Akmens Ventas kaklā

Pats pazudis bez vēsts. SestDiena rekonstruē notikumus, izsaka pieļāvumus un versijas Lai būtu tuvāks latviešu futbolam, līdzjutējiem un tautai, - aptuveni tā savu pārtapšanu no Štīna par Akmeni pirms kāda pusgada skaidroja omulīgais svešinieks ar gludi skūtu futbola bumbas apaļuma galvu, kurš tikko bija kļuvis par otrā līmeņa futbola komandas Venta galveno menedžeri. Ross Akmens vēlāk pārsteidza ne ar uzvārda pārvērtībām vien. Par dārgu naudu viņš komandai gādāja futbolistus, ļāva tiem dzīvot luksusa klases viesnīcās un žurnālistiem vērienīgi paziņoja, ka ar Ventu viņš grasās apspēlēt visus ne tikai Latvijā, bet pat tikt Eiropas klubu prestižajā Čempionu līgā. Visbeidzot kā elektrotrieciens nāca viņa paziņojums par kluba sezonas budžetu - septiņi miljoni eiro. Ne pārāk pieticīgai komandai Latvijā pietiktu ar vienu nulli mazāk. Aizdomas radīja viņa pagātne. "Sestdien bija pēdējā sezonas spēle, un svētdien viņa vairs nebija. Mobilais telefons izslēgts, nekādu ziņu. Vienkārši pazuda." Pirms pusgada tāds bija Vācijas mazpilsētas Fuldas avīzes Fuldaer Zeitung žurnālista Ralfa Krausa stāsts par to, kā Akmens pameta viņu vietējo futbola komandu. Neatvadoties. Tagad tāds stāsts ir arī mums. Vācijas trešās līgas Fuldas komandā Borussia viņš pabija gan vairāk nekā vienu sezonu, Latvijā - tikai piecas virslīgas čempionāta spēles. KĀDĒĻ IZVĒLĒJĀS LATVIJU Pagājušā gada pavasara beigas, kad Vācijā beidzās futbola sezona, arī sakrīt ar brīdi, kad Akmens vārds pirmo reizi tika dzirdēts Latvijā - jūnijā viņš esot zvanījis komandas Ventas tālaika galvenajam trenerim Vadimam Novikam. Pats treneris to apstiprina, taču par sīkākām detaļām runāt nepiekrīt. Pērnais jūnijs bija arī laiks, kad Latvijas futbola vārds izskanēja Eiropā, komandai spēlējot Eiropas čempionātā. Gan Sporta Avīzes žurnālists Askolds Uldriķis, kas bija pirmais žurnālists, kas vēlāk intervēja Akmeni, gan Skonto kluba valdes priekšsēdētājs Guntis Indriksons pieļauj, ka tieši tas pamudinājis ar futbolu aizrauto uzņēmēju uzlūkot mazo Latviju. "Sēdēja pie televizora, skatījās spēli ar Vāciju un iedomājās - o, Latvija," kā versiju izsaka A.Uldriķis. Pats Akmens savu izvēli nekad nav niansēti motivējis. Kādā sarunā ar Dienu viņš apgalvoja, ka viņa sievasmāte ir latviete, taču, lai cik patiesi vai nepatiesi tas būtu, cilvēks, kas noteikti bija viņa tilts uz Latvijas futbolu, bija Jānis Fridrihsbergs, kurš pašlaik ir bezvēsts prombūtnē kopā ar Akmeni un arī nav sazvanāms. J.Fridrihsbergam Ventspils rajona Vārves pagastā pieder zemnieku saimniecība, kas nodarbojas ar zirgu audzēšanu, un zirgi pārdoti Vācijā. Tur, iespējams, viņš arī sastapis Akmeni. Viņa māte Liene Fridrihsberga sarunā ar Dienu viņu tikšanos sauc par likteņa ironiju, taču neko sīkāk nestāsta. Iespējamā ironija varētu būt tāda, ka par Zirgu Jāni sauktā 30 gadu vecā vīrieša otra sirdslieta bija futbols, kā māte saka, "jau no bērna kājas", un no 2004.gada janvāra viņš bija Ventspilī pierakstītā kluba Venta prezidents. Akmens izvēle krita tieši uz Ventu. Tobrīd vēl pavisam mazpazīstamais klubs spēlēja Latvijas 1.līgā. Pirmais vēstnesis par Akmens plāniem saistībā ar Ventu bija 23 gadus vecais kamerūnietis uzbrucējs Žans Pols Ndžumeks Ndeki, kuru kā vienīgo Akmens bija paņēmis līdzi no pamestā kluba Vācijā. Lai arī laukumā viņš izgāja tikai rudenī - dažas spēles pirms sezonas beigām, pēc Latvijas futbolā noteiktās kārtības viņš bija jāpiesaka līdz 31.augustam, no kā var secināt, ka Akmens neslinkoja arī vasarā. Ar Ndeki un Ventu Akmens bija trāpījis desmitniekā. Klubs ieguva tiesības piedalīties pārspēlēs par iekļūšanu virslīgā, un tieši Ndeki divos mačos pret Daugavpils klubu Ditton katrā iesita pa vieniem - vienīgajiem un izšķirošajiem vārtiem. Pirmais solis bija sperts - Venta iekļuva virslīgā. KĀ PIEVILINĀJA SPĒLĒTĀJUS Pagāja novembris un decembris, un jau janvārī Latvijas futbola sabiedrība izbrīnā varēja sākt pamazām vērt mutes - gatavojoties jaunajai sezonai virslīgā, bija sācies Akmens uzvaras gājiens. 15.janvārī par kluba galveno spēlējošo treneri tika nosaukts Oļegs Lužnijs - bijušais Ukrainas izlases kapteinis un Anglijas premjerlīgas kluba Arsenal aizsargs, kuram īpašā preses konferencē viesnīcā Radisson SAS tika pasniegts Ventas krekliņš. Tad tika paziņots, ka klubam pievienojas Baltkrievijas izlases un Kijevas Dinamo pussargs Aleksandru Hackevičs, Polijas izlasē spēlējis vārtsargs Macejs Nalepa. Cits pēc cita Ventu papildināja vairāki citi futbolisti, iepriekšējo komandas sastāvu gandrīz nobīdot otrajā plānā. Par spēlētāju pārvilināšanu no vietējiem klubiem atbildēja bijušais komandas Rīga un Daugavpils Dinaburg treneris Viktors Ņesterenko, kur vajadzējis nopietnāku pieeju, tur runāja pats Akmens un J.Fridrihsbergs. Iespējams, Akmens būtu varējis iztikt arī bez V.Ņesterenko un visu sastāvu sapulcināt no ārzemēm, ja vien Latvijas Futbola federācija viņam neatteiktu palielināt Latvijas futbolā noteikto piecu ārzemnieku normu. Pāriet uz Ventu no Krievijas premjerlīgas kluba Jaroslavļas Šiņņik Akmens pierunāja arī latvieti Ģirtu Karlsonu. Sarunā ar Dienu viņš stāsta, ka sākumā esot svārstījies, taču viņu iedrošinājuši skaļie vārdi - Lužnijs, Hackevičs, kas arī radījuši uzticību kluba nopietnajiem plāniem. Lielisko stratēģiju spēlētāju pievilināšanā Ventai Akmens jau bija izstrādājis Fuldā ar vietējo Borussia, tikai tur Lužnija vietā bija 37 gadus vecais polis Anžejs Rūdijs, savulaik spēlējis Amsterdamas klubā Ajax, un Hackevičs tur bija Franks Gersters, kas savukārt bija spēlējis tādā superklubā kā Minhenes Bayern. Lai pierunātu citus, it sevišķi tos, kas savas komandas dienas vada uz rezervistu soliņa, spēlēt kopā ar tādas pieredzes futbolistiem, nevajag būt pat apvārdotājam. Kā gan Akmenim izdevās pārliecināt Ventas "mušpapīru" O.Lužniju par spēlēšanu tikko Latvijas virslīgā iekļuvušā klubā, īstas skaidrības nav - V.Ņesterenko vien zina teikt, ka tad, kad viņš atnācis strādāt uz Ventu, O.Lužnijs jau bijis sarunāts. Iespējams, arī šajā gadījumā nozīmē bijusi tikšanās vietai - gan R.Akmens, gan O.Lužnija dzimtā pilsēta ir Ļvova, un nav izslēgts, ka viņu kā vienaudžu ceļi futbolā ir krustojušies. Turklāt vēl līdz šim brīdim nav zināms, vai Akmenim bez R.Štīna nav vēl arī kāds ukraiņu uzvārds, kas ļautu ielūkoties dziļāk viņa "futbola" vēsturē. Neapšaubāmi svarīga loma bija arī spēlētājiem solītajām algām. Kā norāda žurnālists A.Uldriķis, Venta saviem līderiem piedāvāja Latvijas mērogam pasakainas naudas - 20-25 tūkstošus ASV dolāru mēnesī, kamēr citu virslīgas komandu labākie futbolisti, pēc Dienas ziņām, mēnesī saņem trīs reizes mazāk. Komplektējot Ventu, Akmens redzeslokā bija nonākuši arī tādi ārzemēs spēlējoši Latvijas izlases futbolisti kā Andrejs Rubīns un Juris Laizāns, taču pie tiem Akmens netika. Toties sagādāja komandai divus itāļu trenerus - par fizisko sagatavotību atbildīgo Serdžo Džovani un Roberto Renci, kurš gatavoja vārtsargus. PIERAKSTĀS KULDĪGĀ Akmens vēriens attiecās ne tikai uz spēlētājiem, paziņojumiem par uzvarām un futbolistu izmitināšanu un preses konferencēm tādās viesnīcās kā Maritim Hotel, Radisson SAS un Jūrmalas Lielupē. Viņam vajadzēja, lai Ventas visas mājas spēles rādītu televīzijā, par ko viņš vienojās ar Latvijas TV. Vajadzēja savu interneta mājaslapu un visbeidzot viņam vajadzēja savu futbola pilsētu, par kuru tika nolūkota Kuldīga, caur kuru taču tek Venta, teica pats Akmens. Tur viņa plānos ietilpa vecā stadiona rekonstrukcija un jauna būvniecība ar 10 000 skatītāju vietām, kas būtu par 1000 vietām vairāk nekā pagaidām lielākajā Skonto stadionā, un trīs reizes vairāk nekā Ventspils olimpiskajā centrā. Visam būtu bijis jābūt gatavam nākamgad. "Man nebija vajadzības viņam ticēt vai neticēt, jo pilsēta ar neko neriskē," saka Kuldīgas mērs Edgars Zalāns. Februārī klubs noslēdza līgumu ar Kuldīgas sporta centru, tādējādi pierakstoties pilsētā, un vienlaikus nolīgtā Kurzemes reģionā strādājošo būvfirmu Futsall Technology sākt stadiona labiekārtošanas un būvniecības darbu izpēti. Akmens savās idejās un pārliecībā nebija iedragājams, liek saprast A.Uldriķis, kurš centies uzņēmējam ilustrēt ne tik rožaino Latvijas futbolu. "Viņš varēja tik gari un plaši stāstīt par to, kā drukās programmiņas un tirgos kreklus, ka es vairs neizturēju un beidzu interviju," atceras A.Uldriķis. Kluss un nerunīgs Akmens bija par vienu tēmu. Tā bija nauda. NO KURIENES GAIDĪJA NAUDU Iespējams, nopietni jautājumi un bažas par to, kur apsviedīgais ģenerālmenedžeris ņems naudu savas lielās futbola apetītes apmierināšanai, nebūtu radušies tik agri, ja vien līdz Latvijai kopā ar bēdīgo Vācijas kluba stāstu nebūtu atnākusi kāda novērota detaļa - uz vācu klubu Akmens naudu vedis koferīšos. Apsēdies laukuma malā un dalījis to "pēc nopelniem" spēlētājiem. "Kā filmās!" stāstīja vācu žurnālists R.Krauss. Uz jautājumu, kas ir viņa bizness, vienīgais, ko Akmens ir atklājis, ka viņš konsultē futbolistus un uzņēmis par dzimto Ļvovu vairākas filmas. Latvijā viņš ilgu laiku nestāstīja pat tik daudz, bet, neatrodot nekādas publiskas ziņas par jebkādu biznesu, ar kādu viņš varētu nosegt visus pieteiktos plānus, bija skaidrs, ka Akmens nav nekāds Romāns Abramovičs un viņam pašam miljonu nav. Tādas naudas no ne visai vērienīgas zirgu tirdzniecības nevarēja būt arī Ventas prezidentam J.Fridrihsbergam. Arī J.Fridrihsberga norādītā firma Telton Trade Limited, kas it kā bija pārņēmusi Ventas dibinātāju visas saistības, neizrādījās daudzmiljonu apgrozījuma korporācija. Intriga palielinājās, jo, preses spiesti, abi kungi tomēr solīja par finansēm agri vai vēlu stāstīt. Beidzot šā gada 1.aprīlī galdā tika likts galvenais sponsors - uz Ventas krekliem esošā logo saimnieks firma TULIP Holding un septiņu miljonu eiro liels sezonas budžets, lai gan līdz tam kluba iekšienē tika runāts par 1,5 līdz 2 miljonu eiro lielu budžetu. TULIP, iespējams, bija vēl viena Akmens "gudrība", lai pievilinātu sponsorus. Gan pats logotips ar tulpi, gan izvēlētais raksta šrifts precīzi atgādina Nīderlandes datorražotāju Tulip Computers firmas zīmi, kam ir gan meitasuzņēmumi Vācijā un Spānijā, gan kārotais daudzmiljonu budžets. Patiesībā Ventas TULIP izrādījās tikai abreviatūra firmai Transnational Ukrainian Latvian Innovation Programm. Tā, pēc Akmens sacītā, apvieno aptuveni 50 Ukrainas kompānijas un ar dažādu produkciju cenšas ielauzties Eiropas tirgū. Izņemot Akmens stāstīto, citu ziņu par to gan nav. Ukrainis Oleksandrs Biļetskis, kuru toreiz Akmens prezentēja kā TULIP pārstāvi, Dienas sazvanīts, par pašu koncernu runāt negribēja, vien īsi, neprecizējot summas, noteica vienu frāzi: "Mēs redzējām, ka klubs ir sliktā materiālā stāvoklī, un naudu nedevām." Tas varētu izskaidrot arī nākamos notikumus. Iespējams, ka savu lomu nospēlēja arī ASV paziņojumi par cīņu pret ar nerezidentiem "netīrajām" Latvijas bankām, jo no J.Fridrihsberga mātes teiktā izriet, ka naudu kredīta veidā solījusi arī kāda Latvijas banka, taču tad pārdomājusi. AR INTRIGU UZSTĀDA REKORDU 10.aprīlī sākās ilgi gaidītā futbola sezona ar Akmens apzeltīto Ventu laukumā. Uz pirmo spēli ar Skonto Ventspilī bija sanākuši vairāk nekā 2000 skatītāju, kas vēl aizvien ir šīs sezonas nepārspēts rekords. Pēc aculiecinieku teiktā, pats Akmens ar plašiem žestiem centās iekustināt fanu viļņus, un, lai arī Venta zaudēja ar 0:3, tās sniegums futbola aprindās tika vērtēts atzinīgi. "Es domāju, ka ar tādu sastāvu viņi varēja pacīnīties ja ne gluži par pirmo vai otro vietu, tad par trešo - noteikti," vērtē A.Uldriķis. Pēc otrās spēles, kurā Venta nospēlēja neizšķirti 0:0 pret Jūrmalu, Akmens preses konferencē aizsvilās, vainojot tiesnešus negodīgumā un draudot, ka tā Latvijā labus futbolistus neredzēt un atgriešanos pie sētas futbola līmeņa. Pirms piektās spēles izcēlās spēlētāju dumpis par neizmaksātām algām, kuru izdevās nogludināt, bet sestajā spēlē pret Daugavpils Dinaburgu 4.maijā neviens no Ventas balstiem laukumā neizgāja, O.Lužnijs aizlidoja uz Londonu. Uz to vairs neieradās arī pats R.Akmens. Viss. KAS TĀLĀK Futbolists Ģ.Karlsons ar nopūtu saka, ka tagad nekas cits neatliek kā gaidīt līdz 1.jūlijam, kad pēc reglamenta varēs pāriet uz citu klubu. Atšķirībā no citiem futbolistiem, kas savas fiziskās formas uzturēšanai trenera V.Ņesterenko vadībā vēl tur Ventu pie dzīvības, viņš laukumā neies, ja arī pēkšņi atgrieztos Akmens un kārdinātu ar žūksni naudas. V.Ņesterenko saka, ka, lai arī komanda ir tuvu bankrotam, centīsies to noturēt virs ūdens un pabeigt sezonu. Gunārs Hlevinskis, būvfirmas Futsall Technology projektu vadītājs, norāda, ka firma visu, kā solīts pasūtītājam, Kuldīgā ir izpētījuši, lai tagad varētu sākt tālāk risināt jautājumus par iecerētiem stadioniem, bet projekts stāv dīkā. Visiem šiem cilvēkiem, tāpat kā viesnīcām, televīzijai, stadioniem, transporta firmām un klubiem, no kuriem pirkti spēlētāji, Venta patlaban ir parādā. "Es nedomāju, ka viņš bija krāpnieks, viņš vienkārši bija ideālists," nosaka Guntis Indriksons, kurš ieguldījumu Latvijas futbolā pielīdzina ziedojumam. "Kāds bizness?! Te vairāk par 50 santīmiem no skatītāja par spēli nevar prasīt un arī sponsori neskrien pakaļ!".