Bīns bija, Bīns ir!

Rīgā filma būs skatāma no 30.marta. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka man nav īpaši paveicies ar dzimšanas dienas biedriem, kaut 6.janvāris - mana un arī britu komiķa Rovana Atkinsona dzimšanas diena - bija papildu arguments, lai pa galvu, pa kaklu skrietu uz Londonu. Kaut pamatdzinulis - ziņkāre. Vai un kas atšķir komiķi un viņa radīto pasaulslaveno personāžu misteru Bīnu? Naivi iedomāties, ka Oksfordas izglītību baudījušais britu aktieris Rovans Atkinsons, kura aizraušanās ir nežēlīgi dārgas mašīnas, vaļasprieks - autožurnālistika, prioritāte - klusa diskrēta ģimenes dzīve un draugu loks - britu intelektuāļu sabiedrība (ak, globālais tīmeklis - zināšanu krātuvīte!), satiekoties ar presi, ampelēsies kā tāds misters Bīns. Teiksim, šķobīsies, bolīsies, ņemsies tā, ka nosist gribas, provocēs un ālēsies... Taču Rovana Atkinsona izniršana manu acu priekšā vienā no glaunākajiem Londonas hoteļiem Dorchester, kura liftos pārvietojas sintētiski skaistas sievietes ar lielas naudas iezīmēm un naftas valstu biznesmeņi, ir teju aristokrātiski atturīga un cēla. Pārsteidzošākais, ka uz ekrāna augumā mazu jefiņu atgādinošais aktieris izrādās garš, stiegrs kungs, uz aci ap 1,80 m, gan ar saviem personāžiem tik raksturīgo kūkumiņu. Viņam ir 52 gadi. Kungam ir tumšas Hugo Boss džinsu bikses, simpātiski melni zamša zābaciņi un krekls ar gaiši zilām svītriņām. (Vai atgādinājums par komēdiju sēriju Tievā zilā svītriņa/The Thin Blue Line?) Sarunas laikā solīdais kungs iemalko tēju, ne mirkli neļaujot aizmirst, ka sarunas dekorācijas un arī viņš pats ir piederīgi lielas naudas un senu tradīciju pasaulei. Katram savs bizness, Atkinsonam kopš viņa elastīgā ģīmja potenciāla atklāšanas, vēl mācoties Oksfordā un spēlējot studentu teātrī, par tādu ir izvērtusies paša radītā jancīgā tipiņa - mistera Bīna loma, kas savulaik tapa kā skatuves ekspromts, lai kopš 90.gadiem iekarotu britu TV un tālāk visu pasauli. Kaut Atkinsons ir spēlējis ne vienu vien kinolomu, viņam jābūt pieradušam pie fakta, ka daudzu uztverē Bīns nozīmē Rovanu Atkinsonu un otrādi. "Viņš ir apbrīnojami gudrs un inteliģents cilvēks, pat ar enciklopēdiskām zināšanām," - tā Atkinsonu raksturo franču aktrise Emma de Kone, ar kuru viņš filmējies Mistera Bīna brīvdienās. Taču sarunas laikā nepamet sajūta, ka ar kādu garīgo kaišu dakteri, psihoterapeitu, vārdā Rovans Atkinsons, mēs apspriežam sāpju bērnu - jancīgu un neregulējamu dīvaini, vārdā misters Bīns, ar kuru Atkinsonu saista tikai profesionāla interese. Atkinsons no sava varoņa prot atsvešināties tik perfekti, ka sāk uzmākties sajūta, ka šis izturētais kungs Dorchester viesnīcā, iespējams, ir tikai viltvārdis, kurš atsūtīts komiķa vietā. Viņš ir inteliģents cilvēks, kurš veiksmīgi apdzīvojis noteiktu formātu, - tā Atkinsonu raksturoja kāda mana kolēģe. Par to mēs arī runājam - par Atkinsona firmas "formātu" un tēlu - zīmi misteru Bīnu. Tik vien jāpiebilst, ka viņa jaunākās filmas darbība risinās Francijā: misters Bīns ticis pie lielā laimesta - ceļojuma uz Kannām, turklāt kinofestivāla laikā, un arī pie savas videokameras. Pa ceļam viņš satiks krievu puišeli, kurš pazaudējis tēvu - slavenu režisoru, ieklīdīs reklāmu uzņemšanas laukumā un izdemolēs Kannu festivāla pili. Rovans Atkinsons pēdējā mēneša laikā ir apceļojis vai puspasaules, piestrādājot pie jaunās filmas Mistera Bīna brīvdienas publicitātes. Re, kur viņš Austrālijā ņemas ar plīša lācēnu zilu viļņu apskalotā pludmalē, pēcāk intervijas laikā Atkinsons pats pieminēs jokus ar urinējošo puišeli Briseles centrā. Publicitātes dzirnaviņas ir iedarbinātas ar vienu mērķi - atgādināt, ka misters Bīns bija un ir. Tomēr filma Mistera Bīna brīvdienas ir arī pamatīgs risks. Lai kā mums šķiet, ka Bīns TV jokus plēš mūžīgi un nekur nav pazudis, uz lielā kino ekrāna šis komiskais personāžs pēdējo reizi parādījās gandrīz pirms desmit gadiem filmā Bean: The Ultimate Disaster Movie/Bīns. Absolūtā katastrofa. Filma tolaik pasaulē nopelnīja 260 miljonus dolāru, padarot Atkinsonu par visdāsnāk apmaksāto britu komiķi. Taču kino formāts ir daudz prasīgāks par TV niekiem. Nenoliedzami, desmit gadu ilgā pauze, kurā gan Atkinsons filmējās ne vienā vien filmā, taču bez mistera Bīna maskas, nav joka lieta, lai uzjundītu publikas interesi. Līdz šim Bīna loma Atkinsonam ir nodrošinājusi daudzos desmitos miljonu mērāmus ienākumus. Viņam ir sieva - kostīmu māksliniece un divi pusaugu bērni - Bendžamins un Lilija. Kas jūs pārliecināja, ka vajag atkal ķerties pie mistera Bīna tēla? Tā likās laba ideja. Kaut kas līdzīgs tam, ko Vudijs Allens mēdz raksturot - darbiņš prasījās būt darāms, un filma ar misteru Bīnu tiešām prasīt prasījās būt darāma. Vairākus gadus dzīvoju ar sajūtu, ka mistera Bīna lieta tā arī nav īsti nobeigta. Savā ziņā pie vainas bija arī tāda kā neapmierinātības sajūta, kaut kas stāstā pat misteru Bīnu, proti, ne tajos TV niekos, bet gan pilnmetrāžas spēlfilmā, kas tapa pirms gandrīz desmit gadiem Bīns. absolūtā katastrofa nebija līdz galam izdarīts. Tas arī nebija īpaši izaicinošs projekts. Jā, filma bija komerciāli sekmīga un populāra, tomēr tā bija ļoti vienkārša un amerikāniska komēdija, kas apzināti tika mērķēta visplašākajai ģimenes auditorijai. Man vienmēr šķitis, ka misters Bīns bija pelnījis arī kādu daudz eiropeiskāku projektu, galu galā viņš taču ir caurcaurēm brits. Gribēju arī beidzot neļaut viņam runāt vai vismaz lai viņš to dara ļoti maz. Man nepatīk, ka Bīns daudz tarkšķ, un krita uz nerviem tas, ka viņš pirmajā filmā bez mitas vārījās. Vai klusējošs Bīns ir vieglāk spēlējams? Nē, ne tur tā lieta. Bīns, kas nerunā, ir tuvāks tam raksturam, kādu es viņu kādreiz biju iecerējis. Viņš ir dzimis klusētājs. Protams, Bīnam ir jārunā, lai viņš būtu ne tikai nosacīts, bet arī reālistisks personāžs. Diez vai varēsiet uzskatīt par atpazīstamu cilvēku, kurš var runāt, bet to nedara. Tālab mani urdīja doma radīt Bīnam tādus apstākļus, kuros viņam nav iespējams daudz pļāpāt kaut vai valodas barjeras dēļ. Šī iemesla dēļ Francija kā filmas Mistera Bīna brīvdienas norises vieta šķita ideāla. Jūs teicāt, ka lūkojāties pēc darba. Vai tiešām jums ir maz darba piedāvājumu? Es esmu sarežģīts tips. Man grūti piemeklēt lomas. Pirmkārt, tādēļ ka es esmu izvēlīgs, otrkārt, es nedzīvoju Losandželosā un nevāros turienes sulā. Dies pasarg, es arī to negribētu darīt. Taču, kad amerikāņu producenti meklē aktierus, viņi Eiropā meklē tos, kas spētu uzrunāt starptautisku auditoriju. Bīns ir tieši tāds, bet, atgādināšu vēlreiz, es esmu izvēlīgs un labu projektu ir ļoti maz. Runā, ka šī būšot jūsu pēdējā filma par misteru Bīnu? Tas nav akmenī iekalts fakts, taču tā ir varbūtība. Kāpēc esat sataisījies uz atvadām? Ziniet, es esmu vecs. Labi, vēl neesmu, bet drīz būšu. Esmu arī paslinks - nemīlu strādāt daudz, bet reti un atmiņā paliekoši. Ja atminamies pirmo kinofilmu, nevis TV projektus, par misteru Bīnu Absolūtā katastrofa, tas tiešām bija sen - 1997.gadā. Pēc Holivudas standartiem veidot filmas turpinājumu, sīkvelu, pēc teju desmit gadiem ir vienkārši muļķīgi. Holivudā šajā laikā jau būtu uzceptas vismaz četras piecas Bīna filmas - tā taču būtu tik ienesīga franšīze! Pēc maniem darba ritmiem nākamajai filmai par Bīnu vajadzētu tapt atkal pēc desmit gadiem, bet tas ir ļoti ilgs laiks un tad gan es būšu vecs. Kā sadzīvojat ar mistera Bīna identitāti, vai viņa ādu nēsājat arī ārpus skatuves, uzņemšanas laukuma? Tā nu nav problēma. Mehānisms - iekšā lomā, ārā no tās - gadu gaitā ir izstrādājies perfekts. Es spēju Bīnu ieslēgt un izslēgt zibenīgi, tad esmu vienkārši Rovans Atkinsons. Bīns ir ļoti atkarīgs no tām situācijām, kurās es viņu ielieku. Viņu būtībā rada šīs situācijas. Piemēram, šajā filmā Mistera Bīna brīvdienas viņš sadraudzējas ar bērnu - krievu zēnu, kuram pazudis tētis, un pēkšņi Bīns sajūtas daudz labāks cilvēks, nekā jebkad pirms tam juties. Viņam nekad nav bijis draugu, bet tagad ir. Kaut tas ir tikai loģiski, ja Bīns atrod dzirdīgu dvēseli bērnā, galu galā Bīns pats ir liels bērns. Naivais un brīžam arī nežēlīgais bērns ir Bīna būtība, taču tā slēpjas pieauguša vīrieša čaulā. Bīns jaunajā filmā ne tikai pirmo reizi atrod draugu - bērnu, bet arī jūtas par kādu atbildīgs, tātad sajūtas arī kā tēvs. Tā viņam ir pilnīgi jauna pieredze. Situācija diktē mistera Bīna rakstura attīstību, tāds viņš nekad agrāk nav bijis. Un tomēr mans mērķis nebija padarīt viņu par jaukāku, gudrāku, paciešamāku. Bīns taču ir neciešams tips, varbūt šajā filmā viņa negatīvisms nav tik koncentrēts, bet tomēr viņš nekad nav bijis maigs balodītis. Drīzāk - pārbaudījums katram, kas ar viņu sastopas. Mans mērķis nebija mēģināt uzlabot Bīna reputāciju, drīzāk izstāstīt interesantu stāstu un ļaut neparedzamai videi un situācijām mijiedarboties ar Bīna niķiem un stiķiem.. Vai jums ir tuvs franču komiķis Žaks Tatī? Viņš reiz veidoja filmu Ilo kunga brīvdienas, jūs - Mistera Bīna brīvdienas, abu filmu darbība notiek Francijā... Tas nebija apzināts solis, kaut, nenoliedzu, kaut kur zemapziņas līmenī šāda saistība ir. Mēs ticējām, ka misters Bīns ir piederīgs tam pašam kontekstam, tai pašai humora tradīcijai, kuru apdzīvo Žaks Tatī. Abi pārstāv Eiropas komēdiju. Abiem viņiem tipiska ir nemainība, mums ar Tatī - tēla kā maskas princips. Bīns varētu nokļūt pat tuksnesī un joprojām būtu Bīns. Viņš ir mazizglītots, egoistisks un paštaisns tips. Es viņu varētu aizsūtīt, teiksim, uz Indiju un veidot filmu Bolivudas dziesmu melodrāmu tradīcijās. Taču diez vai tas principā izmanītu Bīnu: niansēs - jā. Saknē - nē. Kā jūs viņu radījāt, šo neciešamo tipu? Kādās ietekmju akās smēlāt? Varbūt nesauksim tās par ietekmēm, drīzāk ierosmēm, inspirācijām. Protams, es daudz skatījos komiķu darbus, filmas - komēdijas. Ar francūža Žaka Tatī filmām es satikos diezgan vēlu, pirmo reizi tās redzēju, kad man bija jau septiņpadsmit gadu. Par Čaplinu es biju dzirdējis, bet īpaši ar viņa filmām neaizrāvos, tad jau Tatī man patika daudz labāk. Un, protams, brits Pīters Sellers! Tomēr gribu uzstāt, ka Bīns pats par sevi ir visai oriģināls radījums kaut vai tādēļ, ka viņš ir personāžs, kas izaudzis no maniem instinktiem, jā, arī manām vājībām un dēmoniem, ja gribat. Viņš tika radīts skatuvei 1979.gadā, desmit gadus šis tipiņš plosījās pa teātra skatuvēm un viņam, nabagam, pat nebija vārda. Kad tiku uzaicināts uz TV, nācās viņam meklēt vārdu, tā viņš kļuva par misteru Bīnu. Kā jūs raksturotu šī tipiņa formulu? Tas ir bērns pieaugušā ķermenī. Jā, tas ir tas līmenis, kas uzrunā starptautisko auditoriju. Man nav cita izskaidrojuma, kālab šis būtībā nepatīkamais tips sajūsmina Japānā, Brazīlijā, Ķīnā, Itālijā, Skotijā... Kāpēc viņu pieņem tik atšķirīgi cilvēki - un tas nav tikai tādēļ, ka viņš maz runā, kaut arī mazrunība ir zināma priekšrocība, bet gan tādēļ, ka Bīns ir mazs puika. Viņa komunikācijas veids ir uztverams, neskatoties uz kultūru atšķirībām. Kā bērni reaģē uz misteru Bīnu? Parasti viņi ļoti ātri identificējas ar Bīnu, jauno filmu producents parādīja savam trīsgadīgajam dēlam, kontakts bija zibenīgs. Bērni pieņem Bīnu kā savējo. Kaut manas partneres, franču aktrises Emmas Kones sešgadīgais bērns, kas dzīvojās pa uzņemšanas laukumu, sākotnēji no Bīna, proti, mani tēlā un dzīvā dabā pamatīgi nobijās. Nav jau brīnums. No Bīna var nobīties arī pieaugušais. Viņš ir tik egocentrisks, tik patmīlīgs un tajā pašā laikā tik neprognozējams, ka nekādi nav paredzama viņa uzvedība kaut vai pēc mirkļa. Šim nešpetnajam puikam taču nav līdzās pieaugušais, kurš viņu varētu pievaldīt. Vai pats esat paredzams? Kad es kļūstu par Bīnu, es pats nezinu, kas nākamajā brīdī notiks. Savā būtībā Bīns ir anarhists. Viņš ir ļoti nepateicīgs personāžs tiem aktieriem, kas filmējas kopā ar Bīnu. Ir neiespējams paredzēt, kurā brīdī izdosies ar Bīnu nodibināt kontaktu un kurā viņš kā tāds deviņgadīgs puika par kaut ko apvainosies uz izskries laukā no istabas. Vakar atgriezos no Briseles, tur gan es izgāju ielās kā Bīns un pagrozījos ap slaveno čurājošā zēna skulptūru pilsētas vidū. Cilvēki reaģēja dīvaini, ieraugot mani, proti, Bīnu, viņa uzvalciņā kopā ar urinējošo puišeli. Tajā brīdī, kad es izvedu Bīnu uz ielas, reālā vidē, viņš kļūst par šova varoni un faktiski sagrauj to veselīgo distanci, ko viņam nodrošina TV vai kino ekrāns. Viņš kļūst par spocīgu dīvaini, nevis komisku personāžu. Ja Bīnu izrauj no fikcijas - filmas, teātra - un iesviež realitātē, reakcija mēdz būt šokam līdzīga. Vai esat bijis kādā vietā pasaulē, kur jums pašam, nevis Bīnam, komunikācijai nākas izmantot mīmiku un žestu valodu? Nemēdzu komunicēt Bīna līmenī. Sen, kad es vēl nerunāju franciski, biju nonācis Francijas dienvidos un devos uz aptieku, lai nopirktu žiletes skuveklim. Nezināju, kā žilete skan franciski, tādēļ aptieķniecei izteiksmīgi demonstrēju kustības, nu, apmēram tā, it kā es gribētu pārgriezt sev vēnas. Viņa kļuva tramīga un paaicināja bosu. Jūs smīdināt pasauli, kas spēj sasmīdināt jūs? Man patīk raksturu komēdijas. Ne stand-up komēdijas (komiķa priekšnesums, kas tiek izpildīts uz skatuves, komiķim nezaudējot identitāti). Man patīk, ja aktieris iemiesojas tēlā, rada raksturu un distancējas no tā. Uzskatu, ka viens no pēdējā laika veiksmīgākajiem komiskajiem tēliem ir Borats. Es ļoti cienu Saša Barona Koena darbu. Man patīk, ja cilvēks, aktieris savā lomā krasi maina identitāti, pārmiesojas līdz neatpazīstamībai. To izcili darīja Čārlijs Čaplins. Komiskā raksturu spēle ir bezgalīgs iedvesmas avots. Vai negribat izveidot kādu projektu, kurā darbotos misters Bīns un Borats? Jā, jā... Nemaz nebūtu slikti. Taču ar Boratu var rasties problēmas. Šī tēla un arī filmas komisms slēpās faktā, ka tādu Boratu vēl neviens nepazina, tagad situācija ir krasi mainījusies. Kas dara britu humoru tik īpašu? Tā cinisms? Grūti teikt. Katrai tautai piemīt humors, un tam ir sava specifika. Par britu melno humoru katrs būs dzirdējis, savukārt par faktu, ka arī Vācijā ir daudz komiķu, starptautiskā auditorija pat pabrīnīsies. Mēs viņus neesam redzējuši, un mums nav priekšstata par to, kas tad ir vācu humors. Mēs nesaprotam konceptu... Kas ir britu humors? Britu komiķi cits no cita pamatīgi atšķiras - Monty Python atšķiras no mistera Bīna, Borats atšķiras no abiem... Tomēr Lielbritānijā ir veselīga vide komēdijām, attieksme pret komisko ir ļoti toleranta, arī ļoti atsaucīga. Vai iemesls slēpjas britu psihē, mentalitātē vai uz komiskām izpausmēm iedrošina un stimulē pati britu sabiedrība - es pat īsti nezinu, ko te vainot. Vai līdzīgi misteram Bīnam pats mēdzat izbaudīt smalku kūrortu jaukumus? Esmu bijis Dienvidfrancijā ne reizi vien, un ne tikai Bīna brīvdienu tapšanas laikā. Taču jāsaka, ka pirms 25 gadiem tur bija daudz jaukāk nekā tagad - par daudz ļaužu... Vai jums nešķiet, ka frančiem ir visas tiesības uz jums apvainoties par to, cik neglīti Bīns filmā izrīkojas ar delikatesēm - austerēm un krabīšiem? Bīna cūkošanās ar smalkajām ēsmām var izsaukt nelabumu pat pārliecinātiem dzīvo gliemju rijējiem... Franči padomās tikai par to, cik prasts ir misters Bīns, kurš nespēj izjust satraucošās trīsas, austerei agonizējot cilvēka rumpī. Neceriet, ka Bīns kļūs par austeru fanu. Pieredze viņu nemaina. Bīns vienmēr būs Bīns.