Bekas, mušmires un pārpratumi

Bļednaja poganka latviski ir zaļā mušmire, nevis bālā, un tās ir divas dažādas sēnes ar atšķirīgu izskatu un augšanas vietu. Bālā mušmire pat nav indīga, tā ir neēdama nepatīkamas smaržas un garšas dēļ. Latvijā bīstamākās sēnes ir baltā un zaļā mušmire. Zaļajai mušmirei (Amanita phalloides) raksturīga zaļa vai olīvbrūna cepurīte, baltas, mīkstas lapiņas, mīkstums balts, ar riekstu garšu un medus smaržu. Kātiņš balts ar tikko saskatāmu zaļganu zigzagveida rakstu, rievotu, reizēm izzūdošu gredzenu un bumbuļveida paresninājumu pie pamata, kuru ietver plata maisveida maksts. Sastopama diezgan bieži - lapu koku mežos, parasti zem ozoliem, vasarā un rudenī. Nāvīgi indīga sēne, satur ap 110 indīgu savienojumu. Baltajai mušmirei (Amanita virosa) cepurīte balta, zīdaini spīdīga, mitrā laikā gļotaina. Mīkstums balts, ar nepatīkamu smaržu. Kātiņš balts, ar ātri izzūdošu gredzenu un baltu, piegulošu maksti pie pamata. Sastopama bieži, vasarā un rudenī, skuju koku, īpaši egļu mežos. Nāvīgi indīga sēne. Atšķirībā no atmatenēm mušmirēm vienmēr ir baltas lapiņas (jaunām atmatenēm sārtas, pelēcīgas, vecākām pat tumši brūnas). Bālā mušmire (Amanita citrina) bieži tiek jaukta gan ar zaļo, gan ar balto mušmiri, tai raksturīga dzeltenīga, reizēm balta cepurīte ar baltām, neregulārām plēksnēm. Sastopama ļoti bieži - priežu mežos. Sēņu ķīmiskais sastāvs ir ļoti sarežģīts un ne vienmēr labi izpētīts, tomēr līdz šim vēl nav dzirdēts, ka visas sēnes satur muskarīnu un falloidīnu aizsardzībai pret tārpiem, kā tas teikts 28.augusta Dienas informācijā. Muskarīnu ļoti nedaudz satur bieži sastopama sarkanā mušmire (Amanita muscaria), kuru pazīst visi, tāpēc saindēšanās notiek ļoti reti, piemēram, netīšām apēdot mušām domāto cienastu. Bez muskarīna tā satur vēl arī citus indīgus savienojumus. Daudz vairāk muskarīna satur dažas šķiedrgalvītes un piltuvenes. Nav arī dzirdēts, ka muskarīnu saturētu raganu beka. Ap velna bekām, raganu bekām un žultsbekām joprojām virmo daudz pārpratumu un neskaidrību. Sēņotāji bieži apgalvo, ka atraduši velna beku, bet arvien tās izrādījušās raganu bekas. Latvijā velna beka ir sastopama ļoti reti, pēdējos gados atrasta vienu reizi Skrīveros, bet pirms kara - Pērses ielejā vēl pirms applūdināšanas. Velna beka (Boletus satanas) aug kaļķainās augsnēs, tai raksturīga sudrabpelēka cepurīte un ļoti resns dzeltens kātiņš ar platu karmīnsarkanu joslu vidū. Turklāt jāzina, ka velna beka nemaz nav tik bīstama, tā ir tikai vāji indīga - apēdot sēni, var būt gremošanas traucējumi, bet noindēšanās nedraud. Raganu beka (Boletus luridus) ir sastopama samērā bieži, galvenokārt zem ozoliem. Tā ir līdzīga baravikai, tikai ar sarkanīgu stobriņu slāni un sarkanīgu tīklveida zīmējumu uz kātiņa. Ļoti līdzīga ir aizsargājamā pārslainā beka, kurai ir pārslveida zīmējums. Abas šīs bekas ir lietojamas pēc novārīšanas. Žultsbeka (Tylopilus felleus) atšķiras ar sārtu stobriņu slāni un tumšāku tīklveida zīmējumu uz kātiņa. Tā ir ļoti rūgta, šaubu gadījumā sēni var turpat mežā nogaršot, jo tā nav indīga, bet ar to var neglābjami sabojāt ēdienu. Latviešu valodā katrai sēnei, arī tai, kura ir kniepadatas galviņas lielumā, tiek dots skanīgs latviskais nosaukums atšķirībā, piemēram, no krievu valodas, kur mazāk pazīstamu sēņu nosaukumos tiek krieviskoti latīniskie nosaukumi. Tos bieži vien pat grūti izrunāt, kur nu vēl nespeciālistam atcerēties. Katrai sēnei iespējami vēl ļoti daudzi tautas nosaukumi, tādēļ, lai neradītu jucekli, vajadzētu ievērot terminoloģijas komisijas pieņemtos sēņu latviskos nosaukumus. Lai nerastos pārpratumi, ieteicams pievienot latīnisko nosaukumu. Tas lasītājam palīdzētu atrast sēnes attēlu kvalitatīvos ārzemju izdevumos, jo laikraksti nevar nodrošināt tik precīzus zīmējumus un fotogrāfijas. Daudzi jau sen lietoti skanīgi sēņu nosaukumi vēl arvien tiek ignorēti sēņu audzētāju firmu reklāmās, veikalos, ēdienkartēs u.c. Austersēnes latviski pareizi saucamas par austeru sānausēm, jo Latvijā sastopamas vēl citas sānaušu sugas. Nosaukums «šampinjoni» ir galīgi nepareizs, jo franču valodā apzīmē sēni vispār. Latviešu valodā tās sauc par atmatenēm. Dažkārt sēņotājus mulsina arī nosaukums «poķītis» jeb «podiņš». Tā gluži vienkārši sauc mazas, neatvērušās bērzlapju cepurītes, nevis kādu īpašu sugu. Pārpratumi saistās ne tikai ar nosaukumiem vien. Ir gadījušies cilvēki, kas nopietni tic tam, ka tad, ja uz sēni paskatās, tad tā vairs lielāka neaugs. Tāpat tiek mēģināts ar dažādiem apšaubāmiem paņēmieniem noteikt sēņu indīgumu (katlā iemesta sīpola, sudraba karotes melnēšana, sēnes mīkstuma krāsas maiņa utt.). Nav tādu vienotu pazīmju, pēc kurām var noteikt, ka sēne ir indīga! Arī indīgās sēnes ēd kāpuri un gliemji, tām var būt ļoti patīkama garša un smarža. Neskaidrību gadījumā var saņemt konsultācijas Dabas muzejā. Ja sāks līt lietus un sēnes augs, tad septembra otrajā pusē muzejā notiks arī tradicionālā sēņu izstāde.