30 000 m2 kolekcija

Nami pēc atjaunošanas nes peļņu - es tos izīrēju." Kesenfelds saka, ka nezina, cik namu viņam īsti pieder. Skaitījis neesot, bet "ap 30 000 kvadrātmetru kopplatībā būs". Daudzi Liepājā ir pārliecināti, ka tieši viņam šajā pilsētā pieder visvairāk nekustamo īpašumu, lai gan viņš pats tā nedomā - "tie vienkārši atrodas redzamākajās vietās". Kur Kesenfelds ņem naudu? Tā ir mīkla, ko Liepājā atminēt gribētu daudzi. Uzņēmējs saka - naudas podu neesmu atradis. Sākot savus pirmos projektus, esot bijis pats sev investors. Lai īstenotu turpmākos, sameklējis labu partneri - Hipotēku banku. Apvienojot peļņu ar bankas kredītlīdzekļiem, arī izdodas īstenot arvien jaunus projektus, skaidro Kesenfelds. Ivaram Kesenfeldam pieder vairāki uzņēmumi un uzņēmumu daļas. Viņš ir arī viens no sabiedriskās organizācijas Liepājas koncertzāles atbalsta fonds dibinātājiem. Pērn visu uzņēmumu kopējais apgrozījums ir bijis vairāk nekā 3,7 miljoni latu. Kesenfelda un viņa kompanjonu īpašumi galvenokārt atrodas Liepājā. Taču viņam pieder arī Līgutu muiža Durbes pagastā un noskatīts īpašums Sabilē. Jā, un vēl dzīvoklis Maskavā, "netālu no Kremļa", kuru saimnieks izmantojot aptuveni reizi gadā. "Man patīk Maskava," - tā Kesenfelds skaidro šo ekstravaganci. Ar biznesu tam neesot saistības, bet uzņēmējs neizslēdz iespēju, ka kādreiz nākotnē varētu būt. Kesenfeldam pa priekšu iet Liepājas vēsturisko celtņu glābēja slava. Par atjaunotajiem namiem I.Kesenfelds saņēmis gan pilsētas tēvu pateicību, gan arhitektūras profesionāļu balvas, kurām šogad pievienojās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas gada balva labākajam kultūras pieminekļu apsaimniekotājam. Tāpēc Durbes pagasta priekšsēdētājs Uldis Strazds pats esot atbraucis uz Liepāju pie uzņēmēja un pierunājis, lai viņš muižu paņem. Jo citādi tā aizietu postā. Šis, saka Kesenfelds, nav vienīgais gadījums, kad īpašnieki, galvenokārt ārzemēs dzīvojošie, labprāt un par reālu cenu gatavi man pārdot savus īpašumus. Pašiem tie nav vajadzīgi, bet nolemt sabrukumam arī roka neceļas. Vecliepājas arhitekte Gunta Šnipke, kura neuzskaita, kas kuram pieder, tomēr atzina, ka "Kesenfeldam ir tiešām daudz īpašumu". Taču svarīgāk esot tas, ka tie atšķiras no daudziem citiem ar savu sakoptību un respektu pret vēsturiskām un arhitektoniskām vērtībām. LABĀK DARĪT UN KĻŪDĪTIES, NEKĀ RUNĀT 50 gadus vecs, 1,91 m garš un vēl diezgan sportisks (labprāt uzspēlē tenisu vai paslēpo) vīrietis - tāds patlaban ir Ivars Kesenfelds. Pēdējos gados uz viņa galvas nav manīts neviens matiņš (ja tādi ir, tad tiek rūpīgi noskūti), bet uz deguna parādījušās brillītes zeltītos rāmjos, kas nedaudz bērnišķīgajai milža sejai piešķir visnotaļ inteliģentu izskatu. Nedaudz rausta valodu. Pats smejas, ka, vienīgi krieviski runājot, šis defekts pazūd. Šo to par cilvēku liecina arī viņa humora izjūta (vai tās trūkums). "Kad puika brauca uz Londonu, mana vecā omīte viņam saka: tā ka tu man vilktu kājās gumijas galošas!" Aigars nesaprot, kāpēc. "Tad, kad es 1925.gadā biju Londonā, tur bija briesmīgi dubļi!" Ne vienmēr Kesenfelda asprātības izceļas ar smalkjūtību. Dēls saka: "Reizēm tēvs nespēj atturēties no pārsteidzīgiem izteikumiem un ironijas." Uzņēmēja draugs Gunārs Silakaktiņš mēdz atstāstīt šādu gadījumu: "Pirms gadiem pieciem Ivars Rīgā bijis pie kāda uzņēmēja un pa jokam šim teicis: tev tāds glīts kabinets, bet rakstāmgalds nav labā vietā - snaiperim tieši zem stobra... Kad nākamreiz aizbraucis pie viņa, pamanījis, ka rakstāmgalds pārvietots citā stūrī." Ivars Kesenfelds dzīvo ezermalā Kaļķu ielā savu vecāku celtajā mājā, kas tā arī vēl neesot sagaidījusi remontu. Pie mājas Ivara Kesenfelda vecāki savulaik tikuši ne tāpēc, ka audzēja tulpes, bet tāpēc, ka Ivara mamma bija pirmā, kas liepājnieces aplaimoja ar ķīmiskajiem ilgviļņiem. Ilgviļņu sastāva kodīgo smaku Ivars atceroties vēl šodien, bet "par ilgviļņiem māju toreiz ātri varēja uzcelt". Vai tāpēc, ka vecāki bija tik ļoti aizņemti, vai tāpēc, ka Ivars toreiz bija tipisks zelta jaunatnes pārstāvis, vai, kā saka viņš pats, jaunības muļķības dēļ, bet astoņpadsmit gadu vecumā puisis sapinās ar kompāniju, kas viņu noveda cietumā. Par šo tematu Ivars Kesenfelds izsakās ārkārtīgi skopi, tikai bilst, ka "viss, kas ar mani ir noticis, ir mans". To, ko tajā laikā nācies pārdzīvot viņa vecākiem, gan sapratis tikai tad, kad pašam bērni bijuši tajā vecumā. Dēls saka: tēvam labāk patīk darīt un kļūdīties, nekā desmit gadus runāt, kā būtu, ja būtu. "Viņš ir nepacietīgs, vienmēr grib ātru rezultātu. Nevis ko es no tā iegūšu nākamgad, bet ko es iegūšu rīt līdz pusdienlaikam."Šajā ziņā abi esot līdzīgi. Aigars ir pārliecināts, ka ar šo tieksmi ātrāk var sasniegt rezultātu, tēvs ir bijis tikai ieguvējs. Varbūt palīdzējusi intuīcija. "Tēvs ir it kā pretrunīgs cilvēks. No vienas puses, liekas, ka grib tikai naudu pelnīt. Bet viņš arī grib pilsētas kanālmalā uzstādīt vecas vējdzirnavas un muzejam par velti piedāvā telpas.""Īstenībā," padomājis saka Aigars, "tēvs ir prognozējams cilvēks ar skaidri redzamu vērtību skalu, kurā pats galvenais - radīt pievienoto vērtību. Un vēl. Tēvs nespēj apstāties. Ja viņš ilgāk par piecām dienām neko nedara, kļūst slims." Gunārs Silakaktiņš, ar kuru Ivars Kesenfelds mēdz kopā apspriest kārtējo darījumu vai vienkārši atpūsties, ar patiesu baudu stāsta par kopīgajiem braucieniem Rīgas-Maskavas vilcienā, kad Ivarā pamostoties dziļi apslēptais dāsnā labdara gars (šajā sakarībā nāk prātā vēl kāds izteikums par Ivaru Kesenfeldu - viņš neesot skops, bet taupīgs) un vilciena restorānvagonā viņš ceļabiedriem mēdzot uzsaukt aukstu šņabi un pankūkas ar melnajiem ikriem. BIZNESĀ ARĪ ĢIMENE Parasti cenšos ar radiem nekrāmēties, neslēpj Kesenfelds, bet tā nu ir sagadījies, ka viņa uzņēmumos strādā gan paša dēls un meita, gan znots, gan sieva. "Taču ne jau tāpēc, ka viņi ir mani radi, bet tāpēc, ka viņi to var," uzsver Kesenfelds. Aigaram Kesenfeldam, kurš tagad studē Rīgas Ekonomikas augstskolā, pērn vēl gandrīz pusgadu bija jāmācās Rīgas 1.ģimnāzijas 12.klasē, kad viņš kļuva par tēva jaunuzceltā Liepājas kinoteātra Balle direktoru. "Ja būtu redzējis kādu, kas to var izdarīt labāk par manu dēlu, būtu viņu pieņēmis. Bet neredzēju." Acīmredzot tēva cerības dēls attaisnoja, jo nu jau divām kinozālēm blakus top vēl divas. Kāds uzņēmēja paziņa izteicās, ka tēvs esot dēlu mazliet ekspluatējis, jau tik jaunam uzkraujot atbildību par kinoteātri. Aigars patiešām ne tikai bija, bet arī izskatījās pēc skolēna direktora krēslā. Pats gan viņš saka: "Tēvs man deva iespēju pieņemt lēmumus, tagad varu teikt, ka 20 gados esmu pieredzējis nesalīdzināmi vairāk nekā daudzi mani vienaudži." Tēvs arī nekad neesot viņu uz kaut ko spiedis, tikai vienmēr brīdinājis: "Izdomā līdz galam." Kad Aigars un viņa vecākā māsa Sigita vēl bijuši bērni, bieži vien vecākus redzējuši tikai īsi pirms gulētiešanas. Toreiz gribējies būt vairāk kopā ar viņiem, bet tagad esot iemācījušies retās tikšanās reizes kaut kā padarīt pilnvērtīgākas. Aigars tagad paralēli mācībām Rīgas Ekonomikas augstskolā joprojām darbojas arī tēva uzņēmumā. STRĪDI PAR ROŽU LAUKUMU Kesenfelds simpatizējot Jaunajam laikam, kaut gan strikti norobežojas no partijas Liepājas nodaļas, kuru, pēc Kesenfelda ieskatiem, kā leļļu teātrī raustot daži cilvēki. Pats nav nevienas partijas biedrs. Uz jautājumu, kad par tādu kļūs, parasti attrauc: "Liecies mierā!" Kad prasu, kāpēc, viņš saka: "Nesanāk. Man daba nav tāda. Neesmu diplomāts, bieži vien pasaku, ko domāju. Un vispār - man patīk darīt konkrētas lietas, kur es redzu iznākumu." Viens no partijas līderiem Māris Gulbis uzskata, ka Ivars Kesenfelds ir kolorīta persona, ļoti impulsīvs, maksimālists. "Taču," bilst Gulbis, "mēs Latvijā esam tikai 2,3 miljoni, tāpēc vairāk vajadzētu meklēt kompromisus. Galu galā gudrākais vienmēr piekāpjas." Māris Gulbis, kurš desmit gadus no savas dzīves arī pavadījis Liepājā, atzīst, ka Ivars ir īsts savas pilsētas patriots, kurš uzskata, ka Liepāja ir pati skaistākā pilsēta pasaulē. Allaž ar viņu iznākot strīdēties par to, kādai Liepājai vajadzētu izskatīties. Par to, ka Liepājas attīstībai patlaban ļoti nepieciešams dinamisms, abi esot vienisprātis. "Ivaram vairāk vajadzētu padomāt par sabiedriskām aktivitātēm. Arī par mecenātismu un iesaistīšanos labdarībā." Ar Jauno laiku savā ziņā saistīts arī nesenais skandāls, pēc kura pieklususi bijušā ļeņinekļa laukuma apbūves iecere. Tas atrodas Rožu laukuma austrumu pusē, blakus viesnīcai Līva. Kesenfelds kopā ar partneriem Aivaru Burģi un Andri Griģi bija iecerējuši tur uzbūvēt iespaidīgu tirdzniecības un sabiedrisko centru ar apakšzemes garāžām. Taču jau pēc tam, kad sabiedriskā apspriešana bija beigusies un pašvaldība akceptējusi būvniecības ieceri, sākās dīvaina jezga: vieniem nepatika projekts, citi protestēja pret koku izzāģēšanu, kas būtu neizbēgama, vēl citi bija pret jebkādu būvniecību. Protestos un piketos aktīvi iesaistījās tieši Jaunā laika aktīvisti. Lai arī Kesenfelds dusmīgs saka: "mana enerģija pieaug desmitkārtīgi, ja kāds grib man aizliegt kaut ko, ko esmu atzinis par labu", pagaidām uzņēmējs un viņa partneri laukumā plāno ierīkot tikai maksas autostāvvietu. ARĪ PODU NO KOKA?! Pēc profesijas Ivars Kesenfelds ir būvnieks, beidzis Rīgas celtniecības tehnikumu. Strādājis par darbu vadītāju, bet, tiklīdz radusies iespēja, nodibinājis celtniecības kooperatīvu. Par nekustamo īpašumu karali, kā viens otrs viņu dēvē, vai vecu māju kolekcionāru, kā sevi dēvē viņš pats, uzņēmējs pamazām kļuvis tajā brīdī, kad pieķēries vienam no Liepājas arhitektūras pieminekļiem - XVIII gadsimta dzīvojamai mājai, kurā pašreiz atrodas restorāns Pastnieka māja. Toreiz, 1993.gadā, darījis to, īsti vēl neapjaušot, ko nozīme pa baļķim vien izārdīt māju un pēc tam tāpat to salikt kopā. Tieši tajā laikā arī sākusies draudzība ar vēsturnieku un pieminekļu aizsardzības inspektoru Gunāru Silakaktiņu. Viņš tik cītīgi uzraudzījis būvdarbus, ka vienā reizē ne pa jokam nokaitinājis Ivaru Kesenfeldu, kurš sācis kliegt: "Vai podus un izlietnes arī taisīsim no koka?!" Nozvērējies, ka nekad mūžā neko tādu vairs nedarīs, pēc neilga laika I.Kesenfelds ķērās klāt citai vēsturiskai ēkai - XIX gadsimta noliktavai jeb siļķu brāķim, kas vēlāk kalpojusi arī kā cirka ēka. Iegādājies to pašvaldības rīkotajā izsolē. Vairāk pretendentu uz šo ēku nav bijis, un dažs labs pat runājis, ka Kesenfeldam kaut kas nav kārtībā ar galvu, ja reiz tādu graustu nopircis. Taču izrādījās, ka Kesenfeldam ar galvu viss ir labākajā kārtībā, un deviņdesmito gadu beigās izaugušais komplekss Māja joprojām ir viena no glītākajām un interesantākajām būvēm Liepājā, kas izpelnījusies arī Arhitektu savienības godalgu. GALVENAIS - LABS ĪPAŠUMS UN PROJEKTS "Ar pirkšanu un pārdošanu es neaizraujos. Galvenais ir iegūt labu īpašumu un pēc tam - labu projektu," apgalvo Kesenfelds. Uzņēmēja un viņa kompanjonu īpašumā ir daudzas vēsturiskas ēkas: vecā Liepājas apavu fabrika, vairākas ostas noliktavas, no kurām vienai projekts jau gatavs - tur būšot muzejs, jahtu servisa centrs un viesnīca ar atpūtas kompleksu. Nopirkta vēl viena nolaista Liepājas agrīnā jūgendstila ēka, kas pārtaps ekskluzīvā dzīvojamā mājā, Pētera I namiņš. Sastatnes ieskāvušas arī bijušo navigācijas skolu, kas ilgus gadus stāvēja tukša un pamesta. Viens no pēdējiem iegādātajiem namiem ir bijušais tirdzniecības centrs Kurzeme, kas gandrīz desmit gadu ir pirkts un pārdots, pabūdams gan Interskonto, gan norvēģu biznesmeņu rokās, bet vēl līdz šai vasarai tukšs un pamests slējās pašā pilsētas centrā. Ja līdz pavasarim to izdosies pienācīgi atjaunot, Kesenfelda akcijas liepājnieku acīs celsies, jo pamestā ēka gadiem bijusi kā dadzis acīs katram sevi cienošam liepājniekam. Taču viens projekts, ko Kesenfelds sācis kopā ar arhitektu Andri Kokinu, atšķiras no līdzšinējiem. Šoreiz runa nav par vēsturisku ēku. Klajā vietā jūras pusē, Klaipēdas šosejas malā, iecerēts pilnīgi jauns dzīvojamo māju rajons. Zemes gabals jau rezervēts, tā detaļplānojums apstiprināts un arī skiču projekts gatavs. Nākamgad varētu sākties celtniecība. Iespējams, ka līdz ar to sāksies arī jauna ēra Liepājas nekustamo īpašumu karaļa Ivara Kesenfelda profesionālajā darbībā.