Arsēns cenšas atbrīvoties no sliktās slavas

Viegli irstošais, pelēkais elements dabiskā stāvoklī nav ļoti indīgs. Bīstami ir tā maisījumi. Viens no tādiem ir baltais arsēna oksīds, kas ir ārkārtīgi indīgs un gadsimtiem ilgi bijis viltīgu slepkavu ierocis, jo šo indi bijis grūti atrast pēcnāves sekcijā. Uzticams tests parādījās tikai XIX gadsimtā. Diemžēl tas bija jau pēc Napoleona nāves 1821.gadā. Daži pētnieki pieļauj, ka franču imperatoru pamazām nogalinājuši izgarojumi no tapetēm - no zaļās krāsas pigmenta, kurā bijis arī arsēns. Tolaik par oficiālo nāves cēloni tika atzīts kuņģa vēzis. Vēlāk eksperti secināja, ka tapešu līme, mijiedarbojoties ar krāsu pigmentiem, veicinājusi toksiskus izgarojumus. Taču jau labu laiku mediķi tic arī arsēna labvēlīgajām īpašībām. Starp citu, tas ticis izmantots tuberkulozes un dažādu ādas slimību ārstēšanai. «Cilvēki ir pārbijušies līdz nāvei, izdzirdot par arsēnu,» atzīst vēža speciālists Samjels Vaksmens no Mountsinajas slimnīcas Ņujorkā. «Viņi baidās, ka tā ir inde, ka tā ir vēzi izraisoša viela, taču patiesībā arsēns kā medikaments vienā vai citā veidā tika izmantos jau Hipokrata laikā.» Viens no arsēna savienojumiem, ko atklāja 1909.gadā, kļuva par galvenajām zālēm sifilisa ārstēšanai, līdz 40.gados to aizvietoja ar penicilīnu. Dažos pēdējos gados arsēna trioksīds tiek izmantots specifiskas leikēmijas ārstēšanai. Šie slimnieki cieš no asins kaites, jo gēna mutācija ražo nepareizu proteīnu, kas traucē normālai balto asinsķermenīšu attīstībai. Arsēna trioksīds, ko Amerikā pārdod kā Trisenox, veicina kļūdainā proteīna pašiznīcināšanos, dodot iespēju asins šūnām attīstīties normāli. Vēl neseni pētījumi likuši noticēt, ka nelielas arsēna devas vismaz dzīvniekiem laboratorijas apstākļus koriģē vielmaiņu, veicinot svarīgas aminoskābes veidošanos, kas novērš matu, ādas un nagu slimības. «Esmu pārliecināts, ka nelielas arsēna devas nav kaitīgas, bet gan labvēlīgas,» uzskata ķīmiķis Eriks Ūtis no ASV valdības finansētā Cilvēka barības izpētes centra.