Bērziņa septiņi vientulības gadi

Arī 4.maija vakarā pēc balsojuma par Neatkarības deklarāciju un tautas mītiņa Daugavmalā viņš devās atpakaļ uz Saldu. Tovakar pie ciema vidusskolas viņu sagaidīja saviļņotie druvēnieši, kuriem parlamentā tagad bija pašiem savs deputāts, kas viņus nepameta, arī strādājot Augstākajā Padomē. Tajā Saldus rajonu pārstāvēja arī Imants Daudišs un Arvīds Ulme - pēdējais vēlēšanās uzveica toreizējo rajona kompartijas līderi, tagadējo Zemnieku savienības priekšsēdi Augustu Brigmani. VECUMS NAV SASNIEGTS Nu jau rit septītais gads, kopš Mārtiņa Bērziņa mājās, kā pats saka, «neviens vairs nerādās». Jau septīto gadu viņš diezgan vientulīgi vada dienas tepat pie mājas savos 0,25 hektāros zemes - appļauj zālīti, sarūpē malku ziemai, parušinās pa siltumnīcu un papriecē acis pie paša stādītajām liepiņām un ozoliņa, kas krietni pastiepušies kā liecība aizgājušajam laikam. M.Bērziņa vienīgie ienākumi ir 57 latu pensija, un viņš ir vienīgais AP deputāts, kuram nav bijis iespējams saņemt Augstākās Padomes deputātu speciālo pensiju, par kuru 7.Saeima nobalsoja pirms gada. M.Bērziņam šī pensija nepienākas, jo viņam aprīlī palika tikai 51 gads un pensijas vecums vēl nav sasniegts - šādu situāciju likumdevējs nebija paredzējis. DARBA NESPĒJĪGS Traģiska nelaime drīz pēc Augstākās Padomes pilnvaru beigām 1993.gada nogalē izmainīja visu Mārtiņa Bērziņa dzīvi - viņš kļuva invalīds ar ierakstu apliecībā «darba nespējīgs». Tas pārvilka svītru arī nodomam turpināt savu darbu Druvas attīstībai, par ko bija izšķīries 1992.gadā, kad tika atkārtoti ievēlēts par paju sabiedrības Druva priekšnieku. Tuvojoties AP pilnvaru beigām, viņš netiecās pieslieties kādai partijai, lai kandidētu uz Saeimu. Viņš gribēja atgriezties Saldū, bet tikai tad, kad tas jau bija noticis, aptvēra, ka nemaz tik ļoti te vairs netiek gaidīts, jo bija sācies cits laiks, kurā bija jāprot cīnīties par varu, kam viņš nebija sagatavojies. Druvā, kuras ienākumi tolaik vairākkārt pārsnieguši iepriekšējā gada līmeni, izveidojās septiņas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, ieskaitot joprojām slaveno cūku kompleksu Unguri. Tajā un vēl dažās SIA bijušajam paju sabiedrības priekšniekam ir arī pajas, taču pa šiem gadiem ienākumos no pajām saņemti tikai 40 lati. 1994.gadā atlabis pēc traumas, viņš gribēja atkal satikt bijušos kolēģus. «Ieeju bijušajā dispečeru punktā, bet tad manu, ka viens izslīd no telpas, tad otrs... Sapratu, ka labāk tomēr sēdēt mājās, kaut arī gribas jau pie cilvēkiem aizstaigāt. Kad bija atbraucis kolēģis no parlamenta laikiem, deputāts Jānis Lagzdiņš, tad gan izrunājāmies.» stāsta M.Bērziņš. DARĪJUŠI KĀ VARĒJUŠI Viņš nesteidz atbildēt uz vaicāto, vai 1990.gada priekšstati par brīvo Latviju saskan ar šodienas realitāti; vai nav vilšanās izjūtas, jo varbūt tie, kas nāca pie varas pēc tam, tā laika ideālus izpratuši citādāk, nekā cilvēki, kuri šo neatkarību izcīnīja. Mārtiņš Bērziņš tā nedomā, jo «visi savu darbu, kā varējuši, ir darījuši». Viņš grib atcerēties labo un tās fantastiskās izjūtas, kad 4.maijā pirms balsojuma rezultātu paziņošanas deputāts Romāns Apsītis nācis zālē un, pamirkšķinot ar aci, licis saprast, ka viss ir kārtībā - momentā šī ziņa pusčukstos aizgājusi pa solu rindām. Viņš kā šodien atceras tās stundas 15.maijā Interfrontes atbalstītāju aplenktajā parlamentā ēkā, barikādēs, 1991.gada augusta puča laikā, kad vēl neviens nevarēja būt drošs, ka izdosies nosargāt grūti iegūto brīvību. Neatkarības deklarācijas pasludināšana būs svētki arī viņam - dēls aizvedīšot uz Rīgu, uz Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanu, uz tikšanos parlamentā ar bijušajiem kolēģiem, ar kuriem kopā ir balsots par neatkarību.