Amerikānis par Ziemas karu

Nevarēju izdomāt, kura no daudzajām Somijā sarakstītajām Ziemas kara grāmatām spētu izskaidrot ārzemniekiem šo 105 dienas ilgo Dāvida un Goliāta cīņu, kam uzmanīgi sekoja visa pasaule. Tagad, kad Rapas kungs to vairs neredz, beidzot par Ziemas karu iznākusi grāmata, kas, manuprāt, labi izskaidro latviešiem šā kara būtību. Grāmatu sarakstījis amerikānis Viljams Troters, un tulkojums latviešu valodā veikts tiešām rūpīgi. Tā nu latviešu lasītāji vairs nav atkarīgi tikai no grāmatas Kolla turas, kas Miķeļa Rozentāla tulkojumā iznāca vācu okupācijas laikā un kurā attēlotas Ziemas kara kaujas tikai vienā somu ciemā. Daudzi vecāka gadagājuma latvieši joprojām atceras šo grāmatu, kuras teksts pirms nedaudz gadiem pārpublicēts Bruņoto spēku žurnālā Tēvijas Sargs. Trotera versija Troters atkārto seno patiesību, ka somu karavīru sabiedrotie bija tumsa, sniegs, sals un mežs. Sarkanajai armijai, kas uzbruka, līdzi bija slēpošanas mācību grāmatas, bet ne slēpes. Motorizētās divīzijas vienā rindā lēni virzījās uz priekšu pa meža ceļiem un bija labs mērķis somu uzbrukumiem no sāniem. Taču aizsalušie ūdeņi un purvi kļuva par drošiem ceļiem padomju tankiem, kuriem somi nevarēja pretoties, jo nebija ne savu tanku, ne arī pietiekams daudzums prettanku ieroču. Somu rotām uzbruka veseli pulki un divīzijas, ko atbalstīja simtiem tanku, lielgabalu un lidmašīnu. Somu pozīciju priekšā kaudzēs gulēja reizēm pat tūkstošiem līķu un desmitiem degošu tanku, tomēr visu laiku turpinājās arvien jauni uzbrukuma viļņi. Somu slēpotāju vienības sadalīja kolonnas kā desas struņķus un ielenca tās (motti taktika). Rakstnieks ļoti labi raksturo kara cietsirdību un sarūgtinājumu, neaizmirsdams arī atsevišķus traģiskus un pa laikam pat komiskus cilvēku likteņus. Parādīti arī izbadējušies uzbrucēji, kuri pārtrauc karadarbību, lai aprītu desu, kas pamesta ieņemtā somu lauka virtuvē. Autors stāsta par krievu karagūstekņiem, kuriem mācīts, ka somi ir spīdzinātāji un slepkavas. Piemēram, brīdī, kad žurnālists ar zibsni uzņem fotogrāfiju, šausmu pārņemtais gūsteknis tic, ka pēdējā stundiņa klāt. Mannerheima līnija Reālistiski attēlota Mannerheima līnija. Arī latviešiem šī aizsarglīnija vārda tiešā nozīmē bijusi mītiska kopš 1940.gada, kad Rīgas kinoteātros sāka rādīt krievu dokumentālo filmu par Mannerheima līniju, kuru februārī pārrāvis padomju armijas varenais pārspēks. Proti, "imperiālisti pārvērtuši Karēlijas zemes šaurumu par milzīgu mūsdienīgi nocietinātu apgabalu". Patiesībā Mannerheima līniju pat nevarēja salīdzināt ar Mažino līniju Francijā. Somu aizsarglīnija bija daudz vājāka, šaurāka un vecāka, turklāt tā sargāja tikai niecīgu daļu no tūkstoš kilometru garās robežas. Tāda pati leģenda, kas joprojām stingri dzīvo krievu un arī latviešu veterānu vidū, ir "dzeguzītes" (somu val. - käet, krievu val. - kukuški) - somu snaiperi sarāpušies kokos, piesējuši sevi pie stumbra un viltīgi slepkavojuši pretiniekus. Viņus piemin arī Troters. Somu avotos nav atrasts pamats šai leģendai. Rakstnieks attēlo kara kopainu, tās politisko pusi un apskata to arī no PSRS viedokļa, pat izprazdams Staļina lēmumus. Simpātijas un apbrīns tomēr skaidri ir somu pusē, kaut arī viņš uzteic padomju karavīru izturību. Runājot par Mannerheimu, Troters nebaidās arī kritizēt. Dīvaini, ka Mannerheims grāmatā nodēvēts par baronu; vispirmām kārtām viņš tomēr bija maršals. Par civiliedzīvotāju likteņiem un ciešanām grāmatā nav stāstīts. Fotogrāfijās neredz padomju armijas karavīrus. Žēl, ka Troters kaut kāda iemesla dēļ nav vēlējies ievietot leģendārās fotogrāfijas ar sarkanarmiešiem, kuri padodas somiem. Jauni pĒtĪjumi Oriģināldarbs izdots 1991.gadā, līdz ar to ir nedaudz novecojis. Pētījumi kara vēstures jomā visu laiku atklāj ko jaunu, un grāmatā varēja ievietot kaut īsu šo pētījumu rezultātu pārstāstu. Piemēram, par situāciju frontē kara beigās (somu frontes līnija Karēlijā acīmredzot sāka brukt). Un kāpēc Staļins tā steidzās ar miera noslēgšanu? (Viņš laikam nopietni baidījās, ka Francija un Anglija sūtīs militāru spēku, lai palīdzētu Somijai). Un kāpēc somu politiķi piekrita mieram? (Daži vēsturnieki uzskata, ka Vācija viņiem deva mājienus par to, ka 1941.gadā sāksies jauns karš pret PSRS un tad somi zaudēto atgūs "ar procentiem".) Tas pats attiecas uz kopējiem zaudējumiem (mūsdienās uzskata, ka Padomju Savienība zaudēja ievērojami vairāk nekā pusmiljona vīru). Būtu varēts pastāstīt latviešiem, ka toreiz, kad Tautu Savienība nosodīja šo karu, izslēdza Padomju Savienību no organizācijas un rosināja visādā veidā atbalstīt Somiju, Latvija nolēma atturēties no balsošanas, vispār nepiedalīties sēdē un piedevām nepalīdzēt somiem. Kā tagad zināms, Latvijas militārā izlūkošana tomēr slepeni palīdzēja Somijai. Troters apgalvo, ka prot lasīt somiski, taču grāmatā minēti tikai divi trīs avoti somu valodā. Visa pārējā izmantotā literatūra ir angliski. Uzticību tekstam nevairo daudzie neprecīzi rakstītie personvārdi un vietvārdi oriģinālizdevumā. Mannerheims, protams, nav piedzimis Ābo, bet gan Turku pilsētas tuvumā, ko izlabojis grāmatas tulkotājs H.Matulis. Viņš pamanījis arī daudzas citas kļūdas vārdu rakstībā. Tomēr: Kauhajoki, uz kurieni bēga Somijas parlaments, nav "Helsinku ziemeļaustrumos" (patiesībā kādus 200 km no Helsinkiem uz ziemeļrietumiem). 1941.gadā Anglija nebombardēja Turku, bet gan Petsamo. Pazīstamais somu diplomāts un rakstnieks nav Makss Jakobsens, bet gan Jakobsons. Mašīnpistole somiski nav koonipistolit, bet gan konepistool. Apgādā Atēna noteikti ir cilvēki, kuri zina, ka somu nacionālā eposa varonis ir "VäinämĻinen" (nevis VäinämĻnen); tā bija nodēvēts arī flotes bruņu kreiseris. Un vai somu vārds sisu latviski nebūtu trāpīgāk "sīkstums" nekā "iekšas"? Vai zvaigznājs Otava latviski nav Greizie Rati jeb Lielais Lācis? Zināma problēma ir tas, ka Troters visu laiku runā tikai par krieviem. Sarkanajā armijā dienēja arī citu tautu pārstāvji. Daudzi uzbrucēji bija Ukrainas stepju puiši, kuri nekad agrāk nebija redzējuši ziemeļu skujkoku mežus un nemācēja slēpot.