35 gadu bezmiegs

Nav grūti uzminēt, ka šī varētu būt tā pati vieta, kur risinās Alberta Bela romāna Bezmiegs notikumi: «Piegājis pie loga, ieraudzīju kādu sievieti skrienam no ezera puses. Pēc dažiem soļiem viņa atskatījās, pagriezusi galvu un plecus, slaidais stāvs pelēcīgā boloņas lietusmētelī uz brīdi sastinga, tad viņa atkal metās uz priekšu. Izskatījās, ka viņa gribētu mesties kādā mājā vai pagalmā, to noprast nebija grūti, turklāt bezmiegs bija saasinājis manus jutekļus.» Fotogrāfijās iemūžināti divi jauni cilvēki. Viņam mugurā īsa ādas jaka, balts krekls, kaklasaite. Rūpīgi kopta bārdiņa. Viņai mētelītis līdz celim, lakatiņš ap kaklu, tumši ādas cimdi. Dažos attēlos viņu tuvplāni. Vienā liekas, ka abi spēlē sunīšus, katrā ziņā tas ir neass. Fotogrāfiju autors ir tagadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Tās tapušas kā studijas viņa nākamās sievas Ievas Šmites Mākslas akadēmijas diplomdarbam. Attēlos redzams rakstnieks Alberts Bels un viņa sieva Anda. Ir 1967.gads. Pirmais stāstu krājums Spēles ar nažiem jau iznācis. Romāns Bezmiegs nupat pabeigts. Un, kaut gan Alberts Bels, kā raksturo Imants Lancmanis, fotogrāfijās ir «saspringts, bet šķietami bezbēdīgs», tobrīd vēl nav zināms, ka iecerētā diplomdarba glezna netiks uzgleznota, Bels nesaņems Maskavas Augstāko scenāristu kursu diplomu un līdz Bezmiega izdošanai tā sākotnējā veidolā būs jāgaida trīsdesmit pieci gadi. SVAIGS PIENESUMS LATVIEŠU LITERATŪRĀ Esam sarunājuši satikties saulainā pavasarīgi siltā janvāra priekšpusdienā. Ienākdams kafejnīcā, Alberts Bels nu jau bez bārdas un trīsdesmit piecus gadus vecāks priecīgs rāda nupat iznākušās grāmatas eksemplāru. Arī pats vēl neesot apskatījis. Pirmoreiz romāns Bezmiegs izdots tāds, kādu Bels to uzrakstīja 1967.gadā. Klāt pievienots autora priekšvārds un 1971.gada ekspertu komisijas atzinums par romāna pretpadomju raksturu. «Tolaik man bija tikpat gadu, cik tev,» norādījis, ka nav jēgas vienam otru uzrunāt ar jūs, viņš smaidot piebilst. Kā savā Latviešu literatūras vēsturē atzīst kritiķis Guntis Berelis, Bezmiegs ir viens no sarežģītākajiem un ekstravagantākajiem Alberta Bela darbiem. «Biju daudz strādājis pie formas, lai romāna kompozīciju padarītu mazāk lineāru,» nupat iznākušā romāna ievadā atzīst arī pats autors. «Izmantoju modernās prozas elementus teksta uzbūvē.» Un kautrīgi piebilst: «Šķiet, ka toreiz Bezmiegu varēja uzskatīt par saturiski svaigu pieteikumu.» Pamīšus ar kafiju iemalkodams tekilu, Bels teic, ka formas un kompozīcijas jautājumi viņam allaž bijuši tuvi. Un tieši tos, nevis politiku («par to tāpat mēs bijām vienisprātis») viņš labprāt apspriedis gan ar Latvijas, gan no ārzemēm atbraukušajiem kolēģiem. «Tagad visi ir vairāk katrs par sevi,» viņš piebilst. Guntis Berelis Bezmiegu raksturo kā kolāžu, ko «veido septiņas nodaļas, katrā nodaļā - septiņi teksta fragmenti. Jo sevišķi iespaidīgi ir «monologi naktī» - atsevišķu personu, kas reprezentē dažādus laikmetus un sociālos slāņus, iekšējie monologi vai grēksūdzes... Romāns atgādina laika labirintu.» Atliek tikai minēt, kādu iespaidu Bezmiegs būtu atstājis latviešu literatūrā, ja būtu izdots jau tolaik. NEPUBLICĒJAMS SATURS UN FORMA 1968.gada februārī Bels Bezmiega manuskriptu iesniedza žurnāla Karogs redakcijā, taču tas drīz vien tika noraidīts. Bels sāka mācīties Augstākajos scenāristu kursos Maskavā, kuru diploms varētu nodrošināt, piemēram, redaktora vietu kinostudijā, un Rīgā uzturējās reti. Pēc gada viņš manuskriptu iesniedza žurnālam Zvaigzne. Taču gan pa oficiāliem, gan aplinkus ceļiem informācija par Bezmiega «nepublicējamo» formu un saturu jau bija apceļojusi visas redakcijas. Tāpat neveiksmīgs un tāpat bez jebkāda oficiāla pamatojuma, jo darba recenzēšana atkal izpalika, bija arī mēģinājums romānu iesniegt izdevniecībā Liesma. Nepatikšanu vadzis pildījās. Jau 1965.gadā Bels televīzijā atļāvās izteikties par cenzūru un nekavējoties kļuva par televīzijā nerādāmu personu, kaut gan nekādas citas sankcijas nesekoja. Kā žurnālā Karogs atminas Māris Čaklais, drīz pēc Prāgas pavasara notikumiem rakstnieku kopsapulcē 1968.gada 9.decembrī Bels uzstājies ar pavisam ķecerīgu runu: «Šodien, kad visdrošākais satiksmes līdzeklis ir tanks, es tomēr riskēju atbraukt no Maskavas lidmašīnā. Un tagad ar bažām skatos uz to koka kuģi, uz prezidiju, un atceros Arvīdu Janoviču Pelši, kurš no šīs tribīnes ne reizi vien ir gāzis pērkondārdus.» Un par cenzūru: «Cenzūra ir rakstnieku dzimtbūšana. Kad 1861.gadā Krievijā atceļ dzimtbūšanu, Latvijā tas izdarīts jau pirms 40 gadiem. Arī cenzūra reiz būs noiets etaps, un nekas nenotiktu, ja cenzūru Latvijā atceltu 40 gadus agrāk.» Rakstnieku savienības kopsapulcē piedalījās gan LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss, gan PSKP CK atbildīgais darbinieks Aivars Goris, taču pat bez viņu klātbūtnes publiska vēršanās pret Politbiroja locekli Pelši un rakstnieku stāvokļa salīdzināšana ar dzimtļaudīm nevarēja palikt bez sekām. «Es nezinu, vai tā ir patiesība, drīzāk tāds nostāsts,» tagad smej Bels. «Bet drīz pēc tam man stāstīja, ka it kā ikreiz, kad kādā no republikām kritizēts kāds no Politbiroja, par to ziņots uzreiz PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam. Kad Brežņevs izlasījis ziņojumu par manu runu, viņš teicis: «Nu, bet tā taču arī ir.»» Partijas un Valsts drošības komitejas pārstāvjiem laikam tā vis nelikās. Tajā pašā 9.decembra latviešu padomju rakstnieku kopsapulcē LKP CK sekretārs Jurijs Rubenis referātā Par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsdienu latviešu padomju daiļliteratūras stāvokli un tās turpmāko attīstību neganti nokritizēja visus, kas «noslīdējuši partijas vadītājiem nepieņemamās pozīcijās». Noslīdējuši izrādījās gan dramaturgs Gunārs Priede, dzejnieki Imants Auziņš, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica un Māris Čaklais, gan prozaiķi Laimonis Purs un Alberts Bels. Kaut gan Bels jau bija uzrakstījis diplomdarba scenāriju, Augstāko scenāristu kursu diplomu viņš tā arī nesaņēma. Diplomdarba ieceri nācās mainīt arī Mākslas akadēmijas studentei Ievai Šmitei - šāda noslīdējuša rakstnieka portreta gleznošana nebija pieļaujama. EKSPERTU KOMISIJAS SPRIEDUMS Taču īstais bezmiegs vēl tikai sākās. 1970.gadā Albertu Belu vēlējās satikt ārzemju latviešu pāris, kas viesojās pie Rīgas radiem. Bezmiega priekšvārdā Bels apraksta šo tikšanos kā abpusēju aizdomu cauraustu nepieteiktu interviju. Turklāt izrādījās, ka viņi jau zina par «nedrukājamo» romānu. «Es nevēlos nosaukt viņu vārdus,» tagad Bels atzīst. «Viņa ir cienījama kundze un dzīvo Zviedrijā.» Uz jautājumu, vai Bels nav iecerējis manuskriptu izdot Rietumos, viņš atbildējis noliedzoši. Taču romāns jau bijis pie ārzemju viešņas. Viņas radiniece, būdama pazīstama ar kādu no rakstnieka kolēģiem, bija tikusi pie Bezmiega eksemplāra un uz savu roku sākusi rīkoties, mēģinot manuskriptu nogādāt pāri robežai. Bels bez jebkādām aizdomām devās uz Kurzemi rakstīt savu nākamo romānu Būri (1972). Atgriežoties Rīgā, viņš saņēma pavēsti ierasties VDK. Un tur viņu gaidīja gan romāna manuskripts, gan apsūdzība, ka viņš ticies ar emigrantiem, lai viņi nogādātu romānu ārzemēs. Šī apsūdzība izrādījās ar baltiem diegiem šūta, un 1970.gada rudenī varas iestādes ķērās pie romāna satura. Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Kaķītis vismaz divpadsmit Bezmiega epizodēs esot saskatījis ko pretvalstisku vai pornogrāfisku: «Es skūpstīju Dinas seju, lūpas, kaklu, es skūpstīju viņas vēderu...» «Kad es Kaķītim vaicāju, vai viņš nezina, ka sievietēm tas patīk, un vai viņš ar savu sievu tā nedara, viņš nosarka,» smaidot atminas Bels. Taču komisijas tiesu - literatūrzinātniskās ekspertīzes veicējiem, kas laikā no 1971.gada 10.marta līdz 15.aprīlim veica romāna «literatūrzinātnisko ekspertīzi», uz jokiem prāts nenesās. Ekspertu komisijas atzinumā, ko parakstījuši biedri Rīgas Politehniskā institūta Partijas vēstures katedras vadītājs Krauliņš Kārlis Jāņa dēls, vēstures zinātņu kandidāts Himelreihs Ludis Pētera dēls, Rīgas Politehniskā institūta Zinātniskā komunisma katedras vecākais pasniedzējs Ķīlis Arvīds Jāņa dēls un LPSR Ministru padomes Galvenās pārvaldes valsts noslēpumu aizsardzībai presē daļas priekšniece Ramute Vilma Kārļa meita, paziņots: «Vispār jāsaka, ka Bela romānā Bezmiegs nav mākslas tēlu, ir tikai dažādas frāzes, kas bieži vien izteiktas murgu vai tenku formā... Tas patiesībā nav romāns, bet padomju varai naidīgs pamflets.» Tomēr pats Bels uzskata, ka būtiskākie padomju varas nepatikas iegansti ekspertu komisijas slēdzienā nav minēti. Kā vienu manuskripta vajāšanas iemeslu viņš uzskata pensionētā čekista Alfreda Novika tēla izmantošanu, rakstot par noslēpumaino pensionāru Jauniku, kura «pagalmu apjoza augsta dēļu sēta, divarpus metrus virs zemes tai apkārt jozās dzeloņstieples divkāršā rindā kā durstīgu ezīšu sargbataljons. Vārtiņi bija cieši aizslēgti, un sētā gulēja baismīgs dogs Koba. Nikns un nevaldāms briesmonis... Jauniks bija dīvains un noslēpumains tips, es nezināju, no kurienes viņš ieradies, no kādas puses atbraucis, ar ko nodarbojas. Viņš bija pensionārs, un, ieraugot viņu pirmo reizi, man dvēselē nogūlās neizprotams satraukums, it kā es būtu sastapis cilvēku, kas glabā sevī lielu noslēpumu.» Tieši glābdamās no Jaunika, romānā iebēg un pie Edgara Dārziņa nonāk «morāli paklīdusī meitene» Dina. Par otru nežēlastības ieganstu Bels uzskata okupācijas tēmu. «Mūsdienu» epizodes romānā mijas ar pagātnes ainām gan no Edgara Dārziņa bērnības, gan pavisam senas pagātnes - vācu krustnešu ienākšanas tagadējās Latvijas teritorijā. Tas, ko ekspertu komisija nodēvēja par «dažādi tulkojamu zemtekstu», patiesībā bija visai skaidri nolasāma norāde uz visu okupāciju un kolonizāciju vienādo dabu. Bels atzīst, ka šo tēmu iedvesmojusi iepazīšanās ar Nirnbergas tribunāla materiāliem, kad viņš aptvēris, cik daudz kopīga ir nacistiskās Vācijas varas iestāžu pārvācošanas plāniem un Padomju Savienības politikai. Kaut gan Bels vēl arvien ir pārliecināts, ka varbūt kādas dīvainas sagadīšanās pēc Prāgas pavasara gaisotnē romāns tolaik tomēr būtu varējis iznākt, pārlasot ekspertu komisijas atzinumu, ir skaidrs, ka Bela liberālais ideālisms un apziņas brīvība pa šiem gadiem nav gājusi mazumā. Liekas, tieši Bela vēlme dzīvot savu dzīvi izraisījusi ekspertu komisijas vislielāko nepatiku: «It sevišķu uzbrukumu autors vērš pret «brīvības» būtību, atsevišķās vietās neizdarot nekādu atšķirību starp buržuāzisko un sociālistisko.» Pēc komisijas ieskatiem, Bels «apmelo padomju cilvēka morālo un politisko briedumu» un «sociālistisko darbu». Komisija nespēja samierināties ar romānu, kurā sastopams cilvēks, kam «ir riebums pret ārišķīgām kopības izpausmēm, rada savu morāli četrās sienās, kādu - gar to nav nevienam daļas. Viņa domu brīvība - tā ir nebrīve šīs domas kaut kā izteikt, vērst darbībā. Savas istabas sienās ieslēgtās neatkarības aizsardzība ir reizē priekšnoteikums personības saglabāšanai un reizē tās grāvēja. Tāds ir domājoša cilvēka liktenis,» jau pēc romāna apcirptā varianta publicēšanas astoņdesmito gadu beigās to trāpīgi raksturoja kritiķe Dace Ūdre. MĀJIENU SPAIDI Kaut gan apvainojumi bija nopietni, tāda izrēķināšanās kā 1962.gada tiesas prāva pret pretpadomju dzejoļu rakstīšanā un pretpadomju literatūras glabāšanā apsūdzēto Knutu Skujenieku un pretpadomju literatūras glabātājiem un izplatītājiem Viktoru Kalniņu, Jāni Rijnieku, Gunāru Rodi un Uldi Ofkantu nesekoja. Maskavā jau bija iznācis Bela romāna Izmeklētājs tulkojums, tā 100 000 eksemplārus izpārdeva četrās stundās. Laikā, kad ekspertu komisija sacerēja savu atzinumu, žurnālā Zvaigzne turpinājumos sāka publicēt romānu Būris. Bezmiegs oficiāli nekad netika aizliegts, ieteikumi to nepublicēt (arī ārzemēs) tika doti mājienu formā. Un kā liegums publicēt citus darbus. «Romāna Sitiens ar teļādu manuskripts jau bija izdevniecībā,» atminas Bels. «Mašīnrakstā, ar pareizajām atstarpēm, attālumiem no lappuses malas, neviens burts nebija izsmērēts, jo arī to toreiz ļoti skatījās. Tomēr teica, ka esot jāpārraksta. Neesot brīvais piesitiens aiz komata. Tajā pašā dienā līdz vakaram. Protams, ka tas nebija iespējams.» Pirmoreiz Bezmiegs tika nodrukāts 1986.gadā žurnālā Karogs. Padomju Savienībā bija sākušās pārmaiņas (vai sabrukšanas pēdējais posms), tomēr arī tad Belam romāna tekstu nācās rediģēt. Rezultātā zuduši ne tik daudz politiskie zemteksti, cik «huligāniskais asums», kas piemita oriģinālam. «Huligāniskais asums» un apziņas brīvība nav ļāvusi romānam pa šo laiku novecot. Romāna bezmiega mocītā Edgara Dārziņa izvēle mūsdienās ir tikpat būtiska kā 1967.gadā: «Man ir visas iespējamās brīvības, biedrošanās brīvība, vārda brīvība, preses brīvība, man ir visas iespējamās tiesības, tiesības uz darbu, tiesības uz atpūtu, man ir viss, man atliek tikai ražot, ražot un vēlreiz ražot, man atliek kļūt visvisbagātākajam, visvispaēdušākajam, visvisautomobiliskākajam, visviskosmiskākajam, man atliek tikai ražot, lai divu krēslu vietā es varētu sēdēt uz pieciem, lai vienas šniceles vietā es varētu apēst trīs, lai divu uzvalku vietā man būtu seši, lai desmit kreklu vietā man būtu divdesmit krekli, lai trīs kurpju pāru vietā man būtu seši pāri kurpju (..), lai man būtu personiskā lidmašīnīte.» - «Pārdodam rokas, kājas, smadzenes, laiku pārdodam, (..) pārdodam gribu, nervus, veselību, pārdodam, pērkam lietas, (..) jo mums būs vairāk lietu, jo saulaināka būs nākotne, jāražo, jāsteidz vairāk pirkt, pārdot, gaidīt, kad beidzot peldēsimies labklājībā, paklājos, automobiļos, šampaniešos.» SAULLĒKTS Alberts Bels vairs nedzīvo Mežaparkā. Agri no rīta piebraucu pie mājas Mārupes ielā Pārdaugavā atdot 1967.gadā uzņemtās fotogrāfijas. Neliels divistabu dzīvoklītis. Tajā «viss pakārtots darba komfortam», tāpat kā Bezmiega Edgara Dārziņa istabā. Uz galda istabas vidū rūpīgās kaudzītes salikts iesākts manuskripts. «Jābrauc mājās strādāt,» vakar atvadoties Bels teica. Rakstot šo rakstu un redakcijā aplūkojot vecās fotogrāfijas, mums radās doma nofotografēt Albertu Belu tajā pašā vietā, kur tapa Ievas Šmites diplomdarbam paredzētie uzņēmumi. «Nē,» Bels smaidot, tomēr noteikti saka. «Es negribu atgriezties vietā, kur esmu bijis laimīgs.» Priekšnamā pie sienas piesprausts vēl viens melnbalts attēls. Tie paši jaunie cilvēki.