls un vecumdienās būs plānāks maizes rieciens. Savukārt sākumā rīkojoties apdomīgi un tērējot pietiekami daudz gadu izglītībai un karjerai, beigās ir jāriskē ar veselību, kas tik un tā ietekmēs pašsajūtu pensijas gados.
Pēc mūsu lūguma VSAA ekspertu veiktais aprēķins labi parāda, ka no pensijas kapitāla veidošanas viedokļa visapdomīgākais solis ir bērnus vispār negribēt, neplānot un neparedzēt. Strādājošas sievietes iemaksas pensiju fondā 4,5 gadus būs četras reizes lielākas par nestrādājošas sievietes iemaksām, kura neapdomīgi izdomā pasaulē laist vismaz trīs bērnus.
Tēvi kļūst par «sliktajiem»
«18% jaundzimušo māmiņas nav sociāli apdrošinātas. 2025. gadā būtiski pieaudzis tētu skaits, kas pēc bērniņa piedzimšanas uz sevi noformē vecāku pabalstu (VP). Vēl 2023. gadā tikai 17% no VP saņēmējiem bija tēti, bet 2025. gadā to ir jau 22%,» skan Daudzbērnu ģimeņu asociācijas aicinājums portālā Manabalss.lv nobalsot par likuma izmaiņām, kas izslēgtu jauno māmiņu sociālo nenodrošinātību.
Shēma ir vienkārša. Ja māmiņa nestrādā, bet viņas vīrs tomēr ir strādājošs, tad tiek pieņemts lēmums vecāku pabalstu noformēt uz tēvu. To dara pat gadījumos, kad māmiņas strādā, bet saņem būtiski mazāk nekā vīrs.
Pašreizējā likumdošana paredz, ka abus – bērna kopšanas pabalstu un vecāku pabalstu – var saņemt tikai viens no vecākiem. Šādā vīzē nestrādājoša māmiņa zaudē iespējas saņemt jebkādas iemaksas pensiju fondā, jo vīrs saņem ne tikai vecāku pabalstu, bet arī bērna kopšanas pabalstu. Savukārt, no otras puses, ir finanšu runga. Ja māmiņa izvēlas saņemt bērna kopšanas pabalstu, kas šobrīd ir 298 eiro, tad Vecāku pabalstu nesaņem, jo nav no kā to aprēķināt. Upuru lomā bieži nonāk sievietes, kurām bērni dzimst pēc kārtas un darba attiecības nākas pārtraukt.
It kā tas ir tik vienkārši – nodalīt šos pabalstus, un saprotams, ka gadījumā, ja tēvs ir saņēmējs un var turpināt strādāt, viņš to darīs, bet bērnu mājās pieskatīs māmiņa. Šobrīd iznāk, ka tēvi, pašiem to neapjaušot, tiek padarīti par «sliktajiem» nākotnē, kuri samazina sievu pensijas apmēru.
Divas problēmas
Pirmā problēma ir acīmredzama un ātri atrisināma. Atliktu vien deputātiem izlasīt Daudzbērnu ģimeņu asociācijas piedāvājumu portālā Mana balss un atvērt dažus likumus. Mērķis ir definēts un cēls – mazināt māmiņu bailes par nākotni ilgtermiņā un vairot sociālo drošību īstermiņā. Gaidīt, kamēr 10 tūkstoši nobalsos par šo ierosinājumu, ir mazliet ciniski.
Otra problēma ir sarežģītāka, un pilnībā to atrisināt nav iespējams, jo runa ir par izpratnes maiņu. Ir jāmaina pieeja no valsts vai sistēmas kopumā. Proti, tēze «tiec pie darba, plāno bērnus» pēc būtības ir sevi izsmēlusi, jo matemātiski iznāk, ka, to lietojot, ir grūtības tikt pie 3+ bērnu ģimenes. Priekšplānā ir jānoliek sieviete, kura vēlas bērnus, un jāveido situācija, kas garantē jaunajai māmiņai, kura vēl nestrādā, bet bērniņš ir pieteicies, nākotni līdzīgi strādājošai sievietei vismaz minimālās algas līmenī. Ja noliekam šādas budžeta izmaksas pret betona pāļiem Daugavā, ir acīmredzami, ka pirmās garantē valsts ilgtspēju, bet otrās – nezinu, ko garantē.
Ir jāatzīst, ka bērnu auklēšana ir darbs. To nevar uztvert kā izklaidi, kuru sieviete izvēlējusies sava prieka pēc un pie pirmās izdevības, izmantojot mirkļa finansiālo vājumu, piedāvāt atteikties no kāda labuma nākotnē. Tas līdzinās mudināšanai ierobežot bērnu nākšanu pasaulē paralēli runām, ka bērnus mums tik ļoti vajag. Kuram tas rūp?