Bezspēcības vietā - sadarbība

Veidojas sava veida aizliegumu un draudu "ja tu tā, tad tev būs/nebūs tā" audzināšana, pie kuras bērni ātri pierod. Lai bērns nesistu! Fiziskie sodi ir padomju mantojums, tas parāda vecāku bezspēcību, nesavaldību. "Mēs nezinām, ko darīt, kā vēl bērnam pateikt, ka viņa uzvedība ir slikta," skaidro ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra Līna psiholoģe Dace Čible. Pēriens var sniegt īslaicīgu efektu, kad bērns būs paklausīgs aiz bailēm, nevis vēlmes sadarboties, uzskata arī bērnu veselīgas attīstības centra psiholoģe Guna Berga. Tas var atstāt nevēlamas un paliekošas sekas bērna personības attīstībā. Ar pērienu vecāki nereti nonāk pretrunā paši ar sevi, jo pirms tam ir mācījuši, ka sist nedrīkst. "Bērns, kuru vecāki ir situši, iemācās arī savas dusmas un agresivitāti atreaģēt šādā veidā," brīdina G.Berga. Domstarpības nereti pavada arī kliegšana. Kad konfliktsituācija tuvojas baltkvēlei, viņa iesaka izmantot vispārzināmu un vienkāršu paņēmienu: "Gudrākais apstājas, īpaši tad, kad sākam kliegt, jo tā jau tad ir cīņa par varu, par pēdējo vārdu." Gan pieaugušais, gan bērns grib dabūt ārā savas negatīvās emocijas. "Tādā situācijā varam bērnam atzīt, ka esam ļoti dusmīgi un turpināsim sarunu vēlāk," iesaka D.Čible. Jāmeklē līdzsvars Skolotāja un pusaudža mamma Baiba Kazāka (36) domā, ka svarīgi, lai bērns sodu uzskata par pelnītu. Arī ļoti humāns sods var būt "šausmīgi iekšas dragājošs", ja tas ir neizprasts. Tie Baibas paziņas, kuri savulaik pērienu dabūjuši, piemēram, par to, ka ļāvuši mazajam brālītim vai māsiņai pastaigāties gar āliņģi, tagad ar pieauguša cilvēka prātu uz vecākiem neļaunojas par pērienu. Baiba iesaka audzināšanas principos meklēt līdzsvaru, mēģināt sajust savam gadījumam visatbilstošāko: par pašmērķi lai nekļūst ne izvairīšanās no sodiem, ne zvetēšana par visu. "Ja atceros savu bērnību, tad mūsu mājā sodu nebija. No mana viedokļa sods bija teksts, ka manī ir vīlušies," stāsta Baiba. Šāds emocionāls vecāku secinājums uz viņu iedarbojies spēcīgi. Tā viņa līdz šim audzinājusi arī savu dēlu. Galvenais Baibas princips - neaizrādi bērnam par to, ko pats dari vai nedari. Par nesakārtotu istabu, ja visas pārējās vēl nekārtīgākas, par spēlīšu spēlēšanu datorā, ja pats spēlē, par ēšanu nelaikā un nevietā. Baiba nekad nav cīnījusies ar tādām situācijām kā ilga multeņu skatīšanās vai rotaļāšanās vēlu vakarā. "Viņš cēlās no rīta ar savu modinātāju. Tad bija - jā, miedziņš nāk, bet pats vainīgs!" Un vēl: "Nebija izmācījies septiņos, kad es pārnācu, mācījās līdz vienpadsmitiem. Es tad sacīju - būtu varējuši tagad uzspēlēt kaut ko, bet tev jāmācās." Tas jau ir tas sods. Nevis kā akts, bet sekas par savu rīcību, saka Baiba. Seku metode Baiba savu audzināšanas metodi izvēlējusies intuitīvi, bet psiholoģijā to tā arī sauc - seku metode. "Būtībā tā ir pieeja dzīvei, tas, kā mēs mācām bērnus risināt problēmas," skaidro D.Čible. Viens no veidiem, kā audzināt bērnu, ir tiekties, lai viņš būtu atbildīgs un patstāvīgs. Ja ir atbildības sajūta, tad ir arī motivācija kaut ko darīt. Galvenā atšķirība no sodiem - seku metode ir ciešā kontekstā ar to, ko bērns dara. Iedomājamies šādu situāciju - skolēns no skolas uz mājām dodas viens, tāpēc viņam noteikts konkrēts ceļš, pa kuru doties. Atvase to kādu dienu pārkāpj, jo draugi uzaicina doties mājup pa dzelzceļa sliedēm. Liela daļa vecāku kā sodu noteiktu kādu aizliegumu - nedēļu bez televizora, datora, mājas arestu. "Bet televizoram ar ceļu mājup nav pilnīgi nekāda sakara!" iebilst D.Čible. Risinājums jāmeklē saistībā ar mājupceļu. Psiholoģe modelē iespējamo sarunu: "Man ļoti žēl, ka tu neesi turējis savu vārdu. Vai nu esmu spiesta meklēt cilvēku, kas nāk tev pretī un tevi pavada, vai arī tev jāgaida skolā, līdz es nāku no darba un mēs mājup dosimies kopā." Skolēnu šie varianti, kā arī apziņa, ka uz viņu nevar paļauties, neiepriecinās. D.Čible gan brīdina, ka seku metode nebūs brīnumzāle vienai konkrētai situācijai: "Tas ir ilglaicīgs process. Mēs savu dzīvi un attiecības ar bērnu veidojam nepārtraukti." Ar bērniem daudz ko var arī izrunāt, jo prasības nevar būt kā uzlikts zīmogs. Atgriežoties pie situācijas ar mājupceļu, D.Čible saka: "Ir vecums, kad draugi ir ļoti svarīgi, bet te vietā izrunāt, cik tas bija bīstami." Un tad seko pats svarīgākais, ko pajautāt savam bērnam un iedrošināt viņu: "Varbūt tu esi tas, kurš var pierunāt draugus izvēlēties iet citu, drošāku ceļu!?" Vēl kāds būtisks aspekts - savu izvirzīto nosacījumu ievērošana. "Bērni eksperimentē, kas būs tad, ja nokavēs, piemēram, minūti," stāsta D.Čible. "Ja vecāks šādā situācijā aiz mīkstās sirds pateiks - nu labi, labi, - tad metode nedarbosies." *** Kāpēc neklausa? - Bērns izjūt vecāku uzmanības, mīlestības deficītu un cenšas to kompensēt kaut vai ar negatīvu, bet tomēr uzmanību - Grib gūt varu, kas savā ziņā ir normāls bērna attīstības ceļš: no pilnīgas atkarības uz arvien lielāku neatkarību, arvien pārbaudot vecāku noteiktās robežas - Grib paust emocijas, dusmas, aizvainojumu tiešā veidā. Svarīgi saprast emociju objektu - vecāki, vienaudži vai skolotāji. - Jūtas kā neveiksminieks, viņam ir zems pašvērtējums, viņš nejūtas spējīgs izpildīt pieaugušo prasības - Nepaklausība var liecināt arī par psiholoģisko veselību, jo bērni pēc dabas ir zinātkāri, ar tendenci iepazīt pasauli, paplašināt savas robežas, ko vecāki mēdz uztvert kā nepaklausību Avots: Bērnu veselīgas attīstības centra psiholoģe Guna Berga Trīs galvenie audzināšanas stili - Visatļaujošais stils-noteikumi netiek noteikti vai skaidri formulēti, disciplinēšana tiek piemērota tikai daļēji, izturēšanās pret bērnu ir nekonsekventa. Vienā situācijā vieni noteikumi, citā - citi. Bērnam ir grūtības ar mērķa izvirzīšanu, sasniegšanu, paškontroli, sadarbību ar citiem, normu ievērošanu - Autoritārais stils - valda stingri sodoša disciplīna, sodi, vecāku gribas uzspiešana, noteikumi arī netiek skaidri formulēti, vājš emocionālais kontakts. Bērns tad var būt centīgs, bet bez iniciatīvas, ļoti jūtīgs pret kritiku, pasīvi agresīvs, ar grūtībām mērķu izvirzīšanā un sadarbībā ar citiem - Autoritatīvais stils - vecāks kā autoritāte - noteikumi tiek uzstādīti atbilstoši vecumam, konsekventa attieksme pret to izpildīšanu, silta, atbalstoša attieksme. Veicina bērna patstāvību, paškontroli, adekvātu emociju izpausmi, stresa toleranci Avots: Bērnu veselīgas attīstības centra psiholoģe Guna Berga