Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +8 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 17. maijs
Umberts, Herberts, Dailis

Kā iepatikties Lukašenko. Neaizskaramais oligarhs Topuzidis

Diena turpina rakstu sēriju Cita Baltkrievija, kurā atklāj, kā Baltkrievijas biznesa, kriminālā un politiskā vide mijiedarbojas un ietekmē ne vien norises kaimiņvalsts iekšienē, bet arī Latviju un citas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis. Tēmu turpinām ar ieskatu kāda ietekmīga baltkrievu uzņēmēja darbībā.

Baltkrievija ir necaurredzama valsts, kurā daudzu tās vadošo biznesmeņu biogrāfija ir miglā tīta. Šī vispārzināmā patiesība attiecināma arī uz vienu no šajā zemē visbagātākajiem cilvēkiem – Pāvelu Topuzidi. Ļoti daudz kas liecina, ka šī miljonāra panākumu galvenais noslēpums ir prasme ilgstoši uzturēt labas attiecības ar pašreizējo valsts vadītāju Aleksandru Lukašenko un varas eliti.

Topuzidis sen iekarojis un notur iespaidīgas pozīcijas uzreiz divās ekonomikas nozarēs – tabakas un mazumtirdzniecības sektorā. Turklāt pirmajā no tām galvenais Topuzidim līdzās esošais individuālais spēlētājs ir Aleksejs Oleksins, kuru šogad ES pakļāva sankcijām. Taču Topuzidim ir izdevies veikli izvairīties no sankcijām. Savukārt hipermārketu ķēžu sektora izaugsmes sākumposmā nozīmīga Topuzidim blakus esoša figūra bija neviens cits kā Jurijs Čižs, kuru ilgu laiku uzskatīja par Lukašenko visvairāk pietuvināto uzņēmēju – līdz 2012. gadā pret Čižu vērstajām ES sankcijām un krišanai nežēlastībā.

Ukraiņu izdevums Delo 2010. gadā vērtēja, ka Čiža īpašumu vērtība ir 90 miljonu ASV dolāru, un interesanti, ka Topuzida aktīvus jau tobrīd šis medijs novērtēja augstāk – par 100 miljoniem dolāru.

Nevēršas pret Topuzidi

Tuvība Lukašenko un valsts politiskajai varai bija galvenais faktors, kas noteica gan pret Čižu, gan Oleksinu vērstās ES iniciatīvas. Attiecībā uz Topuzidi vērts piebilst, ka viņš ir Grieķijas un Rumānijas goda konsuls Baltkrievijā. Oficiāli šis amats nenozīmē diplomātisku darbu, tomēr zināmas preferences no tā izriet, ļaujot pildīt daudzas "parasto" konsulu funkcijas: organizēt pasākumus, legalizēt dokumentus, palīdzēt grūtā situācijā nokļuvušiem attiecīgās valsts pilsoņiem.

Saskaņā ar Vīnes konvenciju goda konsulam nodrošināta zināma imunitāte un garantijas. Piemēram, par darbību šajā jomā viņš nevar tikt saukts pie administratīvās atbildības un iesūdzēts tiesā, lai arī par citu, ar šo amatu nesaistītu funkciju pildīšanu – var. Izskatās, praksē pret goda konsuliem arī ES grūtāk vērst sankcijas.

Piemēram, 2012. gada martā labi informētā interneta avīze EUobserver uzskaitīja četrus baltkrievu biznesmeņus, kas var tikt ierindoti ES melnajā sarakstā, jo sniedz atbalstu Lukašenko vai valdībai, gūstot no tā labumu. Četriniekā atradās arī Pāvels Topuzidis, taču viņa kandidatūra nenonāca pat līdz apspriešanai. Sankcijas viņu neskāra, un varbūt arī šī aspekta dēļ goda konsulu pulkā ieraugāmi daudzi vadoši Baltkrievijas biznesa elites pārstāvji.

Pāvelu Topuzidi nevar dēvēt par ierindas oligarhu. Viņš ieņem stabilu priekšsēdētāja vietnieka vietu Baltkrievijas Uzņēmējdarbības attīstības padomē. Interesanti, ka pirmajā tās sastāvā atradās Čižs, kurš tajā savu vietu noturēja 16 gadu. Padomes priekšgalā – kas liecina par šīs institūcijas līmeni – pēdējā laikā tradicionāli atrodas viens otru strauji nomainoši vicepremjeri.

Topuzidis slavens arī ar to, ka viņa uzvārdu – nez kāpēc tieši saistībā ar korupcijas tēmu – publiski locījis pats  Lukašenko, pievēršoties neoficiālas naudas prasītājiem izglītības un audzināšanas jomā: "Ticiet man, uz šiem cilvēkiem nav pat kur kauna zīmi iededzināt. Klausieties, kā iespējams paciest, ka skolās un bērnudārzos tiek apzagti bērni, ka nodarbojas ar nodevām, vācot kaut kādu naudu sev? Nu no Topuzida zodziet, ejiet pie viņa un nozodziet, taču kāpēc jūs no bērniem zogat?" Taču īpašās protekcijas attiecības ar Lukašenko ir pasargājušas Topuzidi no jebkādām sekām, kuras varēja būt pēc šīm atklāsmēm.

PSRS zīmolu izmantošana

Grieķu izcelsmes biznesmenis Pāvels Topuzidis dzimis 1956. gadā, taču nebūt ne Baltkrievijā, bet gan Gruzijā, toreizējās Abhāzijas APSR teritorijā. Tur aizvadījis arī bērnību. Uzņēmējdarbību aizsāka ar plastmasas lidmašīnu būvēšanu, Baltkrievijā organizēja bēru vainagu ražošanas kooperatīvu. Ārkārtīgi grūti iedomāties, ka šādā veidā iespējams uzkrāt kaut cik nopietnu starta kapitālu iekļūšanai biznesa augstākajā līgā. Tomēr tieši Topuzidis izrādījās tas cilvēks, kuram tika ļauts pārkāpt valsts monopolu cigarešu ražošanā. Jāsaka, ka Topuzidis no visiem tabakas biznesā esošajiem darboņiem ir visilgāk šajā biznesā un ar atrāvienu bagātākais un ietekmīgākais.

Baltkrievijas TV 1. kanālam pirms sešiem gadiem sniegtajā intervijā P. Topuzidis uz jautājumu "Kā nopelnījāt pirmo miljonu?" pēc īsas pauzes mīklaini atbildēja: "Es to pat neredzēju."

Visai izplūdušas Baltkrievijas medijos ir ziņas attiecībā uz to, ka jau deviņdesmito gadu sākumā Topuzida kompānija ražojusi populāru PSRS zīmolu cigaretes un sērkociņus. 1997. gadā viņš reģistrēja kompāniju TabakInvest, kas līdztekus padomju tabakas markām sāka izlaist arī savu zīmolu produkciju. "Tabak-Invest – vienīgā privātā kompānija tabakas tirgū," pauda interneta resurss Moyby, norādot: "Šis ir īpašs bizness, lēmums par tā atdošanu Topuzidim tika pieņemts augstākajā līmenī." Galvenais tabakas produktu ražotājs Baltkrievijā – valsts fabrika Neman – ilgstoši darbojās zemāko cenu cigarešu segmentā, vēlāk sākot ielaušanos vidējo cenu teritorijā; augstās cenu kategorijas produkcija Baltkrievijā spēj iekarot samērā nenozīmīgu tirgus daļu. Tādējādi cenu aspekts īpaši neapliecina Topuzida uzņēmuma parādīšanās vajadzību valsts pārvaldītajā nozarē. Tāpat arī nav indikāciju, ka Tabak-Invest īpaši pārspētu Neman produkciju kvalitātes aspektā.

Ar 2004. gadu Tabak-Invest jau sāka ražot globālo cigarešu zīmolu produkciju – ar Japan Tobacco International licencēm. Tabak-Invest kā uz burvju nūjiņas mājienu pēkšņi kļuva par vienīgo privāto spēlētāju valstij piederošajā tabakas nozarē – neizprotamā veidā. Taču varbūt ne tik neizprotamā.

Modernā feodālisma pazīmes

Baltkrievija ierindojama starp valstīm ar spēcīgu valsts sektoru: pēc starptautisku finanšu organizāciju aprēķiniem, privātā sektora pienesums valsts IKP nesastāda pat trešdaļu. Tomēr arī šajā novārdzinātajā augsnē dzinis asnus biznesmeņu starpslānis. Viņu vidū izceļas šaurais varai īpaši pietuvināto vietējo oligarhu loks – viņus mēdz dēvēt par "Lukašenko naudasmakiem".

"Valsts esmu es" – šo Luija XIV vēsturisko frāzi savai izteicienu krātuvei mierīgi var pievienot arī Lukašenko. Saskaņā ar filmas Lukašenko. Zelta dibens veidotāju – opozīcijas projekta Nexta – viedokli lielākā daļa nozīmīgu korupcijas shēmu Baltkrievijā saistītas tieši ar viņu – Lukašenko nenodala sevi no valsts. Lielo biznesu Baltkrievijā iespējams īstenot, balstoties gandrīz vienīgi uz shēmām un valsts vadītāja personiskajām garantijām.

Iespējas un pilnvaras, ar kādām 27 gadu laikā "apgādājies" Baltkrievijas vadītājs, ik pa laikam tiek pārnestas uz viņam pietuvināto biznesmeņu loku. Par uzticību un padevību šie biznesmeņi var parakstīt vispārsteidzošākos kontraktus, viņiem apbūvei tiek izdalīti (t. i., uzdāvināti) visperspektīvākie zemes gabali, tiek izsniegti izejvielu resursi un vislētākie kredīti, tiek atdotas atpirkšanai veselas nozares un biznesa segmenti. Attīstās gandrīz vienīgi galma bizness: pietuvināto uzņēmēju loks saņem atļaujas, zemes, licences, lai pēc tam "pateiktos". Šādu "vienošanos" saturs nav jāzina nevienam neiesaistītajam.

Var secināt, ka Baltkrievijā starp biznesu un varu izveidojušās stabilas "klienta – patrona" attiecības, kad bizness zem varas struktūru – bieži prezidenta – spiediena līdzdarbojas nozīmīgos sociālos un ekonomiskos projektos: sporta kompleksu celtniecībā, valsts uzņēmumu modernizācijā vai lauksaimniecības sektora atbalstīšanā. To var dēvēt par sava veida modernizētām klaušām. Apmaiņā pret valsts pasūtījumu izpildi biznesmeņi gūst zināmas preferences vai vismaz netiek pakļauti represijām.

Lukašenko jau drīz pēc nākšanas pie varas, saprazdams nekontrolējamas naudas nozīmi politikā, sāka apspiest neatkarīgo biznesu dažādos veidos, ieskaitot kriminālvajāšanu, personisko spiedienu, reiderismu, politiskas nolaupīšanas un slepkavības – kā tas notika ar nozīmīgu izdevēju Anatoliju Krasovski, kurš tika nolaupīts un pazuda bez vēsts 1999. gadā. 2000.–2003. gadā viss neatkarīgais lielais bizness tika daļēji iznīcināts, daļēji nostādīts zem kontroles, daļēji atņemts neatkarīgi domājošiem biznesmeņiem un nodots uzņēmējiem, kuri bija lojāli pret Lukašenko.

Savrup esošu cilvēku, kuri būtu izveidojuši lielu biznesu neatkarīgi no varas, Baltkrievijā praktiski nav. Valsts iedzīvotāji ironiski joko, ka šeit ir pat zināms pluss, jo viens cilvēks arvien nozags mazāk nekā desmit. Tiek lēsts, ka ap 90% baltkrievu kapitāla rašanos noteikusi tuvība ar valsts vadītāju. Kādam īstajā laikā piešķirta lauvas tiesa kādā nozarē, ļauts privatizēt uzņēmumu, tomēr jebkurā brīdī to var atņemt.

Lieliska iespēja izrāvienam uzņēmējdarbībā ir iespēja aprunāties ar valsts vadītāju. Pāvela Topuzida tikšanās ar Lukašenko nav nekāds retums – tās notikušas gan Baltkrievijas vadītāja darba kabinetā, gan pie Narača ezera, kur biznesmenim tika uzticēts būvēt rekreācijas ūdenscentru. Un, ja domājat, ka attiecību "Lukašenko– oligarhs" mehānisms ir kas tik vienkāršs kā vēstures grāmatās par feodālismu izlasāmais, tad notikumi Narača tuvumā liek palauzīt galvu pat rēbusu cienītājiem.

Nepieejama rezidence

Attiecībā uz minēto ģeogrāfisko vietu pēc ūdens baseina tīrīšanas darbiem tika noformulēts kārtējais dokuments – Valsts programma Narača reģiona kūrorta zonas attīstībai no 2011. līdz 2015. gadam. Tās realizāciju novērtēja par 140 miljoniem ASV dolāru, rakstīja izdevums Nasha Njiva.

No budžeta tika piešķirtas divas trešdaļas šīs summas, pārējo vajadzēja pielikt klāt privātā sektora spēlētājiem, tostarp uzņēmumam Tabak-Invest, – rekreācijas ūdenscentra izveidošanai. 2010. gada jūlijā Lukašenko atbrauca uz Naraču, lai aplūkotu vietu, kur tiks uzcelts sagaidāmais objekts. Tika organizēta Tabak-Invest dibinātāja Topuzida tikšanās ar Baltkrievijas vadītāju. Biznesmenis viņam nodemonstrēja sagaidāmā ūdenscentra maketu.

"Šeit plānots uzcelt viesu namiņus (katru četrām ģimenēm) XIX gadsimta stilistikā, kā arī izveidot daivinga centru, aeroklubu," par tikšanās rezultātiem vēstīja ziņu aģentūra BelTA. "Tas ir tieši tas, kas cilvēkiem atpūtai vajadzīgs," tad rezumēja Lukašenko un atzinās, ka pats ar labpatiku tādā vietā atpūstos. Rezultātā Narača attīstības projektā 2011.– 2015. gadam ierakstīja, ka Tabak-Invest uzbūvēs hoteli un ūdens izklaides centru; tika izdalīta vieta aeroklubam un daivinga centram. Šeit atkal var rast paralēles ar Čižu, kuram bija piekodināts veikt būvniecību Belovežas gāršā.

Laikam ritot, nekāda īpaša informācija par celtniecību neparādījās, vienlaikus Nasha Njiva lasītāji ziņoja par aktivitātēm Narača tuvumā. "Tur laiku pa laikam lido ar baltu helikopterīti, vizina pa ezeru aiz kutera spiedzošas meičas uz banāna un periodiski ezerā izlej samazgas, rezultātā smirdoņa izplatās līdz pat kaimiņu ciematam. Turklāt privatizēts iespaidīgs Narača rezervāta piekrastes posms," cilvēki sūdzējās.

Auga interese par to, vai rekreācijas ūdenscentrs atvēries. Žurnālisti noskaidroja, ka  Topuzidis pat nebija sācis celtniecību – vismaz to bija apsolījis publiski. Mjadzelas rajona, kur atrodas Narača ezers, izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Leonīds Berņjakovičs paskaidroja, ka 2014. gada pavasarī zemes gabals investoram atņemts. Tad kas gan tur "lido ar baltu helikopterīti"?

"Topuzidis jau bija pieskaitāms Mjadzelas rajona vadības favorītiem, vēl iekams viņa uzņēmums tika iekļauts Narača investīciju programmā," rakstīja Nasha Njiva. Gadu pirms tikšanās kūrortā ar Lukašenko Tabak-Invest bija saņēmusi zemi, bez kādām publiskām izsolēm, pie Mjadzelas ezera, netālu no Narača. Uz šiem deviņiem tūkstošiem kvadrātmetru Voločekas ciema tuvumā kompānija gatavojās būvēt rekreācijas kompleksu un tika pie zemes pašā krastā.

Cik Tabak-Invest izmaksāja šis zemes gabals? "Iespējams, Nacionālās kadastra aģentūras dokumentos iezagusies nepatīkama drukas kļūda, pagaidām tur norādīts, ka Tabak-Invest ik gadu par zemi maksā ",87 USD". Tieši tā, ar komatu sākumā. Vai nu sākumā ir nulle, vai kas cits. Īres ilgums sastādīja tradicionālos 99 gadus," 2014. gadā rakstīja Nasha Njiva.

"Tūristam iekļūt noslēpumainajā teritorijā nav iespējams," – tā medijs aprakstīja savu žurnālistu veikto pārgājienu. "Jo tuvāk galamērķim, jo vairāk aizliegumu. "Caurbraukt aizliegts." Pēc tam "Iebraukt aizliegts". Un visbeidzot vēl arī "Stop" – kā papildinājums aizsargbarjerai. Tos, kuri tomēr tam visam tiks garām, sagaida trīs metrus augsts žogs. Aiz tā – it kā nevienas dvēseles. Ciemata iedzīvotāji maz ko var pastāstīt par jaunajiem kaimiņiem. Lai arī par to, ka tur būvējies Tabak-Invest, zina visi."

Mākslīgā Zemes pavadoņa fotouzņēmumā šajā teritorijā ieraugāmas trīs ēkas. Jāpiebilst – tās visas ir vienstāva. Viesus sagaida korpuss apsardzei un citam personālam. Aiz tās divas apdzīvojamas celtnes, kā arī lapene. Iztēloties, ka tas patiesi ir rekreācijas komplekss, grūti, lai arī abas celtnes dokumentos eksistējušas kā ārstnieciski profilaktiskiem mērķiem domātas.

Mazākā no tām diez vai noderētu pat procedūru kabinetiem, platības ziņā tā līdzinās trīsistabu dzīvoklim. Arī lielākā no abām drīzāk paredzēta lielai ģimenei, nevis atpūtnieku plūsmai. Informācija par bāzi nav atrodama ne tūrisma objektu, ne medicīnas iestāžu sarakstos. Katrs pats var minēt, kam paredzētas šīs uz deviņiem tūkstošiem m2 elitārās zemes būvētās nepieejamās celtnes, kuru tuvumā novērotas spiedzošas meitenes uz banāna. Bet viens gan ir skaidrs, ka tas viss notiek ar Lukašneko aktīvu iesaisti un atbalstu.

Visdrīzāk šis pētījums par Narača reģiona apbūvi ir viena no tām Nasha Njiva publikācijām, kas galarezultātā noveda pie tā, ka Baltkrievijas varas iestādes vairākkārt aizturējušas šīs vissenākās baltkrievu avīzes galveno redaktoru, bet tās darbinieki atstājuši dzimteni.

Būvēja hokeja pilis

Ja ļoti gribas un ir skaidrs biznesa mērķis, tad Tabak-Invest var demonstrēt saprotamus rezultātus. Viens no pierādījumiem – tajā pat 2014. gadā Zaslavskas ūdenstilpes krastā, 6 km attālumā no Minskas, kompānija atvēra elitāro Robinson Club: hotelis, klubs, restorāns, spa centrs. Tas, ka apmeklētājiem tiek piedāvāti arī gaisa ceļojumi ar helikopteru un iespēja traukties ar motorlaivām, piesaista Minskas zelta jaunatni.

Vienlaikus objekts Mjadzelas ezera krastā nav vienīgais, kas liecina par Topuzida nepubliskām norunām ar Lukašenko un varas eliti. Slavenajā filmā Lukašenko. Zelta dibens cita starpā vēstīts par ledus arēnu Lukašenko rezidencē Ozernij Astrašickas pilsētiņā, kur saskaņā ar ziņām no dažādiem avotiem politiķis aizvada lielu daļu sava laika. Par to, ka šeit eksistē neliela pils ar tribīnēm 40 apmeklētājiem, baltkrievu vadošajam sporta medijam Bytribuna zināms sen, un tā žurnālisti pat sarunājušies ar cilvēku, kurš šeit atbildīgs par ledus uzliešanu. Šis darbinieks medijam atklājis – rezidences priekšnieks viņu instruējis, kā jāuzvedas pēkšņas Lukašenko vizītes laikā.

Filmā Lukašenko. Zelta dibens tieši apgalvots, ka šī arēna Baltkrievijas vadītājam uzdāvināta. Filmas avots vēsta, ka būvniecību esot finansējusi Topuzida kompānija Tabak-Invest; miljonārs pats esot parādījies objektā un uzdevis jautājumus par celtniecību.

Viena no svarīgākajām saiknēm starp augstāko varu un nozīmīgākajiem uzņēmējiem Baltkrievijā – sporta atbalstīšana. Šīs jomas objektu celtniecība ir smags baltkrievu oligarhu pienākums. Pāvels Topuzidis laikrakstam Nasha Njiva atklātības brīdī negaidīti izpļāpājās: "Es nemīlu sportu. Es tam tik daudz naudas esmu iztērējis – desmitiem miljonu! Esmu uzbūvējis trīs hokeja pilis."

Ap 180 lieku biļetenu

Vēl viena Topuzida lojalitātes un īpašo attiecību izpausme pret Lukašenko ir viņa aktīva līdzdalība valstī izveidotās politiskās konstrukcijas noturēšanā. Vēlēšanu iecirkņu darbu oligarhs vadījis vairākkārt: ne tikai nervozajos Lukašenko pārvēlēšanu procesos, bet arī, piemēram, 2016. gada parlamenta vēlēšanu laikā.

"Suharevskas 101. vēlēšanu apgabala 347. vēlēšanu iecirknis iezīmīgs ar to, ka tā komisijas vadītājs ir neviens cits kā miljonārs Pāvels Topuzidis, kopā ar viņu – padotie no kompānijas Tabak-Invest. Tomēr par notikumu galveno varoni šeit lemts kļūt politiķim Alesjam Logviņecam, kurš vēlēšanu iecirknī ieradās kā novērotājs. Viņa domubiedrs kustībā Par brīvību Pjotrs Markelovs izpelnījās ievērību tikai uz īsu brīdi," pausts portālā Moyby publicētajā reportāžā "Anglijā tā ir demokrātija, bet pie mums – trīs metrus no galda drīkst stāvēt."

2016. gada parlamenta vēlēšanu pēdējā dienā no Logviņeca feisbuka konta iespējams uzzināt, ka komisijas priekšsēdētājs Pāvels Topuzidis un viņa vietniece Viktorija Lapšova, kura attiecīgajā brīdī kompānijā Tabak-Invest strādāja par direktora vietnieci ideoloģijas un tieslietu jomā, atteikušies viņam nosaukt nobalsojušo skaitu. Lapšovas atbilde uz šādu prasību bijusi: "Neteikšu, tāpēc ka negribu."

Portāls konstatē, ka vēlēšanu komisijas dalībnieki 12 "novērotājiem atteicās parādīt, vai vēlētāja reģistrācijas adrese sakrīt ar sarakstā, kur viņš liek savu parakstu, ierakstīto. Šis ir būtisks moments, jo gan Pjotram [Markelovam – red.], gan citiem neatkarīgajiem novērotājiem ir aizdomas, ka šajā iecirknī darbojas "karuseļnieki". Vienu no tādām aktīvistēm, pēc Markelova vārdiem, viņš pat centies iemūžināt video. Taču viss beidzās ar to, ka viņu aiz rokām izveduši laukā miliči. Varēja just, ka komisijas locekļiem viņš nervus kārtīgi pabojājis. Topuzidis neskopojās ar izteicieniem: "Vēlreiz mani nofotografēsi, es tev kameru sadauzīšu!" Vēlētāji, protams, no tādas ārdīšanās bija šokā. Tomēr ar Pjotra Markelova izvešanu laukā konflikts nebeidzās. Komisijas priekšsēdētājs, apspriedies ar kādu pa telefonu, nolēma sodīt visus novērotājus."

Ar vienbalsīgu vēlēšanu iecirkņa komisijas lēmumu viņiem visiem tika norādīts uz durvīm, palika vienīgi Alesjs Logviņecs un Bogdans Sokolovs – abi visu dienu uz milzīga vatmaņa atzīmēja katra vēlētāja numuru. Sekojošās Moyby publicētās reportāžas ainas turpināja noraut noslēpumainības plīvuru, kurā valsts elite tiecas tīt vēlēšanu procesu: "Skolā ieradās pieci darbinieki civilā (viens no viņiem ar kameru un, protams, sporta tērpā un naģeni galvā) un vēl četri formā (divi no viņiem bruņuvestēs, maz ko šie demokrāti perina). Sokolovu gandrīz uzreiz izveda no skolas, tomēr neaizturēja. Vienojās par to, ka kustības Par brīvību pārstāvis it kā atstās iecirkni, tomēr paliks koridorā pie foajē, kur notika balsošana.

Balsis skaitīja atbilstoši senai baltkrievu tradīcijai: klusi, ātri un bez izziņošanas. Un jūs cenšaties saprast, kā tā sanāk, ka no iepriekšējās balsošanas urnām biļeteni izlido glītās paciņās, tas ir, tie iemesti vienlaikus, bet viņš [Aleksandrs Skudakovs, bijušais ierēdnis, kas tobrīd sācis strādāt pie Topuzida, – red.] tajā pašā laikā prasa: "No kā atkarīga jūsu alga?"

Pēc klusās skaitīšanas mēs sagaidījām beigu protokola kopiju. Komisijas priekšsēdētāja vietniece to piestiprināja pie dēļa un steidza uz izeju. "Pagaidiet!" iekliedzās žurnālisti un novērotāji. "Šeit taču tikai iepriekšējā balsošana. Un kā gan ar šodienas rezultātiem?" Lapšova atgriezās, paskatījās uz protokola kopiju un nesavaldījās: "Bļin, tūlīt izdrukāsim!", fiksēja portāls, piemetinot: "Oficiālo un neatkarīgas novērošanas rezultātu atšķirība izrādījās acīs krītoša – Logviņecs bija uzskaitījis ap 180 liekiem biļeteniem šajā vēlēšanu dienā."

Raksta nobeigumu lasiet piektdienas, 21. janvāra, numurā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits