Atbilde rakstniecei Gundegai Repšei

Dagnijai Zigmontei nebūt nav bijis psiholoģiski viegli izprotams raksturs un dzīve. Taču pie tā jebkurā gadījumā nebija tik daudz vainīga mātes izsūtīšana. Dagnijas raksturs sācis veidoties jau no mazotnes, kopš tā brīža, kad viņa sāka prātot, kas viņa ir un ko viņa šajā dzīvē grib. Par spīti tam, ka māte atradās Sibīrijā, meitenei maz kā trūka, ja nu vienīgi godīgas kritiskas acs. Viņa mūždien klausījusies citu uzslavās un tās novērtējusi kā pašsaprotamu lietu, taču vienīgais, kas viņu prata nokritizēt, bija viņa pati, iekšā savas dvēseles dzīlēs. Tā radās viņas otrā, iekšējā kritiskā balss, kura nereti noveda Dagniju arī depresijā. Savā dvēselē viņa patiesi daudz dramatizēja un, ņemot vērā to, ka viņai bija talants, izlika to uz papīra - vēl skaistāk un vēl dramatiskāk, kā jau lasītājam patīk. Tas spriežams pēc viņas dienasgrāmatām, kuras viņa atstāja, noteikti zinot, ka tās lasīs daudzi, arī cilvēki, kuri akli viņu uzņem un absolūti notic uzrakstītajam. Šķiet, jūs, Gundega Repšes kundze, arī esat uzķērusies uz Dagnijas izliktajiem slazdiem - pārvērst sevi lasītājam tīkamā tēlā un radīt tam atbilstošu gaisotni. To viņa prata ļoti labi, jo viņai bija nenoliedzams talants. Un kas gan te ir tik skandalozs - cilvēkam atklāti pajautā: kāda bija jūsu māte? Un cilvēks atbild taisnību, jo melot tā kā nebūtu labi. Vēl gandrīz nav dzirdēts, ka lieli talanti savā privātajā dzīvē būtu bijuši skaidri kā kristāls. Nesaprotu tikai vienu - kā jūs, sevi uzskatot par rakstnieci, atļaujaties izvērtēt cilvēka privāto dzīvi, pat neesot tuvā kontaktā ar viņu? Pirmo reizi es arī dzirdu, ka vienkāršas patiesības teikšana tagad saucoties apklačošana. Līdz šim taču Zigmontes meitai neviens nebija pavaicājis - kāda bija jūsu māte? Pēc Dagnijas nāves viņas meitai tika pievērsta milzīga uzmanība. Patiesībā šīs mātes un meitas attiecības jau nekad nav tikušas slēptas - Dagnija ienīst savu bērnu. Visi tuvinieki un kaimiņi to zināja. Vai jums pašai būtu patīkami dienām neēst un vilkt mēnešiem vienu un to pašu mugurā, un nekad mīļi neparunāt ar māti. Nu jā - kaut ko tādu jums nesaprast - jūs acīmredzot vecāki ir slavinājuši un dāvājuši mīlestību. Jūs visu koncentrējat tikai uz sevi, tas, kas notiek ārpus jums pieņemamajām normām, ir absurds un «apklačošana». Jums noteikti nav sāpējusi vistuvākā cilvēka - mātes - vienaldzība. Vai Dagnijas meita ienīda savu māti? Man šķiet, viņai bija mātes ļoti žēl - katru dienu viņa redzēja, kā māte pazudina sevi alkoholā un iegremdējas pati sevī - un nekad nespēt pasniegt palīdzīgu roku - ik mirkli meita tika atraidīta ar tukšiem, bezjēdzīgiem un ļauniem vārdiem. Tas sāp jebkuram. Tā arī radās šis paaudžu naids. Dienasgrāmatu Dagnija - jaunības sapņi un mīlestība dienasgrāmatās esmu lasījusi čet-rus mēnešus, ik trīs dienas pārdomājot pirmā vakarā izlasīto. Jūs sakāt, ka, pēc Guntas Strautmanes un Dagnijas meitas vārdiem, vīrieti mīlēt esot «fui!», bet sakiet, vai apmātība un īsta vīrieša (nevis jauna neveiksminieka) meklēšana un viņa ģimenes jaukšana ir ļoti skaista un slavējama lieta? Turklāt ņemot vērā to, ka Magisters nav bijis viņas aprakstītajā dzīvē vienīgais dominējošais vīrietis. Ja ļoti uzmanīgi un ar apdomu lasa grāmatu, var atrast vietas, kur skaidri un gaiši uzrakstīts, ka bijuši vēl daudzi Dagnijas pielūdzēji un viņai pret to nekas nav bijis pretī. Teikšu, kā jutos, kad izlasīju jūsu visnotaļ «sirsnīgi» un dziļi iztirzājošo rakstu - jūs kā viņas nepazinēja esat uzķērusies uz Dagnijas viltīgi izliktajiem āķiem - maldināt, noslēpties pašai un rādīt tādiem cilvēkiem kā jums to, ko jūs arī vēlaties redzēt. Nākamreiz pārlasot Dagnijas dienasgrāmatu (jautājums - kā jūs to esat lasījusi?), palasiet starp rindiņām, ja jūs esat īsta rakstniece. Gan jau kaut ko svarīgu arī atradīsiet. Ar dziļāko cieņu - Dagnijas Zigmontes mazmeita Dace, 17 g.v.