«Baigais gads» - mīts un tā evolūcija

gs. antropoloģiskajām teorijām par mītu kā primitīvās sabiedrības domāšanas produktu, to uztver kā sinonīmu vārdam "nepatiesība". Mīts būtu jāuzskata par zīmju un simbolu sistēmu, kuras galvenais uzdevums ir radīt cilvēkam priekšstatus par viņam nozīmīgiem esamības jautājumiem, veidojot iracionālu orientācijas sistēmu racionālajai īstenībai. Vulgarizējot, - mīts vienkāršo īstenību, faktus, notikumus vai parādības sakārtojot sistēmā, kura balstās uz striktu bināro opozīciju sistēmu, ko šodien nereti dēvē par melnbalto pasaules skatījumu. Mīts arī definē indivīda un grupas identitāti, nodrošina sociālo un kultūras normu pārraidi, radot pēctecības un kontinuitātes apziņu. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda mīta funkcijas. Mītam par "baigo gadu" piemīt visas šīs mīta iezīmes, un tas kļuva par mūsu nacionālās identitātes mītu, kura galvenais uzdevums nebija stāstījums par vēsturi, bet kurš latviešiem modināja spēcīgu apziņu par kopējo lietu. Konkrētajā gadījumā tas deva izskaidrojumu, kas ir noticis ar tautu: piedāvājot vienkāršu bināru skatījumu uz problēmu. Latvijas valstiskumu sagrāva boļševiki, kas pret latviešu tautu vērsās ar nežēlīgu teroru. Vainīgie - komunisti un ebreji; cietēji - latvieši. Tas, ka kādas citas nācijas pārstāvis varētu tikt izvests vai iznīcināts, neiekļāvās šajā uztveres shēmā. Citur, - piemēram, Krievijā no boļševisma cieta krievi, bet Latvijā - tie gaidīja kolhozu dibināšanu, lai nebūtu jāstrādā. Tie, kas sadarbojās ar padomju okupācijas varu, bija tautas nodevēji, padibenes, nezāles utt., kuri ir atklājušies tieši "baigajā gada" notikumos. Mīta tālākais uzdevums bija radīt priekšstatu par latviešiem kā cīnītājiem pret tumsas spēkiem - pret "baigā gada" atkārtošanos. Latviešu leģions kara laikā atradās šīs cīņas priekšgalā. Pēc Otrā pasaules kara šo cīņu pārņēma mežabrāļi, kuru vērtējums arī šodien ir vienpusējs. Stafetes kociņš vēlāk tiek nodots disidentiem, nelielām pretestības grupām un, protams, trimdai, kuras galvenais mērķis bija Latvijas atbrīvošana no boļševisma. Cīņa vainagojās ar atmodu, kas bija latviešu pēdējā izdevība "atmosties", pirms tā tiktu iznīcināta. Mīta etimoloģija Apzīmējums "baigais gads" pirmoreiz tiek lietots 1941.gada 4.jūlijā laikrakstā Tēvija publicētajā rakstā Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu, kas sākas ar vārdiem: "Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā [...]" Tomēr šā apzīmējuma lietošana, ko tajā laikā bieži lietoja publicisti un literāti, nebija nekas ekstraordinārs, un to lietoja dažādās variācijās. Tā pirmajā vācu okupācijas laikā izdotajā Jelgavas laikrakstā Nacionālā Zemgale numurā tiek runāts par "baigajām stundām, kad trakoja pekles spēki, alkdami asiņu", Liepājas Kurzemes Vārdā par "baigajām dienām, kas beigušās" ar vācu armijas "atbrīvošanu". Tomēr par jēdziena "baigais gads" autoru būtu jāuzskata Edvarts Virza, kurš 1939.gada decembrī laikrakstā Sējējs publicētajā dzejolī Baiga vasara, iekļāva rindas "Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava", kas daudziem pēc padomju okupācijas gada šķita pravietiskas un pēc Valmieras Tālavieša apgalvojuma, - tās vai katrs latviešu patriots esot nēsājis kabatā mašīnrakstā pavairotas. Protams, kad parādījās iespēja, laikraksti šīs vārsmas publicēja, lai tās aktualizētu sabiedrībā. Aizsāka to Tēvija 1941.gada 9.augusta numurā, kam sekoja arī citi preses izdevumi. Dzejoļa publikācijas uzreiz neizraisīja padomju okupācijas gada identifikāciju - kā "baigo gadu", daudz biežāk lietotie apzīmējumi tam bija "posta un iznīcības gads", "drausmīgais komunistu valdīšanas laiks", "sarkanais gads", "drūmais gads", "moku gads" u.c. Tomēr pamazām rakstu autori, runājot par padomju okupācijas posmu, sāka šo apzīmējumu aizvien biežāk lietot, tā, piemēram, jau dažas dienas vēlāk Tēvija raksta par "baigo dienu Litenes nometnē", par "baigajām vēstīm no Igaunijas", "baigajām naktīm Rīgas Centrālcietumā" utt. Pirmais, kas sāka lietot šo apzīmējumu, attiecinot to uz visu padomju okupācijas periodu, bija mācītājs A.Skrodelis Tēvijā, savā rakstā Baigā gada ieguvums, kurā runāja par latviešiem nepieņemamo boļševiku materiālismu iepretim vācu nestajai "gara kultūrai", ko, pateicoties "baigajam gadam", latvieši beidzot esot apjēguši. Kopumā tomēr šis apzīmējums padomju okupācijas gadam nepielipa, bet tika lietots tikai reizi pa reizei, līdz 1942.gadā iznāca "attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17.VI.1940 līdz 1.VII. 1941" ar nosaukumu Baigais gads, ko papildināja "dokumentālā filma" Sarkanā migla, kas nāca klajā 1942.gada novembrī. Jau sākot no 1943.gada "baigā gada" apzīmējuma lietošana, ir vispārēja, ar piebildi, ka "tas esot tautas dots apzīmējums boļševiku valdīšanas gadam". Šī mistifikācija, par tautas doto apzīmējumu vēlāk parādās arī trimdā. Tā A.Švābes 1950.gadā Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā minēts, ka "baigais gads" ir "boļševiku pirmā okupācijas gada nosaukums latviešu tautā", bet vēlāk šāds traktējums tiek pārņemts arī pēc neatkarības atgūšanas daudzās izdotajās mācību grāmatās. Tā, atļaušos secināt, kā mīta nosaukums radies no dzejoļa, kas publicēts vēl pirms "baigā gada", tad tas ir izmantots kā nacistu propagandas apzīmējums padomju okupācijas gadam, kurš vēlāk folklorizējās. MĪta evolūcija un struktūra Par mīta autoriem jāuzskata vācu okupanti, kuriem bija nepieciešams, izplatot sistemātisku informāciju un dezinformāciju, plašās masās ar simboliem un manipulācijām iesakņot nacistiem vajadzīgo rīcības modeli, ko arī vienkāršoti dēvē par propagandu. Kāds bija latvieša sociālās rīcības modelis 1941.gada vasarā? Kopumā latviešu sabiedrībai 1941.gadā tika "uzticēti" divi uzdevumi - iztīrīt zemi, lietojot Einzatsgrupas A komandiera brigadenfīrera V.Štālekera terminoloģiju, no "parazītiem" un tad ķerties pie darba jeb "jauncelsmes"."Baigais gads"šo uzdevumu veikšanai kalpoja kā fons propagandas uztverei. Propagandisti norādīja, kas tad ir tie, kas jāpakļauj tīrīšanai - komunisti, ebreji, vērmahta aizmugurē palikušie sarkanarmieši un vietējie līdēji, kuri "meklējuši aziātu protekcijas un labumus uz savu brāļu asiņu rēķina". Jebkurā gadījumā tie bija cilvēki, kuriem propaganda uzkrāva vainu par notikušo 1940./1941.gadā. Ja komunistu, sarkanarmiešu un vietējo kolaboracionistu saistība ar nesenajiem notikumiem īpašus komentārus neprasīja, tad citādi bija ar ebrejiem, kuru loma "baigajā gadā" nebija sabiedrībai skaidra, par ko liecina daudzu latviešu palīdzība ebrejiem t.s. pretžīdu rīkojumu laikā 1941.gada vasarā, ko nācās apkarot gan ar propagandas, gan policejiskiem līdzekļiem. Okupācijas pirmajos mēnešos propaganda nenogurstoši mēģināja sasaistīt ebrejus ar baigo gadu, norādot, ka "visa vara Latvijā bija nodota čekas, līdz zobiem apbruņotas žīdu gvardes un citu salašņu rokās, pie kam galvenie darītāji un spīdzinātāji bija žīdi, jo viņi perināja velnišķu plānu - pārvērst Baltiju žīdu valstī". Lai parādītu "šausminošos žīdu noziegumus" baigajā gadā, prese pielietoja t.s. šausmu propagandas paņēmienu, t.i., latviešus vajadzēja šokēt ar tiem noziegumiem, kurus it kā būtu pastrādājuši ebreji. Par labāko veidu, kā to parādīt, radot ticamības efektu tika atzītas reportāžas un atmiņas, kuru autori bijuši noziegumu "aculiecinieki". Tēvija jau savā pirmajā numurā ievietoja aicinājumu pieteikties visiem, "kas bijuši aculiecinieki komunistu briesmu darbiem, laupīšanai, dezorganizācijai". Šāda veida aicinājumi parādījās arī provinces presē, un "atmiņu" publikācijas nelika ilgi uz sevi gaidīt, kur realitāte sajaucās ar pārspīlētas fantāzijas augļiem, kuras mērķi labi redzami tālaika presē rakstītajā: "Žīdi bija tie, kas izstrādāja latviešu tautas iznīcināšanas plānu un sāka to pildīt - viņiem kā tautai būs jāmirst!" Pamatotas ir vēsturnieka L.Dribina domas, ka "nacisti būtu iznīcinājuši Latvijas ebrejus arī tad, ja šāda antiebrejiska naida izvirduma nebūtu. Taču tas palīdzēja nacistiem izplatīt maldīgo priekšstatu, it kā latvieši paši pieprasa Latvijas ebreju likvidēšanu". Tā Litzmannstadter Zeitung speciālkorespondents Rīgā, rakstot par geto izveidošanu, atzīmēja: "Latviešu noskaņojums pret žīdiem ir ārkārtīgi naidīgs. Okupācijas vara šī iemesla dēļ žīdus no latviešiem izolējusi un koncentrējusi tos atsevišķos rajonos. No šejienes tos apsardzībā pārved uz darba vietām un atkal nogādā atpakaļ." 1941.gada oktobrī Mākslas un kultūras lietu departamenta preses un literatūras daļa izdeva rīkojumu, kurā teikts, ka "saziņā ar Propagandastaffel Lettland Preses un literatūras daļa uzaicina redakcijas savākt un piesūtīt redakcijas rīcībā jau esošos un vēl iespējamos materiālus par žīdu rīcību un darbošanos atsevišķos gadījumos un notikumu kopsakarībā komunistu varas laikā [..] Sevišķa vērība griežama uz fotouzņēmumu iegūšanu par žīdiem - čekas darbiniekiem, žīdiem - redzamākiem milicijas pavēlniekiem, gvardistiem, direktoriem u.c., kuru rīcību un izturēšanos var uzskatīt kā nozīmīgu komunistiskā laika beztiesības un necilvēcības darbu piemēru". Šajā sakarā interesants ir laikraksta Talsu Vārds redakcijas atbildes raksts. "Atbildot uz Jūsu šā gada 18.oktobra rakstu Nr.162, pagodinos paziņot, ka laikrakstam Talsu Vārds nekādi spilgtāki materiāli par žīdu rīcību un darbošanos Talsu apriņķī līdz šim nav ienākuši. Materiālus par pāris apcietinātiem žīdiem - arī ne tādiem, kuru darbība būtu tik nozīmīga, lai viņi varētu noderēt Jūsu izdevumam, Talsu apriņķa policijas priekšnieks nosūtījis Rīgas drošības dienestam. Tāpēc, lai gan labprāt būtu vēlējušies Jums pakalpot, mums tas faktu trūkuma dēļ nav iespējams." Šāds "apkopojošais darbs" parādījās 1942.gada jūlijā bēdīgi slavenā izdevuma Baigais gads izskatā, kurš nav jāuzlūko tikai kā antisemītiskās propagandas produkts, bet gan kā vērmahta "atbrīvotā latvieša" identitātes balsts, kuram vācieši piekarināja antisemītisma etiķeti, no kuras vēl šodien nevaram atbrīvoties. Jaunais mīts 1941.gadā latviešiem bija vajadzīgs jauns identitātes mīts un vēstures izpratne, ko nacistiskā propaganda viņiem arī veiksmīgi piespēlēja. Mīta būtība izsakāma šādi: Latvijas Republikas politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija žīdi, kuri tad Latvijā arī realizēja represīvo politiku, pamatojoties uz starptautiskā žīdisma izstrādāto pasaules varas sagrābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus izglāba Lielvācijas armija, kuras paspārnē arī latviešu tauta, atbrīvojoties no pagātnes paliekām un pildot tai jaunās varas uzliktos pienākumus, nonāks Jaunajā Eiropā. Propagandas valodā runājot, "baigais gads" bija robežšķirtne, kurā latvieši saprata savas kļūdas, tagad cītīgi strādā un ierodas mobilizācijas punktos, dodas uz darbiem Vācijā, lai nepieļautu "baigā gada" atkārtojumu. Tie, kas to nedara ir latviešu tautas ienaidnieki, cerot sagaidīt boļševikus. Baigā gada iznākšana tikai aktualizēja boļševisma draudu tuvumu, kas varēja kādam piemirsties. Šī aktualizācija notiek visu vācu okupācijas laiku, un krājums ir viena no šā procesa sastāvdaļām, kuram slavu sagādāja nevis vācu veiktie propagandas pasākumi, bet tā "atkārtotā izdevuma" iniciatori. Kādi tad bija vācu okupācijas laikā veiktie aktualizācijas pasākumi? Piemēram, 1942.gadā Latviešu pašpārvalde nolēma 14.jūniju pasludināt par sēru dienu, ko atzīmēja ar piemiņas brīžiem skolās un darbavietās, dievkalpojumiem baznīcās un centrālo sarīkojumu un koncertu Rīgas operā. Kā vēsturiska atceres diena tika noteikta Rīgas "atbrīvošanas" diena - 1.jūlijs, kad propaganda ar jaunu sparu dziedāja slavas dziesmas vērmahtam un vācu tautas "Vadonim" par atsvabināšanu no žīdiskā - boļševisma. Tieši 1.jūlijs bija robežšķirtne starp "baigo gadu" un jaunajiem laikiem, tas labi redzams arī krājuma Baigais gads apakšvirsrakstā, kas lika saprast, ka boļševiku kundzība ir ilgusi tieši līdz šim brīdim, kaut arī vācu armija visu Latvijas teritoriju okupēja tikai 8.jūlijā. No 1941.gada decembra interesenti varēja aplūkot "čekas moku kambaru", kur ekskursijas vadīja skolnieki vēstures skolotāja J.Brača vadībā. Kopumā čekas pagrabus esot apskatījuši ap 100 000 cilvēku. Notika arī izstādes, kas veltītas "baigā gada" tematikai, kā nozīmīgāko var minēt Sarkano varas gads Latvijā, kas Rīgas Mākslas muzejā tika izrādīta 1942.gada jūlijā, bet vēlāk kļuva par ceļojošo izstādi. Prese savukārt ar neatslābstošu intensitāti neļāva lasītājam attālināties no "baigā gada"šausmām. Kad 1943.gadā sākās propagandas kampaņa sakarā ar Katiņā noslepkavotajiem poļu virsniekiem, latviešu valodā iznākošā prese par to rakstīja, ka latviešus ar to nevarot pārsteigt, skatot paralēli arī "baigā gada" notikumus. Jebkurā gadījumā "baigais gads" bija klātesošs visā nacistu okupācijas periodā, baidot sabiedrību ar tā atgriešanos. Ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā atgriezās arī karaspēka un padomju okupācijas politikas briesmu darbu apraksti. Līdzīgi kā 1941.gadā šiem aprakstiem arī ir izteikta antisemītiska nokrāsa. Tā, piemēram, tika ziņots, ka Rīgā jau divas dienas pēc tās ieņemšanas ieradies "čekas žīdu komisāru bataljons", kas pa lielākai daļai sastāvējis "no tiem pašiem žīdiem, kas jau 1940./41.g. vadīja latviešu slepkavošanu čekā". Tika ziņots par nepārtrauktām šaušanām cietumos, par izvarošanām, laupīšanām par iedzīvotāju deportācijām utt. Mērķis tam bija viens - bija jāliek saprast, ka padomju okupētajā daļā "baigais gads" atgriezies, tādēļ latviešu karavīriem ir jācīnās vēl drosmīgāk, bet civiliedzīvotājiem ir jāpalīdz šajā cīņā. No iepriekšteiktā izriet, ka galvenais mīta uzdevums bija konsolidēt latviešus, lai tie nepretotos vācu okupācijas varas politikai, bet tai līdzdarbotos. To panāca ar spēcīgu šausmu propagandu, kuras galvenie parametri bija antisemītisms un antiboļševisms, bet nekādā gadījumā antikrieviskums. Tāpat, uzliekot vainu par notikušo uz ebreju un boļševiku pleciem, latvieši tika psiholoģiski atbrīvoti no pašu atbildības par notikušo. Arī vācu okupācijas laikā pastrādātos noziegumus un aktīvo kolaborāciju arī vēlāk nereti mēģināja attaisnot ar "baigo gadu". MĪta skaitliskā dimensija Komunistiskā un nacistiskā okupācijas režīma upuru skaita salīdzinājums ir neētisks, lai pierādītu, kurš no režīmiem tad bija asiņaināks un noziedzīgāks. Tomēr darba specifika prasa nelielu ekskursu arī šajā jautājumā. Cik tad cilvēku cieta pirmajā padomju režīma gadā? Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem tika deportēti 15 424 cilvēki, no kuriem bojā gāja 6081 (39,43%), no tiem ceļā nomira 43. Nogalināto skaitu lēš ap 1355, bet kopējo represēto skaitu "baigajā gadā" - 20- 21 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam vācu okupācijas represēto iedzīvotāju skaits tikai 1941.gada otrajā pusē sasniedza 20 000 "boļševiku varas vīru un līdēju", neskaitot vēl Latvijas ebreju pilsoņu iznīcināšanu, kas tikai Rumbulā vien sasniedza 24-25 tūkstošus. Upuru skaita ziņā "baigais gads" nav salīdzināms ar "atbrīvoto" pusgadu. Jautājums, kāpēc viena režīma pastrādātie noziegumi daudz dziļāk iespiedušies tautas vēsturiskajā apziņā nekā cita režīma daudz smagākie noziegumi, domāju, jārisina psihologam, nevis vēsturniekam. Mīta evolūcija pēc Otrā pasaules kara Trimda mītu par "baigo gadu" uzturēja dzīvu, tomēr tas piedzīvoja zināmas transformācijas. Pirmkārt, tas zaudēja savu antisemītismu, kura vietu ieņēma pretkrieviskums. Viens no Baigā gada sastādītājiem J.Kronlins trimdā izdeva grāmatu par skolām padomju okupācijas gadā ar zīmīgu nosaukumu 379 baigā gada dienas, kurā apzīmējumu "komunistu režīms" nereti aizstāj ar - "krievu iebrucēju vara". Otrkārt, tā saturiskās robežas kļuva plašākas: tagad tas ne tikai stāstīja par 1940.- 1941.gada notikumiem, bet par padomju okupācijas laiku kopumā. Arī šeit stāstījums par "baigo gadu" kļuva par trimdas identitātes sastāvdaļu - jo trimda bija izveidojusies, cilvēkiem bēgot no tā, un par savu galveno mērķi tā deklarēja "cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni". Trimdā iznākošajos darbos "baigā gada" aspekts bija pavērsts kā cīņa pret komunistisko totalitārismu kopumā, kas aukstā kara apstākļos likās ātri sasniedzams mērķis. Līdz ar atmodu no trimdas atgriezās arī "baigā gada" mīts. Protams, to mēģināja transformēt, vadoties pēc politkorektuma principiem, norādot, ka deportācijās un represijās cieta arī ebreji un krievi. Bet šis arguments, kurš vēlāk tika pierādīts arī vēsturnieku pētījumos, domāju, palika plašākai sabiedrībai neizprotams. Arī šodien viens no integrācijas klupšanas akmeņiem ir padomju režīma identificēšana ar krieviem un viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc šodien realitātē Latvijā eksistē divkopienu sabiedrība, ir tas, ka nav radīts neviens konsolidējošais mīts. Domāju, ka svarīgākais aspekts jebkuram mītam ir tā bipolārisms. Mīta būtībā ir jābūt ieliktam ienaidnieka tēlam, un ar to ir jācīnās, jo citādi cilvēks nesapratīs, kuri ir labie, kuri sliktie. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās politiķu izmantotie saukļi "Krievi nāk!" un "Latvieti - nepadodies!" ir spilgts šādas domāšanas piemērs. Arī pirms iestāšanās ES viens no galvenajiem cilvēku argumentiem par iestāšanos bija bailes no Krievijas jeb "baigā gada" atkārtojums, kas nenoliedzami tika izmantots, netieši vai pat tieši norādot uz eiroskeptiķu nelojalitāti. Cita transformācija, kas izrādījās veiksmīgāka par pirmo, bija izmainīt mīta hronoloģiskās robežas - tās attiecinot arī uz represijām pret latviešiem PSRS 30.gadu beigās. Tā visa rezultātā radās mistifikācija par padomju režīma īstenoto genocīdu pret latviešiem. Varētu teikt, ka rezultātā mīts par "baigo gadu" pārvērtās mītā par genocīdu pret latviešiem. Mīts ir dzīvs, tas attīstās, to nav iespējams demontēt, vietā neradot citu mītu. Kāda būs šā mīta tālākā evolūcija, rādīs laiks, bet vēsturniekam, domāju, ir svarīgi piedalīties tā transformācijā, lai to padarītu pēc iespējas mazāk konfrontējošu ar citu nāciju mītiem, piemēram, par krievu kareivi kā atbrīvotāju vai holokaustu. Jāatceras, ka dzīve un arī objektīvā vēsture nav melnbalta kā kara propaganda. Un jo ātrāk sabiedrība to apzināsies, jo ātrāk mēs spēsim izrāpties no Otrā pasaules kara mītu radītajiem ierakumiem. Kaspars Zellis, LU doktorands, disertāciju raksta par nacionālsociālistiskās Vācijas propagandu okupētajā Latvijas teritorijā 1941-1945. gadā