Alas pelēm nav glābiņš

Pīkstošajiem grauzējiem no tā glābiņa nav pat alās, jo zebiekstespēj izspraukties cauri 23 milimetru šauram caurumam, kas atbilstviena lata monētas diametram. Šķiet, ka zebiekste ir pārkāpusivienu no dabas likumiem - lielai daļai plēsēju uzbrukumu jābeidzasnesekmīgi. Ja lauvas uzbrūk antilopju baram, vidējās antilopesizdzīvošanas izredzes ir ļoti labas un dažkārt lauvas vispār paliektukšā. Tādējādi tiek nodrošināts, ka gan mednieku, gan medījamovidū darbojas dabiskā izlase un abu pušu pārstāvju skaitssaglabājas daudzmaz stabils. Taču ir grūti iedomāties, kā nozebiekstes uzbrukuma var glābties alā iesprostota pele. Varbūt tāssavu bezpalīdzību kompensē ar fenomenālo vairošanās spēju, kuraipat ļoti vaislīgā zebiekste nespēj turēt līdzi. Nokož pat žurkasPeles dažādās vietās un laikos veido 5-99% zebiekstu ēdienkartes.Asinskārie dzīvnieciņi ēd arī kukaiņēdāju kārtas zīdītājus -ciršļus un kurmjus, jaunus zaķēnus, dažkārt arī mazus rāpuļus,abiniekus, putnu olas un mazuļus. Taču, līdzīgi kā tās radiniecescaunas un sermuļi, zebiekste ir bīstama arī dzīvniekiem, kas irkrietni lielāki par to. Ar vismaz divreiz smagāko pelēko žurkuzebiekste tiek galā labi, tā varētu būt šā grauzēja ļaunākais naktsmurgs. Iejusties žurkas ādā varbūt varētu šādi - iedomājieties, kajums uzbrūk ap 30 kilogramu smags, taču ļoti spēcīgs un lokanszvērs ar asiem zobiem un nagiem, kas ir apņēmies par katru cenu jūsnokost. Varbūt jums izdodas to uz brīdi atgrūst, taču tas irnepārspējami veikls, jūs esat sakosts un noasiņojat, un drīzplēsoņas asie zobi jau tiecas pēc jūsu kakla skriemeļiem... Tad jaulabāk, lai uzbrūk kas lielāks un nokož uzreiz. Par spīti zebiekstesveiklībai, tā pati reizēm nonāk lielāko sermuļu dzimtas radinieku,piemēram, sermuļu un caunu, kā arī lapsu zobos, dažkārt tās apēddienas plēsīgie putni, pūces un baltie stārķi. Veiksmes gadījumāzebiekste var nodzīvot septiņus astoņus gadus, taču mirstībapirmajā dzīves gadā var pārsniegt 90%. Skarbi. Audzina tikai māteZebiekstes mātīte svara ziņā tik ļoti atpaliek no tēviņiem, ka tāssavulaik uzskatīja par atsevišķām sugām. Mātītes svars ir apmēram60 gramu, tēviņu - ap 120 gramiem, taču abos gadījumos iriespējamas lielas variācijas. Garumā abu dzimumu pārstāvji ir visailīdzīgi - no 17 līdz 25 cm gari, taču tēviņi ir daudz druknāki.Diemžēl tie neizmanto savas auguma priekšrocības, lai sagādātuvairāk barības mazuļiem, gluži pretēji - par tiem mātītei jārūpējasvienai pašai. Zebiekstu mātīšu varoņdarbus patiešām var apbrīnot,jo šī suga starp plēsīgajiem zīdītājdzīvniekiem izceļas ar īpašistrauju vairošanās spēju. Tā acīmredzot attīstījusies kāpielāgošanās svārstīgajam peļu skaitam. Izpētīts, ka zebiekstublīvums vienā un tajā pašā vietā viena "peļu cikla" ietvaros varmainīties pat 100 reižu, labvēlīgos apstākļos tas var sasniegt pat30 īpatņu uz kvadrātkilometru. Plēsēju vidū zebiekstu māte irunikāla ar spēju labvēlīgos apstākļos laist pasaulē divus metienus,kuros dzimstošo mazuļu skaits ir ļoti svārstīgs - no trim līdzdeviņiem. Pirmā pārošanās gadā sākas jau ļoti agri - februārī.Zebiekstu mazulīši ir pavisam niecīgi, tie sver tikai nedaudzvairāk par gramu, ir kaili, sārti, krunkaini un turklāt arī akli.Tāpēc tie piedzimst kādā drošā vietā - alā, krituša koka caurajāviducī vai akmeņu krāvumā, kur māte iekārto siltu ligzdiņu no zālesun lapām. Šī mītne dažkārt atrodama pēc medījuma paliekām - peļuastītēm un kājiņām, kuras zebiekste izmētā tās apkārtnē. Paiet trīsčetri mēneši, līdz mazuļi kļūst pilnīgi pieauguši un mātītes tadjau ir spējīgas vairoties. Zebiekstes ir individuālistes un sargāsavu teritoriju. No pilnīgas vientulības tās glābj divu atsevišķu -tēviņu un mātīšu teritoriju tīklu pastāvēšana, parasti tēviņateritorijā uzturas vairāk nekā viena mātīte. Grūti sastopamaZebiekstes spējas ļāvušas tai savā areālā iekļaut ļoti plašuteritoriju. Eirāzijas kontinentā tās sastopamas no Rietumeiropaslīdz pat Japānai, tās apdzīvo arī lielu Ziemeļamerikas daļu unsavulaik ievestas arī Austrālijā un Jaunzēlandē. Atšķirībā novairuma citu plēsēju, kam vajadzīgas kaut minimālas patveršanāsiespējas - koki, krūmāji, akmeņi, zebiekste var apdzīvot pilnīgiklajus apvidus. Šādās vietās, piemēram, lielās vienlaidus labībasdruvās tās var būt ļoti nozīmīgas peļveidīgo grauzēju skaitakontrolē. Latvijā zebiekste dzīvo ļoti dažādos biotopos, tačuizvairās no sevišķi mitrām vietām un ir mazāk sastopama lielu mežamasīvu iekšienē. Ievērojamu daļu dzīves tā pavada alās, kā arīpriekšroku dod medībām tumsā, tāpēc ir samērā reti novērojama, tačunelielas cerības ieraudzīt zebieksti dabā pastāv. Tā irpiesardzīga, taču nevarētu teikt, ka no cilvēka baidās paniski. ***Slaidums palīdz - Zebiekstei galva ir tikai nedaudz platāka parkaklu, un tas ļauj viņai izložņāt pat ļoti šauras alas. -Minimālais cauruma diametrs, kas zebiekstei nav šķērslis, ir 23mm.