Belgrada atgūstas no pagātnes

Es biju pelnījusi šo pārmetumu, tomēr mana kļūda bija saprotama. Rietumvalstu tūristi lielāko daļu informācijas par Serbiju smēlušies no reportāžām par Balkānu kariem, kas plosījās 90.gados. Taēu tagad viņi būs patīkami pārsteigti par pārmaiņām, kas skārušas Serbijas galvaspilsētu. Labāka par Prāgu Karadarbības laikā Belgradā ieradās pusmiljons bēgļu; 1999.gadā NATO bombardēšana, kuras mērŽis bija apturēt serbu agresiju Kosovā, sagrāva daļu Belgradas, tāpēc dažviet joprojām redzamas drupas. Brīvībā vēl aizvien klīst apsūdzētie kara noziedznieki, ieskaitot Bosnijas serbu komandieri Ratko Mladiēu, kuru dēļ apdraudētas Serbijas cerības kādu dienu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Neatkarību no Serbijas nesen pasludināja arī Melnkalne, kas sekoja Slovēnijas, Horvātijas, MaŽedonijas un Bosnijas pēdās, izstājoties no Belgradas vadītās federācijas, ko savulaik pasaules kartē varēja atrast ar Dienvidslāvijas vārdu. Dienvidslāvija miera laikos bija izslavēta ar Adrijas jūras piekrasti, kas piesaistīja tūristu barus. Horvātija jau atguvusi tūrisma lielvalsts statusu, bet rietumvalstu tūristi pagaidām nav atklājuši Serbiju. Tikai daži ceļveži apraksta Belgradu, kurai veltītas blāvas uzslavas. "Belgrada varbūt arī nav elegantākā no pasaules galvaspilsētām, bet tai raksturīgs dzīvīgums, ko nav mazinājušas gadiem ilgās sankcijas, starptautiskā izolācija un elektrības piegādes traucējumi," ceļvedī Serbia: The Brandt Travel Guide raksta Lorenss Miēels. Serbijas tūrisma organizācijas mēģina iekārdināt tūristus ar Belgradas kafejnīcu, bāru un naktsklubu rosīgumu. Pašlaik lielākā daļa tūristu ieradušies no kaimiņvalstīm Horvātijas, Slovēnijas un MaŽedonijas, bet serbi mēģina iestāstīt Eiropas jauniešiem, ka Belgrada ir tikpat stilīga atpūtas un izklaides vieta, kā savulaik bija Prāga, turklāt Belgrada ir lētāka un mazāk pārblīvēta ar tūristu pūļiem. Klaiņošana pa naktsklubiem mani neinteresēja, jo gribēju uzzināt, kā Belgrada atguvusies pēc kariem, un aplūkot skaistākās vietas šajā Vecās pasaules galvaspilsētā, kas uzbūvēta pie Savas un Donavas upes. Taēu es raizējos par savu drošību (vēlāk izrādījās, ka manas bažas ir nepamatotas). Galu galā Serbija ir nabadzīga un politiski nestabila valsts, kur nav aizmirsta ASV vadītā bombardēšanas kampaņa. Es izmantoju iespēju apmeklēt Serbiju kopā ar draudzeni Polliju Pletu, kura dzīvo Francijā un kurai ir radi Belgradā. Balkānu ceļojuma laikā nav iespējams izvairīties no iepazīšanās ar reģiona sarežģīto politiku, ko mēs ar Polliju atklājām jau taksometrā pa ceļam no lidostas uz Belgradas centru. Izbraucām caur Jauno Belgradu, kas Dienvidslāvijas laikā pletās Savas upes rietumu pusē. Jaunā Belgrada tagad ir darījumu centrs, kur uzbūvētas greznākās viesnīcas, daudzdzīvokļu ēkas un jauns stadions. Savu iespējams šķērsot pa vairākiem tiltiem, no kuriem paveras labs skats uz ziemeļiem, kur Sava saplūst ar vareno Donavu. Savas abos krastos izvietoti peldošie restorāni (splavovi), sateces austrumu pusē slejas iespaidīgais Kalemegdana cietoksnis. Es izvēlējos viesnīcu Moskva netālu no cietokšņa. Pollija par vienvietīgu numuru samaksāja aptuveni 35 latus, divvietīgais numurs man izmaksāja divreiz vairāk. Viesnīca būvēta 1906.gadā, pirmajā stāvā ir restorāns, kas izslavēts ar savu orķestri un Vīnes smalkmaizītēm. Viesnīcas istabas ir plašas un veclaicīgas, senās mēbeles atgādina par Serbijas pakļautību Austroungārijas impērijai, paklāji vēsta par piecus gadsimtus ilgo turku valdīšanu. Piecu minūšu pastaigas attālumā no viesnīcas ir pilsētas centrālais Republikas laukums, kur 2000.gada oktobrī notika miermīlīgās demonstrācijas, kas izraisīja Slobodana Miloševiča režīma krišanu. Laukuma ziemeļaustrumu stūrī ir XIX gs. teātra ēka un XX gs. sākuma muzejs. Atjaunošanas darbu dēļ lielākā daļa muzeja ir slēgta, bet tūristi var aplūkot foajē, kur redzami horvātu tēlnieka Ivana Mestroviča darbi Art Deco stilā. Muzeja priekšā ir jātnieka skulptūra, kurā atveidots princis Mihailo Obrenovičs. Viņš bija pie varas Serbijā, kad 1867.gadā beidzot izdevās padzīt turkus, bet jau pēc gada tika nogalināts. Pie laukuma baroka laikmeta ēkas sadzīvo ar drūmo Preses namu, kas celts 50.gados. Republikas laukumā tūristi var pārliecināties, ka izslavētais Belgradas rosīgums nav tikai sauklis. Ļaužu straume plūst pa veikaliem un pilsētas galveno gājēju ielu Kneza Mihaila. Darba diena sākas pulksten septiņos no rīta un beidzas jau trijos pēcpusdienā, tāpēc Belgradas iedzīvotāju rīcībā ir garas pēcpusdienas, lai baudītu turku kafiju ielu kafejnīcās. Vēstures pēdas Serbi jau VII gadsimta sākumā ieradās Balkānos un piedzīvoja uzplaukumu agrīnajos viduslaikos. Taču vēlāk šajā kristīgās Eiropas dienvidaustrumu stūrī sāka iespiesties musulmaņu Osmaņu impērija, kas 1389.gada 28.jūnijā sakāva serbus Kosovas kaujā. Pēc šīs sakāves pareizticīgā Serbija turpmākos 500 gadus cieta turku jūgā, ko pārtrauca Austroungārijas varenības laikmets. Rietumeiropas iedzīvotāji uzskatīja Serbiju par mežonīgu nomali, ko krustneši šķērsoja ceļā uz Svēto zemi, bet faktiski šī teritorija bija atstāta turku varā. Tas ir vēstures zināšanu minimums, ko Serbijas viesiem vajadzētu zināt par šo valsti. Kalemegdana cietoksnis, kas savulaik pieredzējis niknas cīņas starp kristiešiem un musulmaņiem, tagad pārveidots par mierīgu Belgradas parku. Visapkārt redzami iemīlējušies pārīši, laimīgi vecāki ar bērnu ratiņiem, akordeona spēlētāji. Es apmeklēju parkā izvietoto Kara muzeju, pie kura novietoti Otrā pasaules kara tanki un lielgabali. Pa tiem rāpjas un šūpojas serbu bērneļi, piepildot Bībeles teicienu par "zobeniem, kam jākļūst par arkliem". Parkā sastopami rokdarbu tirgotāji, pie kuriem var iegādāties kokgriezumus, izšuvumus un dažādas greznumlietiņas. Četras dienas ilgās viesošanās laikā es apmeklēju arī Bajloni brīvdabas tirgu, kur vienkopus iespējams iegādāties gan apakšveļu un santehnikas piederumus, gan svaigus ķiršus. Es izbaudīju nesteidzīgu atpūtu Studentu laukumā netālu no Kneza Mihaila, vēlāk apmeklēju Etnogrāfisko muzeju, kur iepazinos ar serbu tradīcijām, arhitektūru, tautastērpiem un amatnieku darinājumiem. Skats no iekšpuses Serbu jaunieši šķiet gatavi pārvarēt drūmo pagātni un ļauties dzīvei, bet tas būs grūtāk vecākiem cilvēkiem, kam ir senākas atmiņas. Kādu pēcpusdienu mēs ar Polliju viesojāmies pie viņas 79 gadus vecā brālēna Jokas Laloševiča. Viņš ir cienījams Belgradas ārsts ar džentlmeņa manierēm. Atšķirībā no daudziem viņa vienaudžiem, kas attaisno 90.gadu serbu agresiju, aizbildinoties ar serbu ciešanām vēstures gaitā, Jokam nav ilūziju par Serbijas neseno pagātni. Pēc viņa domām, Miloševičs bija vienkārši bandīts. Tomēr sirmgalvis atgādina, ka rietumvalstis ir pateicību parādā serbiem, kas abos pasaules karos kā vienīgie Balkānos cīnījās pret vāciešiem. Kad es vaicāju Jokam, ko viņš domā par ASV, serbu vīrs ieturēja dziļdomīgu pauzi un atbildēja: "Pirms bombardēšanas mēs bijām ļoti labās domās par amerikāņiem." Es ieklausījos viņa viedoklī. Es centos iepazīt šīs pārsteidzoši rosīgās pilsētas abas puses. Es biju pieļāvusi kļūdu, domājot, ka serbi neprot angļu valodu un nevar izvest savus suņus pastaigā Kalemegdana parkā, lai neuzkāptu uz kādas mīnas. Bet galu galā tieši tāpēc es ierados Belgradā - lai atklātu, ka šeit viss ir daudz citādāk, nekā izskatās no ārpuses.