7 iemesli, kāpēc mīlēt Ojāru Vācieti

Tātad šogad bija jāuzvar Vācietim. Tomēr izredzes bija patiesi mazas. Līdz ar atskārtu, ka dzejniekam Ojāram Vācietim šogad apritētu 70 gadi, līdzi vilkās kādam netīkamas, citam brīžiem nepatīkami patīkamas atmiņas un labprātāk aizmirstamas ainiņas. Acīmredzot vēloties Vācieša uzvaras izredzes stiprināt, tika nolemts šo gadu nokristīt dzejnieka vārdā un valdība divām ministrijām - Kultūras un Izglītības - piekodināja gādāt, lai Ojāra Vācieša gada izsludināšana nebūtu tikai formāls žests. Tā vien gribas to nodēvēt par Lāča (Viļa Lāča vārdā nosaukto) pakalpojumu. Var jau būt, ka ministrijām ir pa spēkam novērst valstiska mēroga nepiedienīgus žestus, tomēr itin drīz izrādījās, ka patiesais ienaidnieks slēpjas un formāli žestikulē pavisam citur. Noras Ikstenas teiktais Ministru kabineta sēdē, ka, "nosaucot šo gadu O.Vācieša vārdā, paveras plašākas iespējas runāt par šī dzejnieka daiļradi. Atgādināt, ka O.Vācietis mēģināja samērot savu personīgo sirdsapziņu ar tautas sirdsapziņu, un tas viņam dārgi maksāja," pārklausīšanās vai pārrakstīšanās rezultātā ziņās pārvērtās par: "Ojārs Vācietis simbolizē valsts un personīgās sirdsapziņas saskaņu. Būtu labi, ja caur šā gada izsludināšanu tāds princips ieietu mūsu dzīvē." Savukārt šo izteikumu, piejaucot klāt kultūras ministres Ingunas Rībenas teikto, izdevās noīsināt līdz: "Ojārs Vācietis ir mūsu sirdsapziņa" vai kaut kam tikpat nesaprotamam, patiesi formālam. Protams, šāds vispārinājums var uzvilnīt svētas dusmas, un gāja vaļā. Ka Vācietis patiesībā bijis kolaboracionists, ka būtu pelnījis nāvessodu u.tml. Paklusām turpinājās gatavošanās jubilejas pasākumiem novembrī, grāmatu veidošana un citi priekšdarbi. Daudz skaļāki bija strīdi, lamāšanās, siekalu šķiešana televīzijas ēterā, interneta plašumos, pat kaut kādi vāri viedokļu apmaiņas mēģinājumi drukātajā presē. Vissmagāk norāvās Ilmārs Šlāpins par rakstu Sirdsapziņas noplēšamais talons žurnāla Rīgas Laiks aprīļa numurā. Pārlasot rakstu vērīgāk, varētu gan rasties vismaz aizdomas, vai tiešām raksta autors piekrīt visām paša piedāvātajām Vācieša darbības vērtējuma versijām vai varbūt nevienai. Taču tās jau ir nianses, kas ātri aizmirstas. Jubilejas gads ir sasniedzis kulmināciju. Un izskatās, ka beigsies labi. Uzdancos visi, izņemot Vācieti. Un ir jau arī iemesls - ar skaļu runāšanu it kā par Vācieti izdevies vēl kādu brīdi paklusēt par sevi un sirdsapziņu. Savējo. 1956. TĀLU CEĻU VĒJŠ Nekad nebūtu domājis, ka viņš bija tik jauns - tas ir pirmais, kas iešaujas prātā. 1955.gada 25.novembrī Ojārs Vācietis raksta vēstulē: "Veselību esmu sabeidzis galīgi, un krājums ies iespiešanā līdz 5.decembrim, apmēram. Viņu sauks (galīgā redakcija) Tālu ceļu vējš..., tajā būs ap 2300 rindu, vāks būs tumši zilā krāsā un iekšpuse, Tu jau zini, vienmuļi pelēkos toņos. Tā viņš iet." Un vēl: "Lasītāji raksta vēstules uz šo klubu, un klubs trenkā mūs uz tikšanos ar tiem. Pagājušā tāda veida lieta notika nekurinātā lielā zālē, un divu stundu laikā paspēju smagi saaukstēties... strādāju naktīs un tagad nedēļu mokos ar sliktu miegu un arī ar bezmiegu - nervi." Kad iznāk pirmā grāmata Tālu ceļu vējš, Ojāram Vācietim ir 23 gadi, students. Tā ir Silvijas Plātas, Ježija Kosinska, Malkolma Bredberija, Kendzaburo Oe, Leonarda Koena, Borisa Strugacka, Pēra Ūlova Ēnkvista paaudze. Kad beidzas Otrais pasaules karš, Vācietim ir 12 gadi. Izjust, kaut vai atcerēties ilgas pēc normalitātes, mierīgas dzīves arī mūsdienās nevajadzētu būt pārāk grūti. "Viņa ticība ideālam un naivā paļāvība gaišās nākotnes solījumiem piesātināta ar īstu, neviltotu sirdsdegsmi, ar dziļu personisku ieinteresētību dzīves atveseļošanā pēc kara," ierakstīts trīssējumu Latviešu literatūras vēsturē. Sirdsdegsme sastopas ar īstenību 1956.gada rudenī, Ungārijas sacelšanās laikā. 23.oktobrī Budapeštā sākās strādnieku un studentu dumpis, sešpadsmit punktu uzsaukumā tika pieprasīta brīvība, uzlabota pārtikas apgāde, drošības policijas darbības izbeigšana, padomju ietekmes pārtraukšana u.tml. Sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, ziņas par to nonāca arī Padomju Savienībā. Jau 1956.gada 30.oktobrī Vācietis rakstīja: "No grāmatas [Tālu ceļu vējš] man pašam, ar nedaudziem izņēmumiem, visi dzejoļi ir apriebušies līdz kaklam." Un vēl: "Cik es būtu laimīgs, ja varētu nomirt uz Budapeštas barikādēm, bet tas jau ir zināms un robežu sargā lieli spēki, lai tas nevarētu notikt. Ungārijā netiek ne caur Bulgāriju, ne caur Čehoslovākiju, (..) ko lai raksta šādās reizēs? Ko lai dara? Un tur mūsu tanki šķaida cilvēkus un cilvēcību zem kāpurķēdēm. Šauj nost brīvību un taisnību, un mēs šeit nevaram pavērt muti. Tur šķaida cilvēkus zem tā karoga, kas mums ir pār galvu, zem karoga, kas reiz nozīmēja brīvību..." Vācietis raksta un lūdz padomu pat PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētājam, Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja loceklim, Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam un LPSR Augstākās padomes deputātam Vilim Lācim. Lācis atbild: "(..) Rakstot jāatceras viena, manuprāt, galvenā lieta: uz kā dzirnavām mēs, padomju rakstnieki, ar savu daiļradi lejam ūdeni?" 1962. EINŠTEINIĀNA Šajā laikā dzeja Latvijā kļūst par to, kas agrāk nekad tā nav bijusi. Un droši vien nekad nebūs. Laikā no 1950. līdz 1959.gadam aktīvi rosās 32 dzejnieki, viņiem iznāk 50 dzejoļu krājumi. No 1960. līdz 1969.gadam dzejnieku pulks jau izaudzis līdz 70, desmit gados iznāk 144 dzejoļu krājumi pieaugušajiem. Ojārs Vācietis strādā par žurnāla Bērnība atbildīgo sekretāru. Un atkal raksta Vilim Lācim: "Iespējams, ka RS man iedotu Jūsu telefonu, bet es pat neprasīju, jo zināju, ka zvanīt būs bail. Gan tās cienības dēļ, kuru pret Jums jūt ļoti daudzi, gan arī tās, kurai man ir pašam savi personīgi iemesli (..) Bērnības un Zīlītes redakcija, kurā strādāju, uzdeva griezties pie Jums ar lielu lūgumu - uzrakstīt mums kaut ko." 1962.gada 17.novembrī laikrakstā Literatūra un Māksla iespiesta poēma Einšteiniāna. Tajā nekas vairs nav tik vienkārši un pašsaprotami kā, piemēram, dzejolī Maskava, māt! no Tālu ceļu vēja. Apšaubāmā spēja ""radīt tautai", (..) skatīties vienam mutē un pēc tam padarīt to, ko viņš teica un kā viņš teica, par dzejoli vai dziesmu" ir saļodzījusies, pat atsaukšanās uz Fučiku drīzāk atgādina laikmeta klišeju, kurai ar patieso izmisīgo sapīšanos arvien jaunos un jaunos neatbildamos jautājumos ir maz kopīga. Aizdomīgais plakanas skaidrības trūkums nepaslīd garām nedz lasītājiem, nedz kritiķiem, kam tas liekas bīstams: "Taisni idejiskas neskaidrības, asa partejiskuma trūkums padara nesaprotamus Ojāra Vācieša darbus. Viņa Einšteiniānā neredzam reakcijas un fašisma pretspēku, sociālistisko iekārtu, komunismu, visas pasaules darbaļaužu cīņu pret kapitālismu un imperiālismu. Autors aizmirsis Ļeņina formulēto patiesību par divu kultūru nesamierināmo cīņu: revolucionāro, sociālistisko, komunistisko un tai pretstatā - reakcionāro, buržuāziski imperiālistisko." (Literatūra un Māksla, 1963.gada 25.maijā) "...Dzīvi nesīšu sevī tā,/ Lai, atņemot to,/ Mani noteikti vajadzētu uzšķērst./Bet, ja neviens netaisīsies to darīt,/ Tad - / manis nav bijis." (Einšteiniāna) Idejiski neskaidro un nesaprotamo dzeju nedrukā līdz pat 1966.gadam, kad iznāk Elpa. Tajā iekļauta arī Einšteiniāna. 1966. ELPA Pretrunas kļūst arvien pamanāmākas. Nav ne jausmas, kā ar tām iespējams sadzīvot. Un kā tas izdevies Vācietim. Labāk gan būtu, ja pastāstītu tie, kam pašiem tas gājis no rokas. 1965.gada 19.janvārī Ojāru Vācieti uzņem Komunistiskajā partijā. Šogad iznākušajā enciklopēdijā Latviešu rakstniecība biogrāfijās šis fakts vairs nav minēts. Nu jau tas ir kļuvis par jautājumu enciklopēdijas autoriem, nevis Vācietim. Vēstulē klases biedram un draugam Gunāram Grāvim tā paša gada 2.februārī Vācietis raksta: "Būs grūtāk, bet - es pat nevaru pateikt, kas vēl būs, - nebūs izvairīšanās no maksimālās atbildības par visu. Vienīgā koristj: man vairs nebāzīs degunā ik uz soļa - no malas, no malas, no malas. Tā viņš ir." Un turpat apraksta gadījumu ar dēlu Žani. Puika dziedājis līdzi radio. Dziesma Ļeņins ir mūžam dzīvs. Dzied, dzied, tad prasa: "Jā, bet kas tad mauzolejā guļ?" - "Izsmeļoša padomju cilvēka fotogrāfija! Skaidri zin, ka muļķības, bet disciplīna paliek disciplīna. Jādzied vien ir. Bet sirdsapziņa komentē. Šoreiz, protams, tas ir savādāk - kur tas korķis lai saprot nemirstību utt., bet mēs, lielie, visu saprazdami, darām tāpat. Un šitādu štuku viņš man taisa stundu pirms uzņemšanas sapulces." 1966.gadā pēc vairāku gadu ilgušas nedrukāšanas iznāk dzejoļu krājumi Viņu adrese - taiga un Elpa, par kuru dzejnieks saņem LPSR Valsts prēmiju. Tomēr ne visi ir stāvā sajūsmā par Elpā rodamo piedāvājumu iejusties tāda cilvēka jūtīgajā ādā, "kas atbildīgs par visu pasaulē un ir spiests izvēlēties vai nu dramatisko patiesības aizstāvja, vai konformista lomu" (Viesturs Vecgrāvis). Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondos glabājas Elpas izdevums ar Jāņa Grota piezīmēm uz lappušu malām. Ja ne citādi, dzejoļiem ar sarkanu zīmuli pievilktas treknas jautājuma un izsaukuma zīmes. Netrūkst arī tādu komentāru kā: "Pārgudra, nihilistiski noskaņota jeb amorāla vai psihiski slima cilvēka murgi, ar kuriem šis cilvēks grib mācīt vai visu tautu?!" 1967. VADOŅA AUGŠĀMCELŠANĀS Leonīda Brežņeva nākšana pie varas nobīda malā Staļina nāves un Ņikitas Hruščova amizantā tēla radītās ilūzijas. Maskavai nenāk ne prātā dalīt varu ar nacionālkomunistiem. Šajā laikā top dzejolis Vadoņa augšāmcelšanās: "Tēvs, celies augšā!/ Ilgi nav asinis nolaistas,/ Pietiekoši ir muļķības sastrādāts,/ Un ziema/ Ir tāda, ka plūmes un ābeles izsalst." Līdz 1968.gada augustam jeb Prāgas pavasarim, kad Čehoslovākijā iebrauks Varšavas līguma valstu tanki, atlicis gads. Arī gads pirms 1968.gada 9.decembra latviešu padomju rakstnieku kopsapulces, kurā LKP CK pirmais sekretārs Jurijs Rubenis nolasīs referātu Par dažiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsdienu latviešu padomju daiļliteratūras stāvokli un tās turpmāko attīstību. Starp tiem latviešu rakstniekiem, kas "noslīdējuši partijas vadītājiem nepieņemamās pozīcijās", būs arī Ojārs Vācietis. Vadoņa augšāmcelšanās pirmoreiz tiks publicēta pēc divdesmit gadiem, jau pēc Ojāra Vācieša nāves žurnāla Avots 1987.gada 9.numurā. Kā savā Latviešu literatūras vēsturē atzīst Guntis Berelis, Vācietis ir viens no retajiem latviešu padomju laika rakstniekiem, kas atstājis tā dēvēto atvilktnes literatūru - tekstus, ko dzīves laikā tā arī nebija iespējams publicēt. 1974. VISĀDA GARUMA STUNDAS Līdz ar ilūziju zudumu 60.gadu nogalē arvien skaidrāk sajūtama kļūst tieksme "izteikt to, ko nevar pateikt vārdiem," kā to raksturojis Imants Ziedonis. Vācietis "cīnās ar nepasakāmo". Viņa dzeja kļūst asociatīva, klusāka, tajā grūti atrast absolūtas, neapšaubāmas patiesības. Jo daudznozīmīgāka, "nesaprotamāka", jo bīstamāka. Raksturojot Vācieša attiecības ar valdošo ideoloģiju, Guntis Berelis lieto vārdu "ķeceris": "Nenoliedzot reliģiju, viņš atļāvās pārkāpt dažus tās pamatprincipus." Autors, šķiet, vairs neliekas ne zinis par Ļeņina formulēto patiesību par divu kultūru nesamierināmo cīņu. "Katrreiz mēs esam/ drumstalas -/ sasitam balto krāsu/ un pēc tam/ skumstam." (Klavierkoncerts) 1978. ANTRACĪTS Krājumu Antracīts Inta Čaklā recenzijā Literatūrā un Mākslā raksturo kā sabiedriski nozīmīgu problēmu un dzīves konkrētības piesātinātu grāmatu. "Pat tipogrāfiskā ziņā tā ir viena no vienotākajām un konkrētākajām septiņdesmito gadu grāmatām - ar Rīgas, Daugavas, Pārdaugavas, Mārupītes, Āgenskalna, Bišu ielas un citu Pārdaugavas veco, līko ieliņu ģeogrāfiju centrā. Šie tēli veido tuvu, sajūtās tveramu un reizē apgarotu dzīvestelpu liriskā es attieksmēm ar cilvēkiem. Otra pazīme, kas padara blīvu šo Ojāra Vācieša grāmatu, ir citu cilvēku jušana sev blakus ikdienā (ne vien saplūšana kopības sajūtā lielu svētku reizēs), kopīgas dzīves dzīvošana..." Tomēr Visāda garuma stundās sāktā nokāpšana arvien dziļākos metaforu slāņos izrādās riskanta. Viņš tiek apsūdzēts nesaprotamībā. Šajā laikā iznāk vēl kāds nesaprotams darbs - Mihaila Bulgakova romāns Meistars un Margarita Ojāra Vācieša tulkojumā. 1982. SI MINORS Pēdējā dzīves laikā iznākusī grāmata ir ar skumju skaņu. Man nekad nav licies, ka skumjas būtu sinonīms bezcerībai, drīzāk viena no skaistākajām metodēm, kas ļauj saskatīt priecīgo. Un atkal tas pats pārsteigums, kas ar Tālu ceļu vēju - grūti noticēt, ka Vācietim vēl nav pat piecdesmit gadu. "Pēc tā, cik viņš intensīvi dzīvoja, tas apnikums, kas dzejā ielaužas, ir ass un skaudrs sava stāvokļa redzējums un novērojums," Inga Ābele teic intervijā laikrakstam Forums. "Tā ir uguns, kas ir jau diezgan izdegusi." Gadu vēlāk tā tiešām nodziest. "Nu viņam vairs nesāp nekas," tolaik raksta Vizma Belševica. "Ne sniegs uz ziedošām mārtiņrozēm, ne ar benzīnu aplietais kaķis, ne tas zem siekstas neesošais vēzis, ne tev nodarītā pārestība, ne draudīgais melnums miera pamalē. Ne viņam vairs jācīnās par citiem, ne ar sevi jācīnās, jo nu jau nesāp. Sāp tev." Esmu pārliecināts, ka nedz manā, nedz kādā citā biogrāfijā neko vairs nemainīs tas, ka Ojārs Vācietis bijis Komunistiskās partijas biedrs, LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, LPSR Tautas rakstnieks, apbalvots ar PSRS Valsts prēmiju. Tas vienkārši ir zināms. Katram jāmēģina izstāstīt savu stāstu, jācenšas tikt skaidrībā, kas ar pašu noticis 1982., 1978., 1974., 1967., 1966., 1962., 1956.gadā, cik nu katram to ir. Un kā ir ar sirdsapziņu, katram savējo. Tad nebūs tā, ka vēstures grāmatās dažādiem laika posmiem atvēlēto lappušu, nodaļu skaits sarūk un sāk buksēt, tuvojoties brežņevisma nīkulībai, nemaz nerunājot par tagadni (šis raksts nav izņēmums). Un varbūt drusku saprotamāki kļūs arī tie, kas jau miruši. 70 gadu jubileja būtu bijis labs iegansts, tā šķiet vēl pārredzama, cilvēka mūžā ietilpināma. Ar 100 gadiem būs grūtāk, bet šādu jubileju jaunajā gadsimtā būs ļoti daudz. "Nekad/ starp diviem/ nav kopīga laika?"u