Bērni turpina tēva vērienīgās ieceres Bīriņu pilī

Ar Bīriņu pili, kas tikai dažus mēnešus pirms liktenīgās aprīļa dienas bija kļuvusi par Vimbu ģimenes īpašumu, viņam saistījās vērienīgas ieceres. «Nezinu, vai vīru vadīja kāda nojauta, bet tieši savas dzīves beigu posmā es viņa rīcībā saskatīju steigu. Viņš ļoti steidzās sakārtot lielās un svarīgākās lietas, tikt skaidrībā par tiem objektiem, kas atrodas ap pili, lai veidotu šeit vienotu ansambli, pabeigt privatizāciju,» atceras Jāņa Vimbas sieva Biruta. Ar prasmīgu saimnieka roku jau kopš nomas līguma noslēgšanas J.Vimba bija sakopis pilī to, kas bija visvairāk vajadzīgs, lai objekts funkcionētu kā viesu māja, kur rīkot tradīcijas, konferences, banketus, lai ap pili raisītos vietējās kultūras dzīves aktualitātes. Viena no tādām bija ikgadējie Vasarsvētki ar plašu kultūras programmu Vasaras dārzā. Pašam saimniekam prātā bija desmitiem ideju - lai pašu priekam un biznesam perfekti izkoptu un atdzīvinātu nolietotās ēkas, nolaisto parku un apkārtni. Ģimenes uzņēmuma vadībā iesaistījās sieva Biruta, kura, būdama zvērināta grāmatvede, sekoja līdzi finansēm, bet abi bērni Solvita un Jānis studēja Lauksaimniecības universitātes maģistratūrā, paļaudamies uz vecāku pieņemtajiem lēmumiem un atbalstot viņu nodomus. «Es laiku pa laikam atbraucu uz pili, noskatījos svētkos. Nebija nekādas vajadzības jaukties tēva lietās, jo viņš vienmēr visu darīja pamatīgi un izsvērti. Pils bija kļuvusi par ļoti nozīmīgu viņa dzīves daļu, kurai viņš azartiski nodevās, bet mums ar Solvitu bija gluži cita dzīve. Es strādāju interesantā darbā savā pārtikas tehnologa specialitātē un mācījos. Solvita studēja mājturību un pedagoģiju. Neviens taču nespēja nojaust, ka tik ātri viss varētu radikāli mainīties,» sarunā ar Dienu atcerējās J.Vimbas dēls, 25 gadus vecais Jānis, kurš tagad ir kļuvis par SIA Saule prezidentu. Simts darbi vienlaikus Ģimenei nācās izlemt, kā dzīvot tālāk, jo pils jau bija iegājusi zināmā sabiedrības notikumu apritē, vilcināšanās nozīmētu klientu zaudējumu. Jānis atceras, ka viss bija jādara vienlaikus - vajadzēja tikt skaidrībā par to, ko bija aizsācis tēvs un kas viņam bija palicis nedarīts, bija jāpieņem lēmums, kur un kā dzīvot, jāraksta diplomdarbs un jāpabeidz studijas. Jānim bija jāuzņemas visa saimnieciskā vadība, būvdarbu turpināšana un lielie darbi, bet Solvita pārņēma pils vadību, kļūdama par tās direktori. Viņas pienākumi bija atbildīgi - pils uzraudzība un pārziņa, virtuve, banketi, ekskursijas un viesi, lai viss turpinātos tādā pašā gaitā, kā iesācies. Tās bija sāpīgas pārmaiņas gan jaunajiem saimniekiem, gan visam personālam, jo reizē ar iepriekšējo direktori aizgāja vairāki darbinieki. «Mēs visi ļoti pārdzīvojām saimnieka trūkumu, jo viņš visu acīs bija autoritāte. Viņš bija tāds mierīgs un stabils cilvēks, kura tuvumā visi jutās aizsar- gāti. Mums bija grūti pieņemt jauniešus. Es pati sākumā īsti labi nesapratos ar Solvitu un domāju - palikt vai iet prom? Mēs ar neuzticību uzņēmām viņu idejas, tomēr ar laiku atskārtām, ka pareizi vien ir bijis. Viņi ienāca strauji ar jaunām pārmaiņām, kā jau jauniem cilvēkiem tas raksturīgs, un tagad es apbrīnoju, kā Solvitai izdevās tik īsā laikā izveidot tik brīnišķīgu un saskanīgu apkalpojošo personālu,» domās dalījās zāles pārzine, vidrižniece Anita Bremmere. Tagad Solvita domā, ka pats grūtākais viņai un brālim jau ir aiz muguras. Viņa neslēpj, ka dažkārt bijis tik smagi, ka nācies raust asaras. Pietrūcis dzīves gudrības, kā rīkoties, lai saglabātu labas attiecības, mieru un līdzsvaru cilvēkos, kuri viņiem bija kļuvuši kā otra ģimene. Tieši tas viņai bija licies svarīgi, saprotot, ka tikai tad būs iespējams gūt vēlamo, ja visi divdesmit cilvēki, kas šeit nodarbināti, domās tāpat kā viņi un atbalstīs ieceres. Solvita atceras, ka dažkārt pārsteigusies un kļūdījusies. «Tētis bija iedibinājis tādu kārtību, ka visi pilī strādājošie šeit ietur arī pusdienas. Savā ziņā tā ir tāda kā ģimeniska tradīcija. Pie pusdienu galda mierīgā atmosfērā izrunājam svarīgas lietas. Dažkārt vienkārši pajokojam. Tas rada mājīgumu. Jubilejās pasēžam pie kafijas tases. Man ļoti gribas, lai cilvēki te justos labi,» stāsta Solvita, kurai izdevies pārliecināt brāli, ka paralēli viesu uzņemšanai jāattīsta tūrisms, jādod iespēja cilvēkiem šo objektu izraudzīties par ekskursijas maršrutu. Tāpēc šopavasar uzsāka pārveidojumus parkā un mežā, kas piekļaujas pils teritorijai. Tagad pa takām viesi var veikt apmēram stundu ilgu pārgājienu, priecāties par dabas ainavām, pabūt pie Sēravota, apskatīt barona kapenes. Procedūru māja bija viens no visvairāk laika zoba skartajiem objektiem. Ilgus gadus neapdzīvotais nams bija pelējuma un posta apsēsts. Nelaiķis Jānis Vimba bija aizsācis tā atjaunošanu, bet viņa dēlam Jānim bija lemts to pabeigt. Bērni ar mammas atbalstu pieņēma lēmumu, ka jāatstāj dzīvoklis Murjāņos un pašiem jāpārceļas uz dzīvi pils tuvumā, lai visas rūpes un uzmanību varētu veltīt ģimenes uzņēmumam. Jānis sprieda, ka nav jēgas pašiem pilī aizņemt kabinetu, tādēļ tieši atjaunotajā namā tagad atrodas administrācija, informācijas un vēstures istaba un arī viņu dzīves telpa. Kad pēc Ziemassvētku eglēm pilī iestājās atelpas laiciņš, trijotne nolēma veikt samērā sarežģītu darbu - atbrīvoties no padomjlaika griestu zīmējuma. Tikai daži fragmenti zem tā liecināja par oriģinālo zīmējumu. Firmas Balsts R restauratori piemeklēja atbilstīgas krāsas un ornamentu. Pils atguva kopskatu, arī savulaik aizmūrētās nišas, īsto ventilācijas sistēmu, un uz visiem laikiem zaudēja neizskatīgos radiatorus. Pavasarī Jānis ar saviem ļaudīm ķērās pie sabojātajām slūžām, iztīrīja dīķa pamatni, ielaida ūdeni, un tagad kopskats ieejai Bīriņu pils teritorijā ieguvis romantisku un gleznu noskaņu. Krodziņš dzirnavās un eja uz viesnīcu Ar Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas atbalstu šovasar Vidrižu pagasta padome saņēma finansējumu, lai sāktu unikālo Bīriņu pils kapeņu konservāciju. Tās pagaidām ir vienīgās Latvijā apzinātās apakšzemes kapenes ar mucas veida pārsegumu. Tika nocirsti koki, kas bojāja pārsegumu, ar stutēm nostiprināja velves. «Ja valsts iedalīs līdzekļus restaurācijai, arī mēs iesaistīsimies ar saviem līdzekļiem,» spriež Jānis. Jauno saimnieku izdomu patlaban kņudina vēl divi objekti. Vasarsvētkos dzirnavās roku iemēģināja populārais aktieris Uldis Vazdiks. Sastapšanās esot notikusi gluži nejauši, bet jaunieši spriež, ka Uldis būtu īstais cilvēks, kuram piedienētu krodzinieka loma dzirnavu interjerā. Ja vēl izdotos atrast apsviedīgu un mutīgu dzirnavnieci, tad te droši vien ietu vaļā pārdrošas ieceres, jo vecā būve ir jāatdzīvina, lai tai būtu savas funkcijas. Līdzīgi ir ar māju, kas atrodas pils tuvumā, kuru Jānis ir nolēmis veidot par viesnīcu, lai cilvēku izmitināšana nebūtu jāierobežo pils sarīkojumu dēļ. Ja veiksies, kā iecerēts, Jānim gribas pili savienot ar viesnīcu, veidojot apakšzemes eju. Patlaban ieceru ir vairāk, nekā iespēju tās realizēt, jo visi nopelnītie līzekļi momentā iegulst kompleksa atjaunošanā, tomēr Vidrižu pagasta padomes priekšsēdētājs Ziedonis Rubezis ir gandarīts par to, cik uzņēmīgi un mērķtiecīgi Vimbu ģimenes atvases turpina tēva aizsākto, ka pilī atrodas laiks un vieta vietējo ļaužu tradīcijām, ka šeit ir darbavietas un savulaik nolaistais nams te saista gan latviešu, gan ārzemnieku uzmanību. Lai izvairītos no nelūgtiem un agresīvi noskaņotiem nācējiem, ieeja pils kompleksā tiek uzraudzīta. Tomēr šis nav noslēgts objekts, kaut arī vārti uz pili ir aizdarīti. Ģimene, gluži kā to savulaik vēlējās Jānis Vimba, ir vienisprātis, ka pilij ir jākalpo apkārtnes ļaužu vajadzībām. Rēzeknes augstskolas studente tūrisma un uzņēmējdarbības vadības specialitātē Dace Salmane pati izraudzījusies šo pili par savu prakses vietu, kaut arī pārbrauciens bijis gana garš un nogurdinošs. Viņa ir gandarīta par iespēju būt un mācīties no tik jauniem uzņēmējiem. Dace stāsta, ka šeit aizvadījusi šīs vasaras skaistākās dienas un ir pārliecināta, ka Jānim un Solvitai veiksies.