Brīnums, kas sākās Jeruzālemē

Attiecības, kas ilga jau vairākus gadus, īsi pirms Ziemassvētkiem bija nonākušas strupceļā. Una svārstījās, vai pamest modeles darbu un atgriezties Latvijā. Māris uzskatīja, ka tās nav īsti tuvas attiecības - mitināties katram savā pasaules malā un braukāt vienam pie otra ciemos. Sazvanoties viņi bija sastrīdējušies. Sagaidot Māri lidostā, Unai strauji dauzījās sirds. Abiem bija sajūta, ka šajās Ziemassvētku dienās viņi vai nu paliks kopā, vai izšķirsies. Mazajā, klusajā Jeruzālemes viesnīciņā, kurp abi devās, lai divatā svētītu Ziemassvētkus, tika nolemts - ģimene būs! "No Māra puses bija tikai daži vienkārši vārdi. Es tos uztvēru kā signālu, ka viņš vēlas būt kopā un vēlas bērnus," atzīstas Una. Nākamā gada Ziemassvētkus viņi jau sagaidīja trijatā - 2000.gada nogalē pasaulē nāca Māra un Unas pirmā meitiņa Enia. Pagājušajos Ziemassvētkos viņi jau piecatā - ar divām mazajām pie rokas un trešo mammas vēderā aizceļoja uz Romu. Šogad Ziemassvētkus svinēšot mājās. "Tagad jau mūsu ir tik daudz, ka džipā tik tikko pietiek vietas. Labāk paliekam mājās un sagaidām ciemiņus!" saka Māris. ZIEMASSVĒTKU SAJŪTA - NEDĒĻU PĒC TAM Katru gadu pirms Ziemassvētkiem Unas un Māra mājas pārvēršas. Uz lielā paklāja kamīna tuvumā slejas egle. Zem tās - dāvaniņas. "Ar katru gadu vairāk," Una nopūšas. Pēc tam kad sabraukuši ciemiņi - meitenīšu vecvecāki, zem egles kā krāsains papīra paklājs izritinās košas dāvanu pakas un kastītes. Enia, Jasmīne un mazā Estere tās tver citu pēc citas, sajūsmā rauj vaļā lentītes, ietinumu un pēta, apošņā, izgaršo. Vesela krāšņuma jūra, kuras vidū tup trīs mazas meitenītes un apjukumā nezina, ko ar to darīt. "Es saprotu, ka bērniem dāvanas vajag. Tomēr tik daudz vienā reizē - nē, tas nav pareizi!" protestē Una. Ģimenē pieaugušie vienojušies, ka dāvanas mazās saņems daļu pirms svētkiem un daļu pēc. Protams, pa vidu arī! Priekšnesumi būs? "Nu, protams! Bērnudārzā ir samācījušās pantiņus, dziesmas, un ir ko pie egles skaitīt," teic Una. 31.decembra pēcpusdienā viņi izbrauc no Rīgas. Jo tuvāk Latgalei, jo vairāk tīra, mirdzoša sniega, lielāks aukstums un klusums. Vecgada vakarā Aglonā viss ir kluss. Viņi noīrē celli naktsguļai visiem pieciem un dodas uz pusnakts misi. Baznīcā silts, smaržo sveces un egļu skujas. "Varētu domāt, ka bērniem grūti izturēt. Taču nē - viņas rosās, klusiņām runājas, kamēr pieklust," teic Una. Mācītāja rāmajā balsī klausoties, mazās pamazām iemieg vecākiem klēpī vai pie pleca. Otrā rītā Una un Māris mostas klusa prieka, miera un jaunu spēku pilni. "Tā ir brīnišķīga sajūta, ka 1.janvārī nesāp galva. Tu esi skaidrs un tīrs. Jauns gads ir sācies!" Viņi abi atceras, kā astoņpadsmit gadu vecumā gribējies pretējo - svētku ballīti, draugus, tādu skaļu prieku. Tagad Unai ir trīsdesmit viens, Mārim trīsdesmit pieci un gribas mieru, klusumu. "Pabūt ar sevi. Pārdomāt visu." Viņu kopīgie Ziemassvētki Jeruzālemē pirms sešiem gadiem ir simbolisks sākums mīlestībai un ģimenei. "Ielas bija tukšas. Visi pārbijušies no teroristiem, tas bija tūkstošgades priekšvakarā. Ne karstvīna, ne piparkūku smaržas. Nekā no spožuma, ko ierasts piedzīvot Ziemassvētku laikā Eiropā. "Man radās tādas pārpasaulīgas ilgas... Pēc kaut kā nepasakāma," Una atceras. "Mēs bijām viens otram. Varbūt tāpēc šajā vakarā Māris pirmoreiz sešos mūsu draudzības gados pateica: "Bērniem - jā." Zaļā gaisma ģimenei - es priecājos," teic Una. Draudzējoties jau vairākus gadus, viņi bija izgājuši cauri visam: iemīlēšanās, attālināšanās, tad jūtu renesanse. "Pēc Ziemassvētkiem toreiz Jeruzālemē mums sākās jauns attiecību posms. Ne viens, ne otrs nebijām laikam gaidījuši, ka viss notiks tik strauji," teic Māris. Latvijā viņi atgriezās kopā. Una nolēma Māra un topošās ģimenes dēļ modeles darbu neturpināt. Ilgi nebija jāgaida. Janvārī pieteicās viņu pirmais bērniņš Enia. "Pirmos Ziemassvētkus trijatā svinējām mājās. Atbrauca vecvecāki," atceras Una. Viņa vairs labi neatminas, vai tas bija gads, kad mēģināja celt svētku galdā īpašus ēdienus - zosu stilbus un citas delikateses. "Tas gan nav svarīgi!" Māris saka. "Mīlestība iet caur vēderu. Tā tas visos laikos bijis!" Una jokojot atsaucas. Togad viņiem bija īsta Ziemassvētku sajūta. "Mazs bērniņš mājās kā Jēzus bērniņš silītē. Kluss brīnums," Un saviļņoti saka. PIPARKŪKAS CEPS KOPĀ "Pagājušajos Ziemassvētkos visi kopā aizbraucām skaistā ceļojumā!" Una saka. Iepriekšējā vakarā pirms izlidošanas uz Romu viņi ilgi kravāja ceļasomas, mēģinot atcerēties visus sīkumus, kas varētu būt noderīgi. "Mūžīgi kaut kas pazūd - cimdi, šņores. Ak vai!" Lidmašīnā ar divām meitiņām pie rokas un trešo vēl Unas vēderā prātojuši: galvenais, lai tagad nesākas dzemdības! Mazā, mājīgā viesnīca blakus Vatikānam iedvesmojusi pastaigai pa pilsētu. "Nolēmām - ejam vakariņās! Šausmas, nu kā mēs tā iesim ar visām mazajām? Iesim gan!" Una atceras savas emocijas, stāvot uz restorāna sliekšņa. Trīsdesmit eiro par vakariņām no bērna viņiem likās kaut kas traks. Taču, apsēžoties pie galdiņa, saņēmuši Ziemassvētku kartīti: "Šīs vakariņas ir dāvana jums. Jūsu iemaksātā nauda tiks ieskaitīta UNESCO Bērnu fondā.""Sanāca tik jauki!" Una priecājas. Fonā Ziemassvētku dziesmas spēlēja pianists. Meitiņas saņēma īpaši pēc bērnu svētku ēdienkartes pagatavotu ēdienu. Bija pilnmēness nakts, neparasti gaiša. Kad viņi atgriezās viesnīcas istabiņā, smidzināja lietus. "Skaistākie Ziemassvētki droši vien ir ziemeļos un Latvijā, kur snieg. Taču Romā mēs bijām kopā un jutāmies laimīgi." Ziemassvētkos un Jaungadā Una un Māris vienmēr raksta vēlējumus. Tā ir skaistākā dāvana, ko divi mīloši pieaugušie var nolikt zem eglītes viens otram. "Ir jau arī Ziemassvētku pārsteigumi. Taču par tiem līdz pēdējam brīdim neko nevar zināt. Neko nevar ieplānot, jo katru dienu mūsu dzīvē notiek kaut kas jauns un neparedzēts," Māris noslēpumaini smaida. Šogad Ziemassvētkos viņi varbūt labprāt paciemotos pie draugiem. "Taču tad sākam domāt: mūsu ir tik daudz!" Una saka. "Tik daudz, ka mūs grūti uzaicināt ciemos," Māris joko. Viņu Jūrmalas mājas pagalmā slejas kupla eglīte. Taču Māris solījis vienu ienest arī istabā, lai meitiņām tiek rotāšanas prieks. "Ziemassvētku noskaņojums ir foršs, ja ārā ir sniegs!" viņš domā. Piparkūkas ceps visi kopā! "Šobrīd mums ir grūti, jo bērni mazi. Taču viņi ir mūsu lielākais dārgums," Una saka. Vakaros abi pieaugušie reizēm jūtas tik noguruši no kņadas, ka aizmieg jau astoņos. "Unai grūtāk - viņa visu dienu ir mājās ar bērniem. Man tomēr lielāka dažādība - eju uz darbu, tiekos ar cilvēkiem." Tomēr šo laiku Una uzskata par laimīgāko. "Reizēm domāju: cilvēki paņēmuši lielus kredītus, daudz strādā, lai tiktu galā ar saistībām. Skrien kā ritenī: nav laika, nav laika! Man šajā ziņā ir pretēji. Man ir laiks!" Ziemassvētki Unai ir arī laiks, kad mājās atskan telefona zvani ar vēlējumiem. "Ikdienā bieži nesaņemu pat nevienu zvanu. Nesatieku nevienu cilvēku! Vari iedomāties, kā tas ir?" viņa smej. Una jau zina, ka Ziemassvētku rīts viņai sāksies tāpat kā katru dienu: ar "Mammu, celies! Vai drīkstu ieslēgt gaismu, ierāpties pie tevis un paskatīties grāmatiņu? Tas notiek pirms gaismas, ap septiņiem. Kā pamostas viena, tā visas. Vīriņš citreiz pieceļas, paņem meitenes un ļauj man dažas minūtes vēl pagulēt." Viņi visi kopā noteikti ies uz bērnudārza eglīti. Paskatīsies kopā kādu Ziemassvētku TV pārraidi. "Vairāk jau bērnu dēļ. Viņiem gribas multfilmas arī svētkos." Una atzīstas, ka katros Ziemassvētkos joprojām gaida notiekam brīnumu. "Kādu skaistu sajūtu, interesantu tikšanos, mīļus cilvēkus." Tagad, tuvojoties Ziemassvētkiem, viņi nolēmuši apmeklēt kādu teātra izrādi. Uzvilkt vakartērpu, saposties un iziet cilvēkos - tas Unai ļoti patiktu! Tomēr viņa atzīstas: ja pasaule ar saviem noteikumiem, prasībām un kārdinošajiem piedāvājumiem visu laiku neklauvētu pie durvīm, labprāt pavadītu laiku mājās ar vīru, meitiņām un justos laimīga. "Viens ir, ko sirds liek sirds, un otrs, ko liek sabiedrība. To dabūt kopā nav nemaz tik vienkārši." Ziemassvētku vakarā esot kopā, Una un Māris par to daudz domā. Kuras kamīns, smaržo pēc piparkūkām un svecītēm. Mazās uz paklāja kūleņo un čaukstina dāvanu papīrus. Viņu Ziemassvētku brīnums, sācies Jeruzālemē.