Atmaskotais sapnis

Arī tad 89 gadus vecā literāta nāve 2005.gada 10.februārī gan jau būtu izraisījusi nekrologu plūdus. Laikā, kad sākās viņu attiecības, slavena bija ne tikai 29 gadus vecā kinozvaigzne, XX gadsimta spožākais sekssimbols. Savos četrdesmit gados Arturs Millers - precējies, divu bērnu (Džeinas Ellenas un Roberta) tēvs - līdzās Tenesijam Viljamsam bija ievērojamākais amerikāņu dramaturgs, Pulicera prēmijas un Teātra kritiķu balvas laureāts. Abi apbalvojumi tika piešķirti par viņa joprojām slavenāko lugu Komivojažiera nāve (1949), kuras daudzie iestudējumi padarīja izputējušas ebreju imigrantu ģimenes atvasi par miljonāru. TAGAD KĀ PIRMS 50 GADIEM 1953.gadā sarakstītā luga Smags pārbaudījums, ko pie mums pazīst kā Salemas raganas (1995.gadā Nacionālajā teātrī to iestudēja Oļģerts Kroders), ne tikai nostiprināja Millera slavu, bet arī pievērsa viņam pastiprinātu antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisijas uzmanību. Komisiju, kas vajāja un pratināja komunistus - biežāk iedomātus, nekā īstus -, vadīja senators Džozefs Makartijs, kura vārds kļuva par tā laika represīvās politikas sinonīmu. Maz bija cilvēku, kas nesaskatīja, ko gribēja pateikt Millers, aprakstot raganu medību histēriju Salemas pilsētiņā XVII gadsimtā. Zīmīgi, ka tieši šī ir joprojām visbiežāk iestudētā A.Millera luga. 2003.gadā kādā intervijā Millers apgalvo, ka tās popularitātei ir vistiešākais sakars ar pašlaik īstenoto ASV valdības politiku: 50.gadu makartisms, viņaprāt, līdzinās tai skrūves piegriešanas politikai, ko likumā, kas aizliedz "kūdīšanu uz naidu reliģisku motīvu dēļ" formulējis ASV tieslietu ministrs Džons Aškrofts (pret šo likumu kā vārda brīvības ierobežošanu vēl dažas dienas pirms Millera nāves rakstā Aizstāvēt tiesības uzbrukt vērsies Salmans Rušdi). Minētajā intervijā Millers velk vistiešākās paralēles starp mūsdienām un 50.gadiem Amerikā, apgalvojot, ka "abos gadījumos valdība izmantoja īstus draudus - toreiz komunisma, tagad terorisma, lai sētu ļaužu prātos sirreālu paranoju un tādējādi tos kontrolētu". Makartija komisijas sīvāko uzbrukumu laikā, kas gandrīz beidzās ar Millera apcietināšanu: dramaturgs cieņpilni atteicās atvieglot savu likteni, noorganizējot kāda komisijas locekļa fotografēšanos ar Monro - kinodīva ne vien atbalstīja vīru, bet arī pieslējās viņa visai kreisajiem politiskajiem uzskatiem. Šo uzskatu dēļ Milleru tulkoja un iestudēja arī Padomju Savienībā (līdz brīdim, kad viņš pēc ciemošanās "sapņu zemē" atļāvās to nokritizēt). Iespējams, par iemeslu šai vienprātībai bija abu līdzīgais ceļš uz panākumiem: Milleram, kura tēvs, vidusšķiras uzņēmējs, izputēja lielās depresijas laikā, visu nācās sasniegt ar smagu darbu. Paradumu katru dienu vismaz astoņas stundas cītīgi strādāt rakstnieks ievēroja visu mūžu. Arī Monro vienkāršā izcelsme un tankam līdzīgā apņēmība izsisties izraisīja cieņu. Tomēr drīz vien Merilina nomocīja Milleru ar personības sabrukuma nepievilcīgajām izpausmēm, alkohola un trankvilizatoru pārmērīgu lietošanu, turklāt viņa vīru krāpa ar Īvu Montānu. Laulības laikā ar Monro Arturs Millers, kurš katrā intervijā līdz pat mūža galam atzīstas mīlestībā teātrim, nepabeidza nevienu lugu, 1959.gada rudenī žurnāls Esquire dramaturga portretējumam liek virsrakstu Artura Millera radošā agonija. Stāsts Izstumtie, pārvērsts filmā par kovboja - zirgu mednieka un kādas vientuļas, nelīdzsvarotas sievietes ceļu uz mīlestību, izrādījās liktenīgs abiem galveno lomu tēlotājiem: Klārks Geibls mira ar sirdstrieku, nesagaidījis filmas pirmizrādi un dēla piedzimšanu, arī Merilinai tā bija pēdējā pabeigtā filma (1962.gadā Monro mirst no miegazāļu pārdozēšanas). Izstumto filmēšanas laukumā Arturs Millers iepazinās ar savu trešo sievu, fotogrāfi Ingu Moratu, kas asistēja slavenajam Anrī Kartjē-Bresonam fotoprovēs. Šī laulība ilga līdz pat Ingas nāvei 2002.gadā, un tajā piedzima Millera trešais bērns - meita Rebeka, kas no jauna saistīja savu tēvu ar filmu pasauli, kļūdama par režisori. Viņas filmas Andžela un Personīgais ātrums 1995. un 2002.gadā apbalvotas slavenākajā amerikāņu neatkarīgā kinofestivālā Sandensa. Meita atkārtojusi tēva likteni, tikai ne tik nelaimīgi, arī citā ziņā, proti, apprecoties ar vīrišķīgo kinozvaigzni Danielu Deju Lūisu. SAPNIS, KAS SAMAĻ IKVIENU Arturs Millers jau XX gadsimta vidū līdz ar Tenesiju Viljamsu (1911-1983) grieķu traģēdijas cienīgā mērogā atklāja t.s. mazā cilvēka ilūziju krahu un neaizsargātību šķietami drošā demokrātiskās sabiedrības mehānismā. Abu slavenākās lugas - Millera Komivojažiera nāvi un Viljamsa Ilgu tramvaju - Brodvejā iestudēja slavenais amerikāņu kinorežisors Elija Kazans (arī leģendārā Ilgu tramvaja ekranizācijas autors). Abi laikabiedri, turklāt labi paziņas, nesaudzīgi atmaskoja amerikāņu sapni, kas nepielūdzami samaļ ikvienu, kurš neatbilst kultivētajam veiksminieka tēlam, arī pusmūža komivojažiera Villija Logana dzīvi un sapņus. Villijs Logans ir loma, ar kuru slavu kaldinājis ne viens vien slavens aktieris, arī Dastins Hofmans 1984.gada iestudējumā Brodvejā. Tā ir arī viena no Rūdolfa Plēpja labākajām lomām, 1998.gadā Latvijas Nacionālajā teātrī to iestudēja Mihails Kublinskis. Ja Viljamsa lugas, laikam ritot, kļuva arvien poētiskākas, sirreālākas un aizvien dziļāk gremdējās cilvēka psihes labirintos, Millers nekad - nedz lugās, nedz stāstos, nedz autobiogrāfijā Laika loki (1987) - nezaudēja saikni ar realitāti, arī sociālpolitisko. Panākumi un neveiksmes, amerikāņu sapņa abas puses ir viņa mūžīgā, turklāt vispersoniskākā tēma, un viņa darbu panākumi bieži skaidroti ar to autobiogrāfiskumu. Tomēr, lai arī Millers nekad nepārtrauca rakstīt lugas un tās gandrīz vienmēr tika iestudētas, tādu slavu un ietekmi, kāda dramaturgam bija 50. un 60.gados, turklāt ne jau tikai Amerikā, viņš atkal sasniedza tikai 90.gados, kad tika iestudēti satīriskie darbi Lejup no Morganas kalna un Pēdējais jeņķis. Viņa pēdējais lielais darbs Finishing the Picture tika pirmizrādīts pagājušā gada oktobrī Čikāgas Gudmena teātrī, un, kā raksta kritiķi, tā ir autobiogrāfiskākā Millera luga kopš Pēc grēkā krišanas. Arturs Millers mira no sirds nepietiekamības Konektikutas štata Roksberijā, īpašumā, ko bija iegādājies kopā ar Merilinu un par kuru Millers tolaik - 1957.gadā - teica: "Te ir tā vieta, kur mēs ceram nodzīvot līdz savai nāvei."u