Antropologs kā ekskluzīva «prece»

Ar lepnumu viņai pavēstot par lielāko sasniegumu Latvijas antropoloģijas vēsturē - antropoloģijas maģistrantūras programmas izveidi Rīgas Stradiņa universitāte - saņēmu skaļu, sašutuma un izbrīnas pilnu saucienu: "Kā, vai tad Latvijā līdz šim nav bijusi antropoloģija? Piedod, bet tas gan izklausās baigi primitīvi." Bakalaura un maģistra grādu antropoloģijā esmu ieguvusi Bergenas universitātē, tāpēc viņas izbrīns un sašutums man ir saprotams. Skandināvijā jau gadu desmitiem šī zinātne piesaista studentu, pētnieku un plašākas sabiedrības interesi. Multikulturālā un starptautiski aktīvā sabiedrībā antropologa kompetence šodien ir ļoti pieprasīta. Pat nezinu, vai, izņemot Latviju, ir vēl kāda valsts Eiropā, kur antropoloģija nebūtu akadēmiski institucionalizēta. Etimoloģiski jēdziens "sociālantropoloģija" sastāv no trim vārdiem: diviem grieķu un viena latīņu. Grieķu vārdi "anthropos" un "logos" nozīmē "cilvēks" un "saprāts". Tātad antropoloģija nozīmē "saprāts par cilvēku" vai "mācība par cilvēku". Latīņu vārds "societas" nozīmē "sabiedrība", tātad, burtiski tulkojot, vārds "sociālantropoloģija" nozīmē "sabiedrības mācība par cilvēku". Antropoloģijas vēsturi var traktēt dažādi. Tās pirmsākumus var saskatīt jau ap 484. - 420.gadu pirms Kristus sengrieķu vēsturnieka Hērodota darbos, kuros detalizēti atspoguļota svešzemju ļaužu dzīve - viņu ieražas, valoda, izpausmes, nevērtējot tās par pareizām vai nepareizām esam, bet gan cenšoties atspoguļot tā, kā to redz respektīvās sabiedrības indivīdi. Hērodota aprakstos atrodama vēl šodien antropologiem raksturīgā kritiskā attieksme pret cilvēku stāstīto pretstatā pieredzētajam. Hērodots uzskatīja, ka tikai klātbūtne un piedalīšanās konkrētā notikumā, nevis cilvēku runas par to var sniegt pilnīgu izpratni par šo notikumu. Vēlāk, jau modernās zinātnes laikmetā, britu filozofs Hjūms pauda antropologiem tik raksturīgo uzskatu, ka pieredze ir vienīgais drošais zināšanu avots. Vairākums antropoloģijas vēstures grāmatu gan nesākas ne ar Hērodotu, ne Hjūmu, bet gan ar tādiem izciliem XIX gadsimta domātājiem, kā Henriju Meinsu un Luisu H.Morganu. Šie vīri radīja teorijas par primitīvu sabiedrību, un šīs teorijas iespaidoja antropoloģiju līdz pat XX gadsimta beigām. Teoriju pamatā bija uzskats par sociālu evolūciju, t.i., sabiedrību attīstību, kas tika iedalīta dažādās fāzēs pēc iedomātas attīstības skalas. Ar sociālās evolūcijas teorijām Morgans un Meins iemina taku vairākumam antropologu, kuri nu jau ilgāk nekā simt gadus ir pievērsušies īpaši tā dēvētajām primitīvajām, tradicionālajām, mazāk attīstītajām vai, vienkārši sakot, vidusmēra cilvēkam mazāk pazīstamajām sabiedrībām; tiesa gan, nu vairs netraktējot tās kā primitīvas. Par modernās antropoloģijas pirmsākumiem varētu dēvēt XX gadsimta sākumu, kad antropologs Broņislavs Maļinovskis no 1915. līdz 1918. gadam veica savu leģendāro pētījumu Trobriandu salās Melanēzijā, uzstādams, ka tikai ilglaicīga novērošana un piedalīšanās Trobriandu ikdienas dzīvē ļauj izprast šo ļaužu kultūru, domāšanu, valodu, ekonomiku, tehnoloģijas un citus sociālās dzīves aspektus. Viņa paraugam sekojuši tūkstošiem antropologu, iedibinot novērošanu ar iesaistīšanos par galveno antropoloģijas pētniecības metodi. Rietumi kā ideāls? Laika gaitā antropologi sāka pretoties teorijām par sociālo evolūciju, pēc kurām varētu kategorizēt dažādu ļaužu attīstības pakāpes, sākot no primitīva stāvokļa līdz pat "ideālam" - industrializētajai Rietumu pasaulei. Ņemot vērā disciplīnas kultūrrelatīvisko ievirzi, antropologiem ir grūti akceptēt tādu "attīstības" jēdzienu, kas attīstību definē pēc valsts iekšējā kopprodukta apmēriem vai automašīnu skaita uz iedzīvotāju. Kultūrrelatīvisms ir viens no mūsdienu antropoloģijas metodoloģiskajiem pamatprincipiem: sabiedrības tiek studētas bez iepriekš pieņemtiem aizspriedumiem, tās tiek pētītas un salīdzinātas, nevērtējot to atbilstību kādiem vispārpieņemtiem morāles kritērijiem un racionalitātes standartiem. Piemēram, pie Austrumāfrikas nomadiem racionalitāte neizpaužas, izaudzējot pēc iespējas vairāk lopu, lai tos vēlāk nokautu un tādējādi nopelnītu maksimāli iespējamo summu. Šiem ļaudīm lielāks lopu bars ir svarīgāks par naudas žūksni, jo govis tiek izmantotas līgavas izpirkšanā un tādēļ tiek vērtētas kā nozīmīgāks kapitāls par naudu. Antropologi parāda, ka tādi fenomeni kā "progress", "dzīves kvalitāte" un "attīstība" ir lokāli konstruēti un tiem dažādās sabiedrībās ir dažāda nozīme. Kad priekšstati par trešās pasaules valstīm tika konfrontēti ar attīstības sasniegumiem, notiekošais "mazāk attīstītajos" pasaules nostūros tika skatīts kā agrākas stadijas atspoguļojums attīstītajās un advancētajās industriālajās nācijās. Šodienas antropologi kritiski vērtē šādu perspektīvu, jo tā leģitimizē specifiskus iejaukšanās veidus un modeļus, spekulējot ar jābūtības priekšstatiem, kāda ir situācija un kādai, pēc "attīstīto" domām, tai vajadzētu būt. Attīstības kategorijas ir Rietumu racionalitātes veidotas, lai radītu tādu pasaules kārtību, kurā tiek pieņemta un nostiprināta Rietumu kā varas pozīcija. Šādai kategorizēšanai ir milzīgs varas potenciāls, jo tā nomāc un daļēji likvidē citas atskaites sistēmas un identificēšanas veidus. Rietumi tiek pasniegti kā progresa mērīšanas kritērijs, alternatīvas izpratnes tiek apslāpētas, un mazāk attīstītās valstis tiek padarītas par Rietumu palīdzības piesaistīšanas primāro mērķi. Kultūra - pārmaiņas - racionalitāte Šīs tēmas ir cieši saistītas. Antropologs Eduardo Arheti norāda, ka attīstības problemātika antropoloģijā ir saistīta tieši ar šiem jautājumiem. Antropoloģija orientējas uz zināšanu un uzvedības izpratni svešzemju sabiedrībās, neaizstāvot un nekultivējot to izpratni, kas radusies rietumvalstu ideoloģiju ietekmē. Attīstības pētniecības projektos antropologus mēdz iesaistīt tādēļ, lai inženieriem, ekonomistiem un citiem projekta darbiniekiem izskaidrotu vietējās sabiedrības specifikas un projekta "mērķgrupas" pasaules uztveri. Ka šādu zināšanu trūkums var būt izšķirošs projektu izstrādē un realizācijā liecina, piemēram, Pasaules Bankas pieredze Ekvadorā, kā kādā no saviem 1990.gadu darbiem aprakstījis Arheti. Proti, Pasaules Banka sadarbībā ar Ekvadoras Lauksaimniecības ministriju bija nolēmusi modernizēt lopkopību, intensificējot jūrascūciņu audzēšanu Ekvadorā. Jūrascūciņas tur audzē jau simtiem gadu. Projekta veidotāji uzskatīja, ka lopkopības modernizēšana uzlabos ekvadoriešu dzīves apstākļus tā, lai viņi varētu ražot vairāk jūrascūciņu pašu vajadzībām un gūt lielāku peļņu, tās pārdodot tirgū. Tradicionāli jūrascūciņas turēja ļaužu dzīvojamo mājiņu virtuvēs. Lopiņu barošana bija nesistemātiska, dzīvnieki bieži slimoja, bieža parādība bija inbrīdings (radniecīgu dzīvnieku pārošanās). Dzīvnieku izviršanas un deģenerācijas novēršanai Pasaules Bankas darbinieki ierosināja izmitināt jūrascūciņas būros - tā, lai tās varētu šķirot pēc dzimuma, regulāri barot un pārošanu plānot. Kā sākumkapitālu lopkopji varēja saņemt jūrascūciņas, to audzēšanai nepieciešamo būri un ekipējumu par baltu velti. Neskatoties uz to, ka iniciatoriem lopkopības intensifikācijas projekts likās sevišķi dāsns, racionāls un potenciāli ienesīgs, Ekvadoras lopkopjiem šis priekšlikums likās tik pretdabisks, ka tikai reti kurš piekrita tā modernizēt savu lopkopību. Pasaules Bankas projekts izgāzās, un Ekvadoras lauksaimniecības ministrija bija dziļi vīlusies. Iesaistoties šajā projektā, Arheti atklāja, ka jūrascūciņas ekvadoriešiem bija īpašs ēdiens īpašiem gadījumiem, ka dzīvnieki, kaut arī tika lietoti uzturā, bija mājas mīluļi un tiem bija rituāla nozīme zemnieku dzīvē. Jūrascūciņas neēda ikdienas maltītēs, bet gan tikai tā dēvētos iniciācijas rituālos, ceļš caur kuriem ieved cilvēku jaunā sociālā stāvoklī (piemēram, kāzās, bērēs, kristībās vai iesvētīšanā pieaugušo kārtā), un dziednieciskos nolūkos. Jūrascūciņai tika piedēvētas unikālas īpašības, tā tika uzskatīta par orākulu, kas var pareģot laiku un tulkot dažādas sabiedrības parādības. Tādēļ Ekvadoras zemniekiem bija svarīgi turēt jūrascūciņas virtuvē, t.i., cilvēku tuvumā. Arī fakts, ka jaunā lopkopības metode nozīmētu papildu darba slodzi jau tā pārslogotajām quechua sievietēm, projektā netika pienācīgi izvērtēts. Sievietēm nebūtu ērti mainīt jūrascūciņu audzēšanas veidu, jo tas būtu jādara uz citu pašsaprotamu kultūrdefinētu vērtību rēķina. Tērauds labāks par akmeni? Nu jau klasikas statusu antropoloģijā iemantojušais Lauristona Šarpa 1974.gada vēstījums par Yir Yoront ļaudīm ir otrs piemērs, kas atspoguļo antropologu kritisko attieksmi pret iejaukšanos jeb rūpīgi nepārdomātiem palīdzības projektiem tā sauktajās mazāk attīstītajās sabiedrībās. Yir Yoront ļaudis dzīvoja Austrālijas ziemeļaustrumu krastā. Tāpat kā daudzas citas Austrālijas aborigēnu grupas, tie dzīvoja tādu dzīvi, kas pēc Rietumu mērauklas šķistu vienkārša un primitīva. Vīrieši gāja medībās, sievietes un bērni palika apmetnes tuvumā, lai meklētu un ievāktu ko ēdamu: saknes, kukaiņus, rāpuļus. Dažkārt viņi devās zvejā, par laivām izmantojot izgrebtus koka stumbrus. Viņi gan pazina cilvēkus, kuriem bija labākas laivas, bet savu ciltstēvu garu dēļ, kurus viņi dziļi respektēja, Yir Yoront necentās nomainīt vecās un iegūt šādas laivas. Ja reiz viņu priekštečiem nebija tādu laivu, kādēļ viņiem vajadzētu būt laivām, ar kurām doties okeānā? Viens no Yir Yoront svarīgākajiem darbarīkiem bija no akmens kalts cirvis, ar kuru arī darināja laivas. Cirvja asmeni un pietu, gatavotu no krama, viņi pirka no kaimiņu cilts, kas specializējās šādu cirvju asmeņu izgatavošanā. Cirvji drīkstēja piederēt tikai pilngadīgiem vīriešiem. Ap 1920.gadu pie Yir Yoront ļaudīm ieradās misionāri. Līdz ar Dieva vārdu viņi atveda darbarīku, bez kura, pēc viņu domām, Yir Yoront iztikt nevarēja - tērauda cirvi. Ne tikai vienu, bet veselu kasti šādu cirvju. Ikkatrs, gan vīrieši, gan sievietes, gan veci, gan jauni Yir Yoront apmetnē saņēma tērauda cirvi. Līdz ar to šķita, ka viena no grupas pamatproblēmām - mūžīgais cirvju trūkums un nepieciešamība iegādāties krama pietus no kaimiņu cilts - bija atrisināta. Bet tie bija maldi. Tā vietā, lai nestu laimi un labklājību, tērauda cirvji atnesa konfliktus un traģēdiju. Runa nebija tikai par tehnisku jaunievedumu, bet par priekšmetu, kas ar savu klātbūtni vien sagrieza ikdienu kājām gaisā. Sievietes vairs nerespektēja vīriešus, un jaunie vairs nerespektēja vecos - jo cirvis, kurš līdz šim bija pilngadīga vīrieša autoritātes simbols un ekskluzīvs vīrieša īpašums, tagad piederēja vai katram grupas indivīdam. Arī draudzīgās saites ar kaimiņļaudīm, no kuriem tika iegādāti krama pieti, bija sarautas, un šīs "tirdzniecības" pārtraukšanas dēļ draudēja karš. Problemātiskas kļuva arī Yir Yoront attiecības ar garu pasauli. Agrāk katram priekšmetam bija sava vieta no priekštečiem pārņemtajā pasaules kārtībā. Šī pasaule bija piepildīta ar lietām, kuras ciltstēvi bija atstājuši no senās pagātnes, ar kuru "saraut saites" būtu riskanti un pārdroši. Misionāri nezināja, cik destruktīvas sekas viņi izraisīja, draudzīgi piedāvājot uzlabot Yir Yoront tehnoloģiju un tādējādi destabilizējot viņu kultūras iekšējās kopsakarības. Kopsakarības Sociālā antropoloģija ir par šāda rakstura kopsakarībām, un šodien sociālantropologu interešu lokā ir visa cilvēce, ne tikai "primitīvās ciltis". Sociālā antropoloģija cenšas izskaidrot kopsakarības starp dažādām cilvēku sociālajām izpausmēm. Lai saprastu Rietumsudānas fūru ekonomiku, ir svarīgi izprast, kā viņu ekonomika sasaistās ar citiem viņu sabiedrības aspektiem, pretējā gadījumā viņu ekonomiku izprast neizdosies. Ja mēs nezinām, kādēļ fūru tradīcijas tikpat kā nepieļauj algotu darbu un aizliedz pārdot alu, kura gatavošana ir fūru sievietes pamatnodarbe līdzās ēst gatavošanai un bērnu audzināšanai, ir maz ticams, ka mums izdosies saprast to, kā fūri paši redz un vērtē savu ekonomisko situāciju. Ja nezinām, ka Nigērijas tīvu tradīcijas neļauj pirkt un pārdot zemi un ka viņi nav raduši izmantot naudu kā samaksas līdzekli, maz ticams, ka mums izdosies saprast tīvu ekonomikas uzbūvi un sociālās funkcijas. Antropologi jautā - vai cilvēki Rietumeiropā un Amerikā ir racionālāki nekā Ekvadoras sievietes, Austrālijas Yir Yoront un tīvi Nigērijā? Un atbild - diez vai, jo kādēļ tad viņi neēd suņus un kaķus, kas būtu viegli pieejama un barojoša pārtika? Runa, protams, nav par atsevišķu sabiedrību vai grupu racionalitāti, bet gan par to, ka racionalitāte ir definējama kulturāli specifiskos veidos. Vai šie piemēri liek secināt, ka kultūras ir jāsargā no svešinieku centieniem tās mainīt un ka iejaukšanās tajās lielā mērā ir nolemtas neveiksmei un pat kaitnieciskas? Ne obligāti. Bet veiksme būs atkarīga no tā, vai pašu iedzīvotāju realitāte tiks pareizi izprasta, viņu nosacījumi ņemti vērā un vai viņi paši jutīs un uzskatīs, ka šādas pārmaiņas ir nepieciešamas. Šodien aktualizējas jautājums par nosacījumiem un rīcības politiku gadījumos, ja vienu sabiedrību veidojošie indivīdi - vīrieši, sievietes, jaunie un vecie, laucinieki un pilsētnieki - paši nevar vienoties par sev vēlamo attīstības virzienu un sabiedrībā saglabājamām vērtībām. Varētu jautāt, vai Yir Yoront sievietes sabiedrībā ieviestās pārmaiņas uztvēra tikpat destruktīvi kā vīrieši. Jo pārmaiņu rezultātā viņas guva personisku brīvību, kas agrāk viņām bija liegta. Iegūdamas īpašumā ikdienā nepieciešamos cirvjus, viņas savā ziņā kļuva līdzvērtīgas vīriešiem. Arheti piemērā redzams arī, ka vienotas ekvadoriešu ideoloģijas par lopkopības metodēm nav un ka konfliktu starp Lauksaimniecības ministriju un zemnieku sievām var izprast kā ekvadoriešu sabiedrības iekšienē esošu dzimumsocialitātē balstītu kultūru konfliktu. Tādējādi kārtējo reizi tiek pierādīts, ka kultūras nav kāds noslēgts ideju un prakšu kopums, kur visi "kultūras" indivīdi ir vienisprātis un piekopj vienu un to pašu ideoloģiju. Šodien antropologu izpētes primārais objekts vairs nav attālie, mazpazīstamie pasaules nostūri, kaut gan tie vēl joprojām vilina. Antropologi arvien vairāk ir sākuši pievērsties pašmāju sabiedrībām un industrializētajām Rietumu valstīm. Norvēģu antropologs T.H.Eriksens, latviski tulkotās grāmatas Mirkļa tirānija autors, raksta, ka sociālantropoloģijas ambīcija ir izklāstīt pasaulē esošās sociālās un kultūras variācijas, vienlaikus parādot un izskaidrojot līdzības cilvēku attiecībās un sociālajās sistēmās. Vēlmei izprast kopsakarības sabiedrībās un starp tām antropoloģija piedāvā dažādas zinātniskas pieejas. Vai tā būtu vēlme saprast, kādēļ Azandu ļaudis Centrālajā Āfrikā tic raganām; kādēļ Meksikā ir lielāka sociālā nevienlīdzība nekā Francijā; kā turku vīri goda un cieņas vārdā var nogalināt savas meitas un māsas un viņu mātes par to neiebilst; kas izraisīja etniskos konfliktus un vardarbību Bosnijā vai kā Latvijas krievu identitāte izmainījusies pēdējos desmit gados, - skaidrojumus šiem jautājumiem var atrast antropoloģiskās literatūras klāstā. Iedvesmu un idejas antropoloģiskajā literatūrā var smelties, risinot dažnedažādus - gan ar reliģiju, šamaņu rituāliem, bērnu audzināšanu, gan ekonomiku, politisko varu, dzimumlīdztiesību, migrāciju, korupciju, uzņēmējdarbību, etnisitāti utt. saistītus jautājumus. Latvijai vajadzīgi? Atliek jautājums: kā Latvija, kas, ja ne padomju laikos, tad tagad ir iesaistīta tā dēvētajos globālajos procesos gan Rietumu, gan Austrumu virzienā, ir iztikusi bez sociālās antropoloģijas studijām? Sabiedrībā jau ir novērojami procesi, kurus veicina šādu zināšanu trūkums. Ļaužu neziņa par "pasaules nostūriem", kultūrām un cilvēkiem tajos ļauj izprast, kā dažu Somālijas bēgļu ierašanās Latvijā un seksuālo minoritāšu esamība var izraisīt tādu sašutumu un neiecietību valstī. Bet kur gan lai Latvijas sabiedrība sapratni būtu guvusi, ja pat augstskolas valstī to nepiedāvā? Pasaulē šodien ir tūkstošiem antropologu, kuru kompetence ir pieprasīta ne tikai zinātnes un izglītības jomā, bet arī citās dzīves jomās. Skandināvijā antropologi kā eksperti nereti darbojas projektos, kas saistīti ar reģionu attīstību un palīdzības sniegšanu nabadzīgām valstīm. Bieži tie sastopami arī diplomātiskajā sektorā, starptautiskās organizācijās, valsts pārvaldē un publiskās administrācijā sfērā, it īpaši iestādēs, kuras risina ar imigrantiem un multikulturālu sabiedrību saistītus jautājumus. Arī privātās uzņēmējdarbības laukā darbojas antropologi, tāpat slimnīcās, strādājot ar medicīnas un slimību sociālajiem aspektiem, izglītības iestādēs, ieslodzījuma vietās, izdevniecībās, masu medijos u.c. Daudzās nozarēs un sektoros tiek izjusta nepieciešamība pēc ekspertiem, kuru kompetencē ir citādais - svešas sabiedrības, kultūras un sociālās varietātes, un cilvēcisko attiecību modeļi. Bet Latvijā mēs, antropologi, vēl arvien esam uz pirkstiem skaitāmi. Kā ekskluzīva "prece", ko potenciālais patērētājs un labuma guvējs tā īsti nav pamanījis vai nezina, kā lietot. Saukt to par akadēmisku primitīvismu vai citādi, nezinu, tomēr, uzdrošināšos apgalvot, ka antropoloģijas kā institucionalizētas akadēmiskās disciplīnas neesamība ir milzu trūkums Latvijas izglītībā, zinātnē, kā arī cilvēka un sabiedrības pašsapratnē, intelektuālajā dzīvē un ekonomiskajā izaugsmē.