Aukļu transplantācija

Viņa tikko sākusi pētījumu par Austrumeiropas auklīšu darbu Norvēģijā. Socioloģi uztrauc jautājums, vai auklītes netiek izmantotas, jo viņu alga ir apkaunojoši zema, neviens arī nekontrolē, vai darba devēji ievēro aukļu tiesības. Noruna par 25 stundu darba nedēļu ir tikai formalitāte. No Skandināvijas pussalas skatoties, arī mēs piederam nabadzīgajām valstīm, kuru aukles tiek izmantotas. Vēl trakāk - citā, Zviedrijā veiktā pētījumā daļa no aptaujātajiem zviedriem uzskata, ka, piedāvājot auklītes vietu, viņi glābj nabadzīgas meitenes no prostitūcijas un narkotikām. Taču šaipus Baltijas jūras bilde zīmējas drusku citāda. VAI TIEŠĀM LĒTAIS DARBASPĒKS? Pēc Otrā pasaules kara au pair sistēma tika radīta, lai jaunieši var braukt no vienas valsts uz citu, iepazīties ar tās kultūru un valodu, dzīvot kādā ģimenē bez maksas un par šo iespēju dažas stundas dienā palīdzēt ģimenei. Tādēļ arī au pair algas ir mazas, jo akcents nav pelnīšana, bet kultūras apmaiņa. Mūsdienās auklīte ir papildu pieaugušais mājās, kas risina praktisku problēmu mudžekli ģimenē, bērnu vākšanu, izvadāšanu. Pēdējos desmit gados Rietumeiropas, ASV, Kanādas meiteņu rindas au pair programmās arvien uzstājīgāk papildina Āzijas, Āfrikas, Austrumeiropas pavalstnieces, kas brauc vāķīt bagāto valstu vidusšķiras mazuļus. «Tas ir pilnīgi aplams priekšstats. Kāds lētais darbaspēks? To vajag aizmirst!» apsauc Juris Tūns, izglītības centra Mecenāts direktors. Viņa vadītā organizācija ar au pair programmām Latvijā strādā jau gadus desmit. «Tas ir vislētākais un demokrātiskākais veids, kā iemācīties valodu, neieguldot neko, izņemot ceļa izdevumus. Latvijā ir parādījusies iespēja piedalīties tusiņā, kas pasaulē notiek jau sen. Mēs veidojam labi ja 2% no visām au pair. Hello!» Juris Tūns knapi valda emocijas. No Latvijas uz ārvalstīm au pair programmās katru gadu dodas vairāki simti meiteņu. Pieprasījums no bagāto valstu puses tikai pieaug. Piemēram, Norvēģijā pēdējo piecu gadu laikā au pair skaits trīskāršojies. Latvijas firmas Avalders (astoņu gadu pieredze) direktore Veldra Lazdāne saka - gadā uz ārzemēm aizbraucot 200 aukles, taču varētu 700 mēnesī, ja vien būtu braucējas Kandavas meitene Inga Vasiļjeva, viena no intervētajām auklītēm, stāsta, ka Amerikā redzējusi vienlīdz daudz au pair kā no Vācijas, tā Dienvidāfrikas. Zviedrijā gan dominējot igauņu meitenes. Savukārt Arvita Blūma, skolotāja no Saldus, atzīst, ka viņas lokā ASV bijušas meitenes no Polijas, Serbijas, Lietuvas, Austrumāzijas. Strādājot Vācijā, Arvita satikusies ar Krievijas meitenēm. Daudzas neslēpa, ka braukušas ar domu apprecēties vai palikt nelegāli. Tā ka jautājums, kurš kuru izmanto, nemaz nav tik skaidrs. Kālab au pair izvēlējās Inga un Arvita? «17 gadus nodzīvoju Kandavā un nebiju bijusi nekur, izņemot ciemos pie vecāsmātes Ukrainā un vēl Polijā. Kad sāku strādāt par sekretāri Kandavas domē, pie mums brauca delegācijas no Zviedrijas. Pirmo reizi dzirdēju šo valodu un sapratu, ka ļoti gribu to iemācīties,» savus iemeslus skaidro Inga. Viņa vienu gadu pieskatījusi 3 un 12 gadu vecus bērnus Zviedrijā un vēl gadu trīsgadīgu meitenīti kādā datorspeciālistu ģimenē Čikāgā. Nauda? «Ja meitenes cer pelnīt naudu, tad uzreiz varu pateikt - šī nav peļņas, bet pieredzes iegūšanas programma.» Inga piebilst, ka Amerika iemāca toleranci pret rasēm. Viņas labākā draudzene joprojām ir meitene no Dienvidāfrikas. Lai gan Ingas pieredzi abās valstīs var uzskatīt par veiksmīgu, viņa tomēr uzsver: «It kā jau au pair koncepcija paredz, ka, nokļūstot ģimenē, aukle kļūst par līdzvērtīgu tās locekli, tomēr meitenēm jāsaprot - tā nebūs nekad. Ne viņa tajā valstī ir dzimusi, ne ģimenē augusi. Vai nu draudzība, vai šķiraties neitrāli.» Ar zviedru ģimeni Inga ir šķīrusies «Ziemassvētku kartīšu attiecībās», ar amerikāņiem «reizēm bija sajūta, ka viņi mani saprot labāk nekā mana ģimene, kas palika šeit, jo manai īstajai ģimenei trūka tas gabaliņš gada, kas mani pilnībā izmainīja». «Valoda un ceļot,» enerģiski un konkrēti savus iemeslus min Arvita, kas uz ASV aizbraukusi, angliski protot tikai «my name is Arvita». Atvedusi tikpat labu angļu valodu kā pirms tam vācu valodu no Vācijas. Abās valstīs strādājusi trīs pusaudžu vecuma bērnu ģimenēs un, tāpat kā Inga, apmeklējusi au pair programmas apmaksātos valodas kursus. «Naudai bija ļoti minimāla nozīme - tikai tik, lai neatbrauktu mājās pavisam tukšā. Ja dzīvo Čikāgā, būtu stulbi pažēlot 150 dolārus un neaizlidot uz Ņujorku.» Amerika bijusi Arvitas sapņu zeme, bet «kā es, vienkāršs cilvēks, citādi tur būtu nokļuvusi, ja ne kā aukle?». Tagad Arvita grasās braukt uz Dienvideiropu, jo vēlas apgūt vēl citas valodas, toties Inga saka - pietiek! «Katru reizi, atbraucot atpakaļ, viss ir jāsāk no nulles. Neviens tevi negaida atplestām rokām, darbu atrast grūti.» No Amerikas Inga atbraukusi martā, patlaban strādā Rīgā kādā tulkošanas firmā par asistenti un šovasar gatavojas stāties RTU mācīties tehnisko tulkošanu. Daudzām au pair ir laba izglītība. Piemēram, Arvita ir pedagoģijas bakalaure, Amerikā viņa iepazinusies ar poļu auklīti - diplomētu mikrobioloģi. Arvita uzskata, tas, vai meitene tiek uztverta kā lētais darbaspēks, atkarīgs no katras pašcieņas. «Vācijā man visi teica komplimentus par jauko akcentu. ASV brīnījās par četrām svešvalodu zināšanām, kuras ceļojot biju iemācījusies, un uzzinot, no kurienes esmu, jūsmoja - ak, Latvija! Jums tie foršie hokejisti!» Inga ilgi klusē, tad mērķē uz savu Zviedrijas ģimeni: «Bija jānostāda sevi pozīcijā, lai viņi tā neiedomātos. Es biju viena svešā zemē, un viņi skatās, cik daudz var atļauties. Vienreiz aizkavējas darbā, piezvana, atvainojas. Otrreiz vairs ne piezvana, ne atvainojas. Tad ir jāsaņemas pateikt, ka virsstundas neietilpst manos pienākumos. Katrā ziņā problēmas ir jāizrunā, tiklīdz tās sāk rasties.» Nauda bija galvenais iemesls tām auklēm, kas brauca strādāt pirms 5-7 gadiem, novērojusi Avaldera vadītāja Veldra Lazdāne. Pašlaik 139 dolāri nedēļā Amerikā vai 3500 kronas (Ls 245) mēnesī Zviedrijā nav atalgojums, kas liktu doties pasaulē. Turklāt au pair nebrauc strādāt pavisam nabadzīgas un neizglītotas meitenes, jo jābūt minimālām svešvalodu zināšanām un pašām jāmaksā par ceļu un aģentūras pakalpojumiem. Piemēram, došanās uz ASV meitenēm izmaksā ap 1000 USD. Au pair darbs ir legāls. Vīza tiek saņemta, ievērojot konkrētās valsts imigrācijas noteikumus, aukles alga tiek noteikta ar likumu, par meiteni tiek maksāti nodokļi, un viņai ir sociālā apdrošināšana. Meitenei bez maksas tiek garantēti arī valodas kursi tuvākajā koledžā vai citā mācību iestādē. Au pair vīzas saņemšanai katrā valstī ir savi noteikumi. Piemēram, braucot uz ASV, meitenei nepieciešama autovadītājas apliecība un 200 stundu pedagoģiskā darba pieredze, ja viņa auklēs bērnus līdz divu gadu vecumam. Kanādas prasība ir labas angļu un franču valodas zināšanas, savukārt, braucot uz Zviedriju vai Norvēģiju, aukle var nezināt ne vārda šajās valodās. Latvijas puse atlasa meitenes, veic psiholoģisko testēšanu un datus piegādā saviem ārzemju partneriem, kuri savukārt meklē ģimenes, kam vajag auklītes. Tā meitene tiek savesta kopā ar viesģimeni. Papildus viņai vēl ir vajadzīga medicīnas izziņa, atestāts par izglītību, izziņa no policijas utt. NEIZVĒLAS VIETĒJO AUKLĪTI Kālab amerikāņu, vācu, skandināvu vidusšķiras ģimenes saviem bērniem izvēlas aukles no svešām zemēm ar atšķirīgu kultūru un nereti - bez tās valodas zināšanām, kurā runā viņu mazuļi, nevis meklē palīdzību starp savas zemes meitenēm? Zviedru socioloģe Ellinora Platsere no Veksū universitātes savā doktores darbā intervējusi tieši ģimenes, nevis auklītes. Zviedru stereotipi par Austrumeiropas auklītēm ir šādi: viņas ir nabadzīgas, centīgas, mīl bērnus, ir ģimeniskas un pateicīgas par doto iespēju. Priekšstati par zviedru meitenēm ir pretēji: bagātas, dārgas, izlutinātas, neinteresējas par bērniem un ģimeniskumu. Galu galā doma par zviedru auklīti ir neiespējama. Viņu vienkārši nav. Viens no aizspriedumiem zviedru sabiedrībā ir tāds, ka labāk tiek pieņemtas Austrumeiropas auklītes nekā meitenes no Āzijas un Āfrikas. J.Tūns min citu iemeslu: «Cenu starpība. Amerikā au pair maksā 556-800 USD mēnesī, vietējā auklīte - 20 USD stundā.» Inga stāsta, viņas inteliģentā amerikāņu ģimene gribējusi savai meitiņai parādīt, ka ir arī citas kultūras. «Turklāt viņiem bija ļoti ērti, ka es visu laiku dzīvoju viņu mājā. Pirms tam ģimenē bija amerikāņu auklīte, kurai paralēli bija sava dzīve un viņa ne vienmēr varēja būt kopā ar bērnu.» Arvitas vācu ģimenes motivācija esot bijusi veiksmīgā pieredze ar iepriekšējo aukli no Latvijas. Vācieši latviešu meitenes uzskatījuši par saimnieciskām, izglītotām - prot spēlēt klavieres, dziedāt utt. Zviedru socioloģe arī secinājusi, ka ģimenes ņem aukles ar domu, ka vecākiem būs vairāk brīvā laika un labāks kontakts ar bērniem. Kad ierodas aukle, brīvā laika vecākiem patiešām kļūst vairāk, bet viņi sāk strādāt virsstundas, nevis pavada laiku ar bērniem. Daudzās ģimenēs ir psiholoģiskas problēmas, un viņi ņem aukles, cerot, ka tās noņems fiziskā darba slāni un pārim kļūs labāk. Taču, ja divi lamājas un nesatiek, aukle tur neko nevar glābt. Ja Inga par savu ģimeņu savstarpējām attiecībām saka - tās bija lieliskas, tad Arvita: «Aizbraucot uz ASV un redzot vecāku nesakārtotās attiecības, domāju - kāpēc man atkal tāda ģimene trāpījusies?» Vācijas ģimenē čīliešu izcelsmes māte bija šķīrusies un viena pati audzinājusi trīs bērnus. Amerikā «abi bija mediķi, tēvs - armijas ārsts, un gāja lustīgi. Viņš bija valdonīgs un tiranizēja gan sievu, gan bērnus. Pēdējā laikā viņš sāka stresot par karu, jo jau pusgadu iepriekš zināja, ka karš Irākā būs un ka viņam turp būs jābrauc.» Arvitu esot glābis neizsīkstošais optimisms. «Centos viņu attiecības neņemt galvā. Domāju, kāpēc man atkal jācieš no kādas ģimenes problēmām. Es taču tikai gadu esmu šeit, labāk izbaudu to, ko šī zeme man var dot.» Zviedru pētījums rāda, ka zviedri nevēlas pieņemt darbā augumā garas au pair, jo tas ģimenē varētu radīt ienācējas vizuālu pārsvaru pār māti. Au pair programmās pieņem tikai jaunas meitenes. Atkarībā no valsts līdz 24-27 gadiem. Vai nemēdz gadīties, ka ģimenes tēvs uz meiteni pretendē ne tikai kā uz aukli viņa bērniem, bet arī mīļāko pašam? «Par ko jūs runājat? Mēs nesūtām savas meitenes pie vientuļiem vīriešiem,» - tā J.Tūns. Inga uzskata: «Neviens vīrietis tev uzreiz neklups virsū. Tā var būt arī pašu meiteņu attieksme, kas provocē. Tāpēc pret ģimeni jāizturas ar cieņu. Ja tomēr kaut kas notiek, tad steidzami jāmeklē koordinators un jāmaina ģimene.» Arī Arvitai šajā ziņā abi gadi pagājuši bez piedzīvojumiem. Taču dzirdēts ir daudz kas. Nupat Arvita saņēmusi e-pastu no draudzenes Spānijā, kas turp aizbraukusi tikai jūnija vidū. Ģimene no viņas atteicās, kā iemeslu minot slikto angļu valodu. Taču īstais iemesls esot bijis sievas greizsirdība. ELĪNAS LIETA Ja skandināvi uztraucas par psiholoģisko saderību, tad Latvijā meitenes tiek brīdinātas par primitīvākām lietām - sargāties no apkrāpšanas un nekvalitatīviem pakalpojumiem.Pagaidām nav skaidrs - norvēģu partneru nekompetence vai pašas meitenes vaina bija iemesls, kādēļ februārī ar lielu troksni no Norvēģijas tika izraidīta latviešu au pair Elīna Linka, kas turp devās ar Avalders starpniecību. Faktiski viens no lielākajiem skandāliem Latvijas au pair vēsturē. Tā kā viņas lieta joprojām atrodas sūdzības stadijā, Oslo policija atsakās komentēt iemeslus par apcietinājumu un izraidīšanu. Tādēļ pagaidām jāiztiek ar neoficiālu informāciju. Sadzīvisku sīkumu dēļ, kurus gan Elīna atsakās minēt, viņa jutusies pazemota ģimenē, kurā strādāja, tādēļ pēc pusgada gribēja izmantot likumā paredzētās tiesības mainīt to pret citu ģimeni. Kamēr norvēģu organizācija Atlantis atrada nākamo ģimeni un formēja līgumu ar to, Elīnai beidzās uzturēšanās atļauja un bija jāatgriežas Latvijā, jo nākamajā ģimenē viņai darbs būtu tikai no jūnija. Te sākas riņķa dancis, kurā visas iesaistītās puses vaino cita citu. Elīna saka, ka Atlantis pārstāve nav informējusi, ka viņai obligāti jābrauc mājās, nav arī piedāvājusi, kur palikt tajās dienās, kad no iepriekšējās ģimenes viņa bija jau prom, bet jaunais līgums vēl nebija parakstīts. Atlantis pārstāve sacījusi, lai meitene pati atrod kādu paziņu, pie kā pārnakšņot. Tad nu viņa arī sameklējusi paziņas, kuru dzīvoklī policija ieradusies ar kratīšanas atļauju un nejauši tur atradusi arī Elīnu bez uzturēšanās atļaujas. Atlantis biroja vadītājs Mikāls Hāgrings ir sašutis par Oslo policijas rīcību, apcietinot Elīnu. Viņš arī uzskata, ka nav viņa pienākums kontrolēt, kur pieaudzis cilvēks pavada pāris nakšu pirms aizbraukšanas uz Latviju. Avalders pārstāve savukārt pārliecināta: «Norvēģu partneri nav vainīgi, ja Elīna nebrauc mājās, kad viņai jābrauc.» Kas tie par paziņu paziņām? Elīna pati atbild izvairīgi - īsti nezinot, it kā vietējie, it kā ne. Norvēģu žurnālisti saka - nepareizie draugi. Kratīšanas dzīvokļos Norvēģijā notiek, vai nu meklējot narkomānus, vai nelegālos bordeļus. NATALĪ SAPĪPĒJUSIES. KO IESĀKT? Inga un Arvita uzskata, ja meitenei ir mazliet dzīves pieredzes, tik ārkārtējās situācijās nenākas iekulties bieži. Drīzāk var gadīties kā Arvitai, kas, uz Ameriku braucot, stresojusi par valodu, bet nav uztraukusies par bērniem. Taču izrādījies otrādi. Jau pirmajā mēnesī auklei zvana no skolas. 15 gadus vecā Natalī sapīpējusies marihuānu. Amerikā sankcijas bargas - meitene uz nedēļu tiek izslēgta no skolas, trīs mēnešus piespiedu kārtā viņai jāapmeklē anonīmo narkomānu sapulces. «Vecāki tobrīd nav sazvanāmi, es ar savu «perfekto» angļu valodu dabūju viņu glābt. Tā ka auklei jāprot reaģēt ekstremālās situācijās.»