Bezpalīdzība

..» stāsta celtniecības koledžas pasniedzēja Aiva Dreimane. Sitiens trāpīja tieši šofera vietā. Pirmajā brīdī Aiva nav sapratusi, kāpēc dēli, kas kopā ar viņu bija automašīnā, izmisīgi lauž vaļā durvis viņas pusē. Viņi atkārtoja vārdu «avārija». Aiva lēnām pieslēdzās situācijai. Kaut kā tika laukā no mašīnas un, vēl nezinot, ka viņai lauztas abas kājas, aizvilkās ceļa malā un apsēdās. «Pirmais, ko es domāju, - ārprāts, kā viņš samīcīja manu mašīnu!» atceras Aiva. To arī viņa izmisīgi jautājusi avārijas izraisītājam, kas pielīgojis klāt apjautāties par pašsajūtu. Viņš bija piedzēries. Apkārt neviena cilvēka. Tuvākais pagasts - 7 km. Labi, ka ir tāda lieta kā mobilais tālrunis. «Laikam man tomēr Dievs stāvēja klāt un labi ārsti bija, jo kāju kauli tika salikti precīzi,» Aiva lietišķi raksturo toreizējo situāciju. Pēc mēneša viņa jau varējusi atsperties uz vienas kājas. Pēc diviem mēnešiem noņēmuši ģipsi arī otrai kājai, taču kopumā Aiva pērn gandrīz trīs mēnešus izbaudīja dzīvi invalīdu ratiņos. Viņa sev simtiem reižu ir uzdevusi jautājumus: «Kāpēc tā notika? Uz tā ceļa divas mašīnas vienu reizi divās stundās tikai satiekas... Kāpēc ar mani? Avārijas izraisītājam piesprieda trīs gadus nosacītu cietumsodu (jo viņam mājās nepilngadīgs bērns) un atņēma tiesības uz trim gadiem. Kad man prasīja, vai sods nešķiet par maigu, teicu, ka man nav nekādas vajadzības, lai viņš sēž cietumā. Lai dzīvo laimīgs, ja var...» Izrādās, ka Jānis dzer joprojām un, visabsurdākais, brauc arī pie stūres. «Nezinu, vai pie stūres viņš sēžas dzērumā, bet... Absolūts nevarīgais beztiesiskums. Tiesa nolēma, bet - neviens jau nekontrolē. Nedod dievs, ka kādam notiks tas pats, kas ar mani!» Aiva ceļu uz laukiem mēro regulāri, un viņiem uz ceļa gadās satikties aci pret aci. Lai arī avārijas izraisītājam tika piespriests naudas sods, viņš neko nav maksājis. Automašīna vairs nebija labojama. Pirms pāris mēnešiem Aiva beidzot nopirka citu mašīnu. «Pēc avārijas atsākt braukt ir ārkārtīgi grūti. Esmu nedroša. Ja ieraugu uz lauku ceļa mašīnu vai traktoru, samazinu ātrumu.» Abiem dēliem pēc avārijas bija viegli smadzeņu satricinājumi, taču vecākais dēls šo avāriju psiholoģiski pārdzīvo ļoti smagi. Sēžot automašīna ar Aivu, viņš ir satraukts, nedrošs un visu laiku atgādina: «Mammīt, uzmanīgi!» Vai lielāki naudas sodi situāciju mainīs? «Konkrētā gadījumā - nē. Ja Jānis, kurš izraisīja avāriju, tagad atļaujas sēdēt pie stūres bez tiesībām, es šaubos, ka viņš ir sapratis, ko dzērumā ir nodarījis kādam citam cilvēkam. Varbūt biežāk jārunā par statistiku, jārāda šausminošās sekas, ko izraisa pārkāpējs. Varbūt tas liks domāt.»