Ātrajā palīdzībā kā mājās

«Romantika un risks,» lakoniski atbild Valentīnas kundze uz jautājumu, kas pamudinājis izvēlēties tik specifisku nodarbošanos. Dievs dod atgriezties «Kad es pirmo reizi ar Latviju izbraucu pa sanitārās autobāzes vārtiem, kolonnas priekšnieks esot novaidējies: lai nu Dievs dod, ka viņa atgrieztos! Tā vismaz man vēlāk zēni atstāstīja,» atceras Ināra Lepse. No šī brīža pagājuši jau 20 gadi. «Ja es būtu mazliet ātrāk piedzimusi, tagad jau būtu pensijā. Bet tagad man ar to pensiju ir tāpat kā Dullajam Daukam ar apvārsni - jo es pienāku tuvāk, jo tā atkāpjas tālāk,» saka šofere. «Kad vēl mācījos vidusskolā, modē bija tādas ļoti vīrišķīgas profesijas. Mums bija ražošanas prakse rūpnīcā Sarkanā zvaigzne, tur mūs mācīja par virpotājiem. Pēc skolas turpat arī sāku strādāt, vecāku man nebija, augu pie audžuvecākiem. Turpat rūpnīcā gadījās man arī tāda dzīves kļūme, iemīlējos, bet, kad gaidīju bērniņu, audžutēvs mani izdzina no mājas. Piedzima dēls, man izdevās dabūt darbu un vietu Kapseļu ielas bērnunamā, es tur strādāju veļas mazgātavā. Puisītim palika 4 mēneši, un tad man bērnunama direktore sacīja, ka es varu palikt tepat, bet varu arī bērnu uz kādu laiku atstāt, kamēr pati iekārtošu savu dzīvi,» par savu jaunību stāsta Ināras kundze. Autoskolā viņa nokļuvusi, ieraugot uz ielas stūra sludinājumu, ka uzņem kursantus un maksā arī stipendiju. Pēc pāris mēnešiem, beidzot autoskolu, izdevies atrast gan darbu, gan pēc tam arī dēlam vietu uzņēmuma bērnudārzā. «Tā es no rītiem vedu dēlu uz bērnudārzu ar to pašu smago gaziku. Bērns vēl tik stingri nesēdēja, lai varētu nolikt viņu uz sēdekļa, tāpēc turēju klēpī. Inspektori mani ķēra un štrāpēja, bet neko citu jau nevarēju izdomāt,» stāsta šofere. Bērnam niez dibens «Ja es būtu rakstniece, veselu romānu varētu sacerēt par to, kas piedzīvots, ātrajā palīdzībā strādājot. Mani parasti liek pie tām mediķu brigādēm, kas brauc uz izsaukumiem pie bērniem - gan tāpēc, ka tur tomēr vieglāk nestuves stiept, gan arī tāpēc, ka tur vairāk darba, bet vīrieši jau darbu diez ko nemīl,» saka Ināra Lepse. Reiz ātrā palīdzība izsaukta pie trīsgadīga bērna, izsaukumā sacīts, ka bērnam niez dibens. «Mana ārste ieiet, bet drīz iznāk sarkana no dusmām. Izrādās, tur moderni un dārgi iekārtotā dzīvoklī māmiņa ar lakotiem nagiem, bet bērnam nevīžo dibenu nomazgāt, sauc ātro palīdzību. Citreiz mūs izsauc pie 18 vai 19 gadus vecas studentes. Mamma saka - izsmērējiet viņai kaklu, es to nevaru izdarīt, viņa mani neklausa!» Gadās arī viltus izsaukumi, reizēm bērni āzē savus skolotājus, citreiz jaunieši izdomā muļķīgus jociņus. «Tā mums vienreiz izsaukums, sākušās dzemdības, aizbraucam, zvanām, zvanām pie durvīm, neviens nenāk. Zvanām, zvanām, beidzot atver jauns puisis, mēs prasām - kur dzemdētāja, bet viņš nosarkst un saka - es te viens pats dzīvoju. Tad gan mēs sākām smieties, stāvam un smejamies, bet viņš pavisam nokaunējies un nelaimīgs. Tad vēl gadās izsaukumi uz mājām, kas jau sen nojauktas.» 19 stundas mašīnā Ātrās palīdzības šoferes priecājas par jaunajām ātrajām palīdzības mašīnām, kuras nomainījušas vecās Latvijas. «Šīs mašīnas vismaz uz ielas respektē, gan pašas lielākas, gan arī sirēnas spēcīgākas. Latvijas jau vispār neviens garām nelaida, bet, kad braucam ar meršiem, jau tomēr pašķiras. Gadās jau gan visādi, dažs braucējs laikam neiedomājas, ka varbūt kādam viņa tuviniekam steidzamies palīgā,» saka Ināra Lepse. Ātrās palīdzības šoferim maiņa ir 17 stundu garumā, pēc tam jāizvadā pārējie darbinieki pa mājām, tā nereti kopā sanākot visas 19 stundas. «Tās mēs arī mašīnā pavadām, vienalga, ziema vai vasara. Ātrās palīdzības stacija Duntes ielā jau ir ļoti ērti un patīkami iekārtota, labas telpas, taču par sievietēm šoferēm gan neviens nav iedomājies - ir tikai viena šoferu istaba. Zēni gan saka - nāc taču pie mums. Taču es tā padomāju - turpat viņi savas sasvīdušās kājas pārauj, man tos «sieriņus» ostīt? Tad labāk mašīnā, tā jau tikpat kā otrā māja,» spriež Ināras kundze.