Ar paģiru sajūtu

Jo, ja liktu vistautas nobalsošanā jebkuru mākslas projektu, kura uztverei ir nepieciešama kaut minimāla garīga piepūle un konteksta pārzināšana, izglītība un informētība, mēs saņemtu noliedzošu atbildi. Absurda teātra pirmais cēliens ir beidzies, nozares profesionāļi ir tikušies ar valdības pārstāvjiem, stāstījuši ābeci, motivējuši jēgu. Kas esam, ko gribam, kāpēc vairāk nekā desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir radusies situācija, kas visai bezatbildīgi likusi apsvērt «budžeta rindiņas» par nozares finansēšanu svītrošanu... Taču aizgājusī nedēļa bija ne tikai morāli pazemojoša, nekompetenti un tuvredzīgi populistiski apšaubot starptautisku novērtējumu guvušas kultūrnozares pastāvēšanas jēgu, tā arī uzrādīja virkni problēmu, kas pavada latviešu kino eksistenci. Nosauksim to par neizpratni, niknu, trulu naidu, teju badā turētā proletariāta atriebes saucieniem, kas kā nejauka ķēpa staipījās interneta portālu komentāros. Nav jau nekāda izsmalcināta diskusiju telpa šie anonīmie virtuālie kambari, taču nīgri naidīgās intonācijas un secinājumi «tie kinematogrāfisti ir tādi un šitādi, un tās filmas ir tādas un šitādas, un nevajag mums tās...» ir satraucoši. Šādās ķēpās rakņāties ir mazohistu bauda, taču viedokļu kategorisms, kuram bija ļāvis vaļu valdības vīru kategorisms, ir simptomātisks un biedējošs. Pieņemsim, te rosījusies virtuāli aktīvā jaunākā paaudze, ļaujot «priecāties» par pirmajām popkultūras režīmā audzēto kultūrkurluma odziņām - klasiskais latviešu kino daudziem no tiem ir «antīka», sveša pagātne, mūsdienu - reti pamanāms, un, ja arī pamanīts, tad izklaidēties kāra prāta nesaprasts. Latviešu kino imidžs Ko tad sūrie bļāvēji, kuru kategorismu izprovocēja valdības rotaļas, uzskata par latviešu «kinoseju»? Vecās pagastmājas mistērijas, Kurpi, pa ceļam aizejot... Secinājumi? Pēc pirmās uz kino vairs neeju, latviešu kino skatīties negribu. A Kurpe un pa ceļam aizejot man ir pārāk sarežģītas... Gan Kurpe, gan pa ceļam aizejot, kas tomēr no pieminējuma biežuma ļauj secināt, ka ir aizķērušās apziņas apcirkņos, nebūt nav filmas, kas ir piemērotas garlaikota pilsoņa izklaidēšanai. Un, lai cik tas arī pliekani skanētu, izklaide, pateicoties amerikāņu filmu metodiskajam «darbam», arvien uzstājīgāk tiek uztverta kā primārā un vienīgā kino funkcija. Latvijas vidējais skatītājs nav ne labāks, ne sliktāks par pasaules vidējo skatītāju. Tas ir mēreni kūtrs, tā spēja uztvert sarežģītāku sižeta struktūru un netradicionālāku kinovalodu nekā Holivudas filmu izdreijātais stāstiņš no «a līdz z» ar skaidri pamanāmām sākumu, vidu un beigām pamazām atrofējas. Re, par totālu publikas nevēlēšanos sasprindzināties uz nekomerciālākiem stāstiem, kas atsakās no lēnīga ritma un meditatīviem uzstādījumiem, sūdzas pat Titānika režisors Džeims Kamerons, kura producētais un Stīvena Soderberga ekranizētais Solaris (1972.gada A.Tarkovska filmas rimeiks) patlaban Amerikā jūsmina kritiķus, bet nepilda kasi... Metodiski barojot patērētāju tikai un vienīgi ar «viegli sagremojamu barību», tas kļūst nespējīgs uztver cita veida piedāvājumu. Patlaban Rīgā rāda šā gada Eiropas Kinoakadēmijas trīskārša laureāta Pedro Almodovara filmu Runā ar viņu un šāgada Kannu festivāla divu balvu ieguvēju somu filmu Vīrs bez pagātnes - tātad divas gada Eiropas filmas līderes. Filmas, kas sevī apvieno to ideālu, par kuru var sapņot jebkuras Eiropas valsts producents: tā ir labas raudzes māksla, pasaules elites balvas saņēmušas filmas, turklāt tām ir atzīstami komerciāli panākumi. Pasaulē. Rīgā tās skatās - tā pati publika, kam kinoprocess kā mākslas parādība ir interesants un kuri tajā ir kompetenti. Tie nav miljoni un simti tūkstoši (patlaban Eiropas labāko filmu ir noskatījušies 3544 skatītāji), kas visai skumji ilustrē faktu, ka ar savu naudu tauta balso par gludi atvieglināto Holivudu. (Izcilo kanādieša Atoma Egojana filmu Ararats - arī šā gada Kannu festivāla pērli - 3 nedēļu laikā noskatījušies tikai 600 (!) cilvēku.) Tirgus ir cinisks, īpaši cinisks tas ir tad, ja ir ļoti šaurs, un īpaši sāpīgi tas sit filmām mazu tautu nacionālajās valodās. Piemēram, latviešu. Mūsu ir tik, cik mēs esam, un tā daļa, kas spēj nodalīt kultūru no izklaides, diemžēl, ir traģiski niecīga. Arī to, kas vēlas atbalstīt nacionālo kultūru, balsojot par to ar nopirktajām kinobiļetēm, nav desmitiem tūkstošu. (Pat latviešu šlāgeris Baiga vasara, 90.gadu skatītākā filma, kas aktivizēja arī pasīvos vecākā gadagājuma ļaudis, finansiāli sevi nespēj atpelnīt.) Simptomātiski, ka vaimanās par latviešu kino «seju» braši tiek piepītas lētas latviešu TV produkcijas atbalsis - kaut vai tas pats Inspektors Grauds vai Ipolits, kas nevar tikt vērtēti pēc kino kritērijiem. Tās ir videofilmas - domātas tikai un vienīgi mazprasīgajam TV ekrānam, turklāt to finansējums ļoti reti nāk no kino paredzētā naudas katla. Protams, te sākas sen sasāpējusī tēma par TV un kino attiecībām Latvijā. TV Latvijā nevar tikt uzskatīta par maksātspējīgiem līdzfinansētājiem, kaut gan tieši TV latviešu filmas iegūst reibinošu auditoriju un grandiozus reitingus. Kāpēc, piemēram, tie paši 300 000 tūkstoši, nu labi, teiksim - branga daļa no šiem tūkstošiem negāja uz pa ceļam aizejot seansiem kino, bet labprāt ieslēdza TV 18.novembrī? Ir zudusi skatīšanās tradīcija - latviešu kino pamatauditorijas daļa - vidēja, vecāka gadagājuma cilvēki, kas to vēl spēj sasiet emocionālā saitē ar to «īsto latviešu kino», ar ko dažs labs ņemas salīdzināt retās 90.gadu filmas, uz kino kā šiku un padārgu izklaidi vienkārši neiet. Savukārt jauniešiem, diemžēl, ir citas prioritātes. Tātad skatītāji, kas labprāt paziņo, ka latviešu filmas viņiem nav vajadzīgas, tomēr ir - pie TV ekrāna. To būtu vēl vairāk, ja šīs latviešu filmas tiktu piedāvātas regulāri. Protams, var priecāties par Streiča spēju bez naudas piecās dienās uzfilmēt videofilmu, bet nedrīkst šādus darba apstākļus uzskatīt par normāliem. Tā ir mocīšanās, kuras rezultāti ir redzami arī Ipolitā. Vai stratēģijas trūkums? Kas vainīgs situācijā, kas lika diskutēt par «latviešu kino jēgu»? Finansējuma trūkums, procesa nemanāmība, retās filmas un mūsu visu milzu gaidas beidzot tikt pie šedevra, kas būs gan tautai, gan festivāliem? Un kārtējā niknā vilšanās... Varbūt te meklējama arī latviešu kinocilvēku, Latvijas Nacionālā Kinematogrāfijas centra, Kinematogrāfistu savienība u.c. citu šo kultūrnozari veidojošo kļūda? Ar pašreizējiem kinofinansējuma līdzekļiem - apšaubītajiem 600 000 latu, kas būtībā ir divu askētisku pilnmetrāžas spēlfilmu budžets, bet par kuru ik gadus Latvijā tiek barots gan dokumentālais kino, gan animācijas, gan arī tās pašas spēlfilmas - nepārtrauktība, ja runa ir par klātbūtni kinoteātros un latvieša apziņā, nav nodrošināma. Summa pēc kinoražošanas standartiem vienkārši ir niecīga. Varbūt tas mazumiņš, ar ko mēģināts balstīt un neļaut izzust visām kino jomām, ar ko mēģināts celt latviešu kino starptautisko skanējumu - un tieši to pēdējos gados LNKC vadība ir darījusi labi un profesionāli, - ir sadalīts neideāli? Varbūt šai filmai nevajadzēja dot naudu, bet cita - neatbalstītā - būtu bijusi izcila? Tās ir riskantas un bezmērķīgas spēles, jo mākslā neviens nevar dot garantijas. Katru gadu LNKC ekspertu padome - demokrātiskā ceļā ievēlēta trīs cilvēku troika - katrā no kino veidiem (spēles, animācija, dokumentālais kino) sadala budžeta piešķīrumu. Iespējams, trokai ir vajadzējis nodarboties ar rafinētu ekvilibristiku, domājot - šī filma būs tautai, šī festivāliem, šī premjeram, šī prezidentei, lai visi būtu paēduši, laimīgi un par kino dzirdējuši. Tāds vieda konformista stratēģijas komplekts, kas piedāvātu kādu šlāgeri sirdij un dvēselei ar vienkāršu sižeta struktūru un koptu otru - tikpat būtisku alternatīvu - festivālu filmu veidošanu. To filmu, kas varētu piesaistīt starptautisku uzmanību, Eiropas TV kanālu interesi, pildot gan valsts pārstāvniecības, gan reklāmas, gan kultūrdarba funkcijas, turklāt ļaujot vaļu netradicionālākai kinovalodai... (Šajā nišā ietilpst gan Kurpe, gan pa ceļam aizejot). Ja latviešu kinocilvēki būtu varējuši izskaitļot, kādam pazemojumam tiks pakļauta nozare 2002.gada decembrī, iespējams, viņi būtu izvirzījuši par prioritāti bērnu filmas izveidošanu - vecā labā Emīla nedarbu un Ziemassvētku jampadrača stilā vai pilnmetrāžas animācijas filmu bērniem, ko varētu kā karogu vicināt. Tas, ka desmit gadu laikā šādas filmas nav (ir gan aminatoru līdzdalība pasaulslavenajā franču filmā Kirikū un burve, kur nabadzības dēļ Latvija piedalījās tikai kā talantīgs darbaspēks, nevis partneris), pilnīgi noteikti ir stratēģijas kļūda. Var turpināt diskutēt, vai trīs ekspertu gada sākumā saņemto, izskatīto, atbalstīto vai neatbalstīto projektu modelis kino finansēšanā ir optimālais. Droši vien ne, taču demokrātismu tam nevar pārmest, un ko gan darīt, ja konkrēto ekspertu vīzijas par to, kādam ir jābūt latviešu kino noteiktā periodā, nesakrīt ar kāda cita indivīda vīzijām? Viņi, tāpat kā es, ir profesionāļi, viņiem ir deleģēta atbildība. Vai optimālāks būtu eksperta diktatora modelis, kas tiek īstenots Igaunijā un ziemeļvalstīs, izvirzot ekspertu, kurš viens kūrē nacionālā kino procesu, sadalot pa plauktiņiem - tas tautai, tas festivāliem, tas mātēm ar bērniem... Igauņi par savu sistēmu arīdzan kurnot, kurnētāji būs vienmēr. Tomēr viņiem ir bijis pašu kases grāvējs Bizbizmārītes Ziemassvētki, patlaban par nacionālo hitu ir kļuvis viņu Baigas vasaras analogs Vārdi marmorā. Viedokļi par kino finansējuma apsaimniekošanu dalās. Taču pēc konjunktūras noteikumiem, šķiet, igauņi spēlē labāk, un arī kino finansējums Igaunijā ir lielāks (2002.gadā tas bija 1,7 miljoni LVL, kas, attiecinot pret iedzīvotāju skaitu, ir 2,4 reizes lielāks nekā Latvijā). Paradoksāli, ka šāds sitiens pa pakrūti nāca brīdī, kad Latvija tiešām sāk tikt uzskatīta par potenciāli līdzvērtīgu sadarbības partneri Eiropā arī kinoražošanas jomā (pievienošanās Eiropas Padomes kopprodukciju atbalsta fondam Euroimages un Eiropas Savienības audiovizuālās nozares atbalsta programmai Media Plus) un pēc pirmās augsta līmeņa starptautiskās sadarbības projekta - ar Euroimages atbalstu Latvijā filmētā soma Mikas Kaurismeki filmas Saldumiņš, kurā ir arī Latvijas līdzdalība. Pēc Media Plus atbalsta filmām animācijas filmai Zelta zirgs (50 000 eiro) un spēlfilmai Dzīves svinēšana (20 000 eiro), kas finansiāli pārsniedz Latvijas iemaksas abās Eiropas struktūrās (iemaksātā dalībmaksa 165 422 eiro, saņemtais atbalsts 170 000 eiro). Brīdī, kad vajadzētu nopietni iedziļināties LNKC piedāvātajā koncepcijā par mērķtiecīgu, pakāpenisku, stratēģiski pārdomātu filmu nozares finansējuma palielināšanu (arī tā stratēģisku apsaimniekošanu), kas patlaban ir mazāks nekā vienas Eiropas spēlfilmas budžets. Es neapskaužu režisori Unu Celmu, kuras Sauja ložu piedzīvo pirmizrādi rītdien. Filma, kuras finansējums ir 260 000 latu, turklāt tikai 30% ir latviešu naudas, pārējā zviedru, austriešu u.c. Tagad būs teju jāattaisno visa latviešu kino tiesības uz eksistenci... Tā ir absurda situācija, un dievs dod nesabrukt zem spiediena. Tā ir tikai filma - režisores darbs, kuras dokumentālā Olu kundze ir viena no Latvijas apbalvotākajām latviešu pēdējo gadu dokumentālajām filmām, otrā spēlfilma, kurai neviens neiedomātos uzkraut stindzinošu atbildības nastu, ja tā būtu viena no trim, četrām, piecām latviešu filmām gadā.