Beidzot iestādīju puķes
Nogurums vakaros bija tāds, ka Sandra negribēja nevienu redzēt, tikai atkrist gultā. Jutās kā robots. Strādā, strādā, strādā. Nebauda dzīvi. Skaistā dienā sēž sastrēgumā un streso, ka nepaspēs uz tikšanos, nevis šūpuļtīklā lasa grāmatu. Tagad Sandra to dara, jo pirms diviem mēnešiem pameta darbu un savās Zirgzandaļu mājās piedāvā izjādes ar zirgiem. Māja atrodas meža malā, kilometrus trīs aiz Mārupes.
Kad ar fotogrāfu ierodamies Zirgzandaļu pagalmā, ausis aizbāž klusums. Ne skaņas! Uz sliekšņa iznāk Sandra un ar pulti atver automātiskos vārtus, kas apvīti zedeņiem. Lūk, tāds izskatās dzīvs cilvēks — mirdzošām acīm, iet palēkdamies. Ņiprs, dzirkstījošs.
"Re, beidzot puķes iestādīju! Sešus gadus, kopš te dzīvoju, tam neatlika laika. Vien egli no podiņa iebakstīju, un tā pati sakarā ar darbu te nonāca, jo veidojām materiālu par eglīšu rotāšanu. Re, šis ir mīlestības koks, tas kazbārdis, pārējiem nezinu nosaukumus," Sandra priecīgi rāda. Vēl viņa iegādājusies vilciņu — mazu kucēnu Reju. Mēģinot audzināt par sargu, kaut no suņiem neesot nekādas saprašanas.
Ieejot Sandras mājā, pārņem balta skaudība. Pa vienu logu redzams, kā ganās Sandras četri zirgi, pa otru — pirts un dīķis, pa trešo — mežs. Kamīnā sprakšķ malka, sarkanā krēslā saritinājies guļ pelēks kaķis. Māja iekārtota gaumīgi — koka grīda, senlaicīga bufete, uz otro stāvu ved vītņu kāpnes. Manāmi vairāki pazīstamu dizaineru darbi. "Ha! Pakaļdarinājumi! Es neieguldu lietās," Sandra nosmej. Ja būtu daudz naudas, varētu jau pirkt oriģinālus, taču vērtīgāk šķiet ieguldīt naudu zirgos un nekustamajā īpašumā. Uz galda vāze ar margrietiņām. "Šogad pirms Jāņiem jau ziedos. Ar zirgu jājot, salasīju. Tēju gribi? Nupat lasītus raspodiņus?" Sandra noceļ no plaukta kastes ar dažādām tējas zālēm.
Kāpēc tautastērps nolikts uz krēsla, jau ielīgo Jāņus? Līgovakarā Sandra tērpsies tautiski, tērpu no skapja izcēlusi laikus, jo nesen devusies uz gadatirgu Brīvdabas muzejā, lai piemeklētu pāris vajadzīgu detaļu. Pēc iepirkšanās nolēmusi aizbraukt līdz Vecpiebalgai, jo uzzinājusi, ka Kārļa Skalbes dzimtas mājās Saulrietos būs psihoterapeita Viestura Rudzīša psihodramatiska krēslu teātra izrāde. "Aizbraucu. Un tur! Muzeja meitenes sacepušas pīrādziņus, uzvārījušas tēju, krāsns kuras. Fantastika!" Vakarā ieradusies Rīgā un devusies vēlēt. Iecirknim logi gaiši, taču durvis ciet. Skrāpējusies un klauvējusi velti, jo pulkstenis rādījis jau vienpadsmit vakarā. "Bet es domāju, ka līdz divpadsmitiem strādā!" Sandra smej. Otro mēnesi viņa nelasa presi, jo negrib zināt, kas notiek Latvijā. Mājās nav interneta. Arī televizors vecs un švaks, rāda miglu bildi. Sandra to ieslēdz ap Ziemassvētkiem, kad rāda Latvijas lepnumu. "Tad gan noraudos!"
Patlaban Sandra ķērusies pie grāmatām. Mārupes bibliotēkā piereģistrējusies kā lasītāja un paņēmusi vieglu psiholoģisko literatūru, jo "pie lasīšanas jāpierod. Patlaban spēju lasīt īsus, koncentrētus un esejveidīgus gabalus, vēlāk varēšu arī ko nopietnāku un lielāku." Nesen izlasījusi Gunta Bojāra Zīda čūsku. "Bet man ir vēl kas!" Sandra atnes divus palielus bukletus: viens ir par Gada balvu arhitektūrā ieguvušo Drupu māju ar paša arhitekta Ulda Lukševica parakstu, otrs — traktoru katalogs, jo saimniecībā tas vajadzīgs.
Zvana telefons. Sandra atvainojas, bet esot jāpaceļ. Interesējas par izjādi nedēļas nogalē. Sandra atšķir plānotāju, ieķeksē. Ailes plānotājā nemaz nav tik tukšas! "Jā, katru dienu ir kāds jātnieks. Nedēļas nogalē pat trīs maiņās. Nemaz nesanāk gulēt, cik ilgi gribu. Tikai pirmo dienu pēc aiziešanas no darba izjāju, kur pati vēlos. Pārējo dienu ritmu nosaka zirgi, kuri jākopj, un klientu vēlmes."
SKRĒJIENS
Saku, ka Sandras dzīve izklausās kārdinoša. Visticamāk, mest visu pie malas gribētu ne viens vien. Pelēko sienu un bēšo žalūziju ofisi pilni nogurušo, kuri vāveres ritenī skrien, lai atpelnītu kredītu! Jābūt drosmei pieņemt šādu lēmumu. Sandra atzīst, ka aiziet bijis bail. Lai arī nav kredīta, zirgu uzturēšana maksā savu. Pirms aiziešanas Sandra nerēķināja, vai spēs finansiāli pavilkt tādu dzīvi. "Lēmums bija balstīts uz sajūtu, ka vairāk tā dzīvot nespēju. Skrēju, skrēju. Gribēju visu izdarīt maksimāli labi, taču tādā skrējienā labi izdarīt nevar." No rītiem Sandra aizskrēja pabarot zirgus, tad uz darbu, tad mājās un atkal barot zirgus. Tā sešus gadus. Nebija laika paskatīties apkārt. Kādā brīvdienas rītā pamanīja, ka kaimiņi nozāģējuši vecās ābeles. "Strādā, nopērc māju, iekārto, taču nav laika tajā pabūt! Ko es te sevi čakarēju?!" Sandra uzsit pa celi.
Sandra rēķina, ka izdevniecībā Santa nostrādājusi 15 gadu. Ap to laiku arī viņa iegādājās pirmo zirgu, kurš dzīvoja īrētā stallī. Sāka kā Santas žurnāliste, tad 1999.gadā piedāvāts vadīt jauno žurnālu Privātā Dzīve. Pieņēma piedāvājumu, jo gribēja iesaistīties jaunā projektā. Bija izšķīrusies no drauga, kurš dzīvoja privātmājā, un atgriešanās dzīvoklī Sandrai šķita mokas. "Četrās sienās nebija ko darīt. Sāku jukt prātā! Vajadzēja kaut ko intensīvu." Drīz vien Sandra saprata, ka darbs Privātajā nav viņai. "Ja man prasīja, ar ko nodarbojos, bija kauns teikt. Mani neinteresēja, kādas kuram apakšbikses un kurš ar kuru guļ. Nu kāpēc vispār jābāžas citu dzīvē?"
Tomēr Sandra centās. Lika žurnālistei zvanīt un noskaidrot, kurš ir pazīstamas televīzijas zvaigznes gaidāmā bērna tēvs. "Nepilnīgi vai pa savam interpretēti raksti var sabojāt cilvēkiem dzīvi un attiecības," Sandra sašķiebj lūpas. Patlaban slavenības rēķinoties, ka cilvēkus interesē viņu privātā dzīve, tolaik tas bija kas jauns. "Bet bija taču cilvēki, kuri paši gribēja iekļūt žurnālā!" Joprojām atvilktnēs glabājoties pikantas bildes, jo cilvēki, kuri piekrituši fotosesijai, pēcāk nobijušies un lūgušies, lai bildes nepublicē. Un kas būtu tas pikantais? "Piemēram, Inese Vaidere peldkostīmā."
No Privātās Sandra aizgāja, kad bija nostrādājusi nedaudz vairāk par gadu. Sāka strādāt žurnālā Deko un iedibināja Deko balvu, lai popularizētu Latvijas dizainu. Tas bija 2000.gads. Sandrai jau piederēja māja Mārupē, un zirgs dzīvoja turpat pavecā stallī. Kādu ziemu zirgs bija izsitis staļļa logu. Sandra pieļauj, ka tas notika tāpēc, ka zirgs skatījās pa logu, taču, kad tas aizsala, viņam kļuva pavisam vientuļi. Viņš skuma. Sandra vakaros gāja ar portatīvo datoru strādāt stallī, lai tikai viņam būtu kompānija, taču par labāku risinājumu atzina otra zirga nopirkšanu.
Trešo zirgu uzdāvināja draugs. "Un tad jau vairs nebija nozīmes — trīs vai pieci. Klapatas tās pašas." Drīz vien Sandra iegādājās Zandaļu mājas Mārupē un nodēvēja tās par Zirgzandalēm. Vecā kūts vētrā gandrīz sagāzās, tāpēc uzcēla jaunu stalli ar 14 boksiem, lai izīrētu citiem jātniekiem. "Nevarēju to izturēt. Nevarēju savienot darbu ar staļļa sagādnieka pienākumiem un negribēju savā stallī piedzīvot nepārtrauktus zirgu īpašnieku tusiņus. Es stallī meklēju mieru, nevis skaļumu. Man bija gan zirgi, gan darbs. Zirgus pamest negribēju. Pārdot? Pārdot bērnu? Nē. Manī nebija trauksmes, ka žurnālistikā vēl kaut kas nav izdarīts. Izlēmu par labu zirgiem. Nedomāju, ka varētu būt vērtīgāka, darbojoties kādā citā jomā."
ROKAS NETRĪCĒJA
Pērnā gada septembrī Sandra ieminējās kolēģiem par aiziešanu. Valstī sākās krīze, un laikā, kad cilvēki paliek bez darba, to pamest šķita spļaušana acīs Dievam. Sandra nobijās no sava lēmuma. Palika strādāt. Kad sāka samazināt algas, Sandra saprata, ka par tādu naudu nevarēs prasīt no žurnālistiem perfektus rakstus. Samazināja arī Sandras algu. "Iepriekš rukāju, patika, un man par to maksāja, taču kāpēc lai to darītu, ja vairs nemaksā normāli? Tad tās ir mocības. Bija īstais brīdis aiziet ar lielo algu, lai bezdarbnieka pabalsts būtu lielāks."
Sandra nostrādāja vēl astoņus mēnešus līdz aprīlim. Martā viņa devās atvaļinājumā uz Kanāriju salām un tur jo vairāk nostiprināja pārliecību, ka atgriežoties iesniegs atlūgumu. Atpakaļceļā lidmašīnā viņa kādā žurnālā atrada rakstu par dowshifting. Vikipēdija to apraksta kā sociālu tendenci dzīvot vienkāršāku dzīvi, lai izvairītos no vāveres riteņa un mazinātu stresu, virsstundas darbā; fokusētu dzīvi uz personisku piepildījumu un attiecību veidošanu, nevis ekonomiskiem panākumiem.
Kad Sandra rakstīja atlūgumu, rokas netrīcēja. Nu nenožēlo ne mirkli. "Ja cilvēks ilgi bijis vienā amatā, viņš nedzirksteļo ar nebeidzamiem jauninājumiem," Sandra uzskata, ka jaunais Deko ir izdevies. "Izlasīju kā lasītāja. Patika. Meitenes — malači — strādājušas." Lai arī teikusi kolēģēm, ka gan jau pēc mēneša kaut ko uzrakstīs, negribas. Pati brīnās, ka tā. Pieļauj, ka vēlme rakstīt tik ātri neatgriezīsies. "Varbūt kādu romānu uzrakstīšu, sēžot te, zem sava ozola," viņa smej.
Labi, vasarā vēl var izdzīvot, jo zirgi ēd zāli, bet kā ziemu novilksi? "Es negribu novilkt! Esmu izdarījusi visu, lai varētu dzīvot. Vairs neko negribu novilkt! Lielākā vērtība dzīvē ir dzīve. Biju skrējienā, no kura nejutu gandarījumu. No mīļām jomām — žurnālistikas un dizaina." Bet kur ņem un ņemsi naudu? Ar draugu nesen uz pusēm nopirkuši zemi netālu no jūras, Tukuma pusē, jo Mārupē jau Rīga nākot virsū. Gribas doties dziļāk laukos. Visi pārējie Sandras īpašumi esot pašas iegādāti. Veiksmīgi sanācis. Labi pārdevusi vienistabas dzīvokli Purvciemā, ko saņēma no mammas kā starta kapitālu. Smuki izremontējusi, labi pārdevusi, pielikusi no krājumiem un nopirkusi dzīvokli pie Māras dīķa. Vieta laba, atkal uztaisījusi skaistu remontu un labi pārdevusi. Ēdusi sausiņus, taupījusi. Pārdevusi dzīvokli, nopirkusi mājiņu Mārupē. Tur tagad dzīvo Sandras mamma. Un visbeidzot — Zirgzandales ar 11 hektāriem zemes. Nu, veiksminiece esi! Gluži vai biznesa haizivs — šņark! Neticami! "Jā, man gājis ļoti labi. Tā vien šķita, ka var pienākt brīdis, kad notiks kas slikts, kad iebelzīs kā ar āmuru man par to, ka esmu tik labi dzīvojusi. Labāk lēmumu apturēt šo skrējienu pieņemu pati."
Zinu, ka Sandru nesalauzīšu un viņa nemirks asarās, un to arī nemēģinu, jo stāsts ir par uzdrīkstēšanos. Nav pat jāattīsta skumjš pavediens, ka meitene uzaugusi bez tēva, jo Sandrai tas tā nešķiet.
Hobijs nevar būt darbs. Apniks arī zirgi — velku Sandru pie zemes. Jā, pilnīgi iespējams, taču patlaban esot labi. "Katru dienu zirgi un cilvēki ir citā noskaņojumā. Atbrauc kāds pārītis. Puisis apgalvo, ka viņš tikai līdzi draudzenei, atvedis viņu. Viņš ar ūdensmočiem laižot. Zirgam mugurā kāpt bail. Tomēr pierunāju. Nost negribēja kāpt! Tas, ko dodu cilvēkiem ar zirgiem, ir labākais, ko šobrīd varu darīt." Un beidzot Sandra var nepārdzīvot, ka viņai ir nekoptas rokas, ko interviju laikā slēpusi zem galda. Stallī ieejot, nagi momentā ir netīri.
Mārupē apdullinoši zēģelē lakstīgalas. "Tev vēl jāšifrē intervija! Bet es varu iet uz pļavu skatīties, kā ceļas migla un kā miglā zirgi pilnām mutēm plūc zāli. Cik es tomēr esmu laimīga," Sandra atvadoties saka. Viņas rītdienas darbs ir tas pats, kas šodien, — meklēt harmoniju.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.