Bjorka sensacionāli debitē Kannās

Arī fanu tūkstošu ūjināšana un gaviles sasniedza vismaz šogad vēl nepiedzīvotu intensitāti. Kaut arī kritiķu viedokļi dalās - daži uzskata, ka filmā ir izmantoti nepieļaujami, šokējoši un naturāli paņēmieni, Dejotāja tumsā ir reāla pretendente uz Zelta palmas zaru, ja vien festivāla žūrija kārtējo reizi neiedomāsies izspēlēt kādas vien sev saprotams politkorektuma spēles. Dejotājas tumsā sensācija gan nebija negaidīts pārsteigums - jau divus gadus presē klīda informācija par Trīra ekstravaganto projektu, uzaicinot galvenajā sieviešu lomā Bjorku, kā arī francūzieti Katrīnu Denēvu, kura filmējusies hrestomātiskajos 60.gadu franču mūziklos Rošforas meitenes un Šerbūras lietussargi. Informācija no filmas uzņemšanas laukuma bija knapa - tā tika rūpīgi slēpta, lai gan laiku pa laikam līdz medijiem atklīda ziņas par skaļiem skandāliem un nesaskaņām. Turklāt, kā zināms, Larss fon Trīrs ir pasaulē pazīstamā un gadsimta pēdējā filmu režijas koncepta Dogma līdzautors, bet dogmisti principiāli neatzīst vecos, labos kino žanrus - arī mūziklus. Kā izskaidrot Dejotāju tumsā? «Nē, nē - Dejotāja tumsā nav Dogmas filma!» Kannās apgalvoja fon Trīrs, pierādot, ka ir daudz fleksiblāks nekā paša sacerētie manifesti. (Uz Dogmas «sirdsapziņas» ir gan viņa uzņemtā Šķeļot viļņus, gan Idioti, gan viņa kolēģu radītās Svinības un Mifunes pēdējā dziesma. Lai gan dažs labs Dogmas manifestu un tās radīto reklāmefektu līdz tam mazpazīstamajam dāņu kino 90.gadu vidū var traktēt arī kā veiklu mārketinga gājienu un ne tikai kā jaunas estētikas piedāvājumu, dāņu kino kopš 90.gadu vidus pasaulē vairs nav nepazīstams lielums.) Pirms dažiem gadiem, kad Trīrs Kannu festivālā rādīja Idiotus, sarunās ar presi viņš izmeta, ka intensīvi strādājot pie scenārija un, pārlasot to, parasti apraudoties. Skatoties Dejotāju tumsā - pirmā acu uzmetienā melodramatisku stāstiņu par čehu imigranti Amerikā - vientuļo māti Selmu (Bjorku), kura pamazām zaudē redzi, tomēr izmisīgi strādā rūpnīcā, lai sakrātu naudu operācijai un viņas dēls nekļūtu akls, raudāja ne viens vien. Tās būtu emocijas, ko Larss fon Trīrs prot izraisīt tik sāpīgi... Filmas fināls ir šokējoši traģisks, turklāt skatoties negribas noticēt tā iespējamībai līdz pēdējam mirklim. Jo Dejotāja tumsā taču esot mūzikls, bet mūzikli traģiski nemēdz beigties. «Mīļie kolēģi, ja rakstīsiet par manu filmu, lūdzu, neizpaudiet tās finālu!» tādu Trīra pašrocīgi parakstītu vēstulīti saņēma Kannās akreditētie žurnālisti... Kapēc mūzikls? Tāpēc, ka Bjorkas izdzīvotā (ne izspēlētā) Selma mīl vecos Holivudas mūziklus, klausās tos, pamazām zaudējot redzi, bet viņas sargeņģelis Ketija - kolēģe fabrikā pie alumīnija bļodu štancēšanas (Katrīnas Denēvas laba loma pēc ļoti ilgiem gadiem) - zīmē uz Selmas plaukstas to, ko viņa vairs neredz. Kā Selmu izdzīvo Bjorka? Epiteti, ar kādiem var raksturot viņas darbu filmā, var šķist pretenciozi. Taču Bjorka tiešām ir satriecoša (vai tiešām viņa saņems Kannu festivāla balvu par labāko aktierdarbu?) - bjorkiski atpazīstama muzikālajos numuros (Holivudas mūziklos visi metās dziesmotā dancī prieka brīžos, bet Dejotājā tumsā tas notiek izmisuma un traģēdiju brīžos), dramatiski šokējoša, izdzīvojot Selmas traģēdiju. Prasīt prasās vēl viens pretenciozs salīdzinājums - kad 20.gados tapa pirmā Žanna d'Arka pasaules kino vēsturē (tās autors vienīgais slavenais dānis pirms fon Trīra - Karls Dreiers), Žannas lomas izpildītāja Renē Falkoneti «nospēlēja» ģeniāli un nokļuva uz ilgiem gadiem psihiatriskajā klīnikā. Paša Larsa fon Trīra un Bjorkas kolēģes Katrīnas Denēvas presei stāstītais liecina, ka šie divi gadījumi, kad dzīve un kino zaudē robežu, ko novelk aktiera profesionalitāte, ir salīdzināmi. Kāpēc nolēmāt filmēt mūziklu, kāpēc izvēlējāties Bjorku? Larss fon Trīrs. Viņa bija mana pirmā izvēle, es neko daudz nezinu par mūziku. Tāpēc man vajadzēja, lai kāds par to parūpētos. Lai gan jāatzīstas - īpaši labi Bjorkas mūziku pirms tam es nepazinu, bet mēs satikāmies, un viņa teica «jā, Larss...» Bjorkai bija bail ķerties pie šī projekta, lai gan to jums vajadzētu prasīt viņai pašai. Gan jau pienāks tas brīdis, kad viņa saņemsies un sāks runāt par šo filmu - pēc 10, 20 gadiem... Kādas problēmas radās, strādājot ar Bjorku? Problēmas? Ko es varu teikt - Bjorka nav aktrise, kas man bija liels pārsteigums, jo man šķita, ka viņa uz skatuves tomēr ir arī aktrise ... Viņa šajā filmā nespēlē, bet izjūt visu ar nervu galiem, kas ir satriecoši, bet bija arī ārkārtīgi smagi gan viņai pašai, gan citiem. Būt kopā ar mirstošu cilvēku ir smagi... Viņa tiešām dzīvoja savas varones likteni, viņa juta to ik mirkli, baidījās par Selmu, cieta... un tas bija ārkārtīgi smagi. Vērojot, kā strādāja Bjorka, es jutos gandrīz kā nāves soda izpildītājs filmēšanas laukumā... Jāatzīst, ka Bjorkas darbs bija ārkārtīgi auglīgs, bet arī sāpīgs mums visiem. Taču tagad redzu, ka tas bija vienīgais iespējamais veids, es esmu ļoti lepns par to, ko Bjoraka ir izdarījusi, un ļoti pateicīgs viņai. Jūsu varones Šķeļot viļņus arī Dejotāja tumsā ir sievietes, kas sevi upurē. Vai tā ir jūsu apzināta attieksme pret sievieti? Man ir žēl... (Smejas.) Es pie tā nestrādāju apzināti. Šīs sievietes ir spēcīgas personības, viņas sevi ziedo apzināti. Es gan negribu, lai jūs secinātu, ka cilvēkiem vajag sevi upurēt - ideju vai kā cita vārdā. Nebūt ne. Dejotāja tumsā norisinās 60.gados, tajā ir atsauces uz slavenajām Mūzikas skaņām - Selma iestudē dziesmiņas no šī mūzikla... Bjorka bija redzējusi Mūzikas skaņas reizes divdesmit, varbūt tā bija vienīgā filma, kas viņiem tur Islandē bija. (Smejas.) Un viņai tā aktīvi nepatika, jo kā gan var patikt tas, ko tu esi redzējis tik daudz reižu. Tā bija mana ideja sasaistīt šos mūziklus... Atceros to arī no savas bērnības, lai gan maniem vecākiem mūzikli riebās - viņi tos uzskatīja par samākslotiem, neīstiem, un es tos bērnībā neskatījos - līdz 12 gadiem manā ģimenē nebija televizora. Dzirdēts par skandāliem, kas norisinājās uzņemšanas laukumā... Katrīna Denēva. Esmu bijusi saistīta ar mūzikliem kopš 60.gadiem. Mūzikls ļauj izstāstīt daudz traģiskāku stāstu - jo mūzika palīdz pārdzīvot traģisko, nepārdzīvojamo. Nedomāju, ka vajadzētu pievērst tik lielu uzmanību sīkumiem, kas būtībā ir mazsvarīgi. Šī ir tik īpaša filma... Es neatceros nevienu filmu, kura būtu tapusi bez skandāliem, bez problēmām, bez asarām. Jo filma ir sarežģītāka, jo grūtāk tā top. Bjorka ir fantastiska būtne, un, kā jau Larss teica, viņa nespēlēja, viņa nemāk spēlēt, viņa var tikai būt. Viņa bija tā iejutusies lomā, ka laiku pa laikam vadzis lūza... viņa bēga no uzņemšanas laukuma kā bērns no skolas, un tas bija tikai cilvēcīgi un saprotami. Filma tapa lieliskā atmosfērā, tas bija izaicinājums, eksperiments - Bjorkai, man un citiem, spēlējām angļu valodā, filmējām uz video (tas gan uz kino ekrāna pamanāms tikai muzikālajos numuros). Viņa ir atlidojusi no Londonas, lai būtu kopā ar mums šovakar, bet viņa nevar runāt par to, ko viņa šai filmā ir paveikusi. Vai paliksiet uzticīgs video (filma tapusi digitālajā tehnikā, vēlāk transformējot uz kinofilmas - D.R.)? Larss fon Trīrs. Mēs izmantojam mazu, neprofesionālu kameru. Mani videotehnika fascinē, tā ļauj daudz efektīgāk strādāt ar aktieriem. Pirmo reizi manā dzīvē man nav nekādu nākotnes plānu, esmu totāli iztukšots. Kāpēc Bjorkas varone ir čehiete? Es neko daudz nezinu par čehiem, pazīstu gan dažus... Viss sākās ar vārdu Selma, kas man ļoti patika, un es zināju, ka Austrumeiropā šis vārds tiek lietots. Bet varbūt galvenais iemesls tam, ka Bjorkas tēlotā Selma ir čehiete, ir akcents. Ārkārtīgi līdzīgs islandiešu akcentam.